Kad jūs nolēmāt būt veci? Kaut kādā ziņā es arī nelasu Rīgas Laiku. Gatavojot žurnālam kādu interviju vai rakstu, es to lasu citādi, formāli, pa virsu. Gadās, ka pēc kādas intervijas rediģēšanas es to tūlīt pat aizmirstu. Taču šis pats jocīgais fenomens man ļauj arī uz Rīgas Laiku paskatīties “no malas” – tai brīdī, kad saprotu, kas tur ir rakstīts. Šajā numurā, nejautājot, kāpēc, – savā ziņā kā žanra pērli – mēs publicējam 1996. gada sarunu starp trim večiem: aktieriem Marčello Mastrojanni un Vitorio Gasmanu un žurnālistu Eudžēnio Skalfari, turklāt, teikdams “veči”, es domāju par viņiem gan kā par veciem vīriešiem, gan kā par “īstiem večiem”. Skalfari abiem aktieriem jautā to pašu, ko RL mēdz jautāt veciem cilvēkiem: vai vecumam ir kādas priekšrocības? Mastrojanni atbild, ka tā ir iespēja “beidzot būt brīviem. Brīviem teikt un darīt jebko, jo neviens mums vairs neko nevar atņemt”. Gasmans saka: “Ticiet man, kad cilvēks kļūst patiešām vecs, visa vainas sajūta jau ir pazudusi.” Pēc tikko pagājušā novembra RL festivāla un tā paša pelēkā mēneša intervijas ar Inesi Zanderi man bija iespēja padomāt par žurnālu, un tagad itāļu aktieri man pateica priekšā: tas beidzot ir brīvs, un visa vainas sajūta ir pazudusi. Tas izpaužas kaut vai tādējādi, ka – burtiski – nav nekādas vēlēšanās taisnoties, kāpēc RL publicē to vai citu rakstu vai kāpēc intervē to vai citu cilvēku. Nu, piemēram, kāpēc ar transpersonu Baby Dee. Liktos – RL taču ir par filozofiju, visu ko gudru, un kāds gan tam varētu būt sakars ar kaut kādu marginālu dziedātāju, kurš no vīrieša pārtaisījies par sazin ko. Meiteni. (O, man ienāca prātā, ka tas sasaucas ar ļoti labā čehu režisora Jirži Menzela pieteikumu rubrikā “RL turpmāk” – starp citu, vai jūs ievērojāt, ka novembra, svētku, numurā nemaz nebija “RL turpmāk”? –, Prāgas sarunā ar RL viņš saka: “Labāk uzņemt filmu par to, cik skaistas ir meitenes...”) Skaidrs, ka, saukdams sevi par “meiteni”, Baby Dee koķetē: “Tas nozīmē, ka jums pret mani ir jāizturas mīļi.” “Es cenšos,” piezīmē Arnis. Jau pašā sarunas sākumā noskaidrojuši, ka par perversu seksu runāt nav interesanti, sarunbiedri līgani pāriet pie svētā Maksima Apliecinātāja. (Dīvaini, es savukārt tikko tam “uzdūros”, lasot Pjotra Mamonova mums atstātos “Ķeburus”.) Un meitene Baby Dee saka: “Pirmais, ko viņš izdarīja, – viņš uzrakstīja garu atvainošanos par to, ko viņš grasās darīt. Viņš gribēja rakstīt kaut ko par kristietību, lai mācītu citus mūkus, un viņš tiem atvainojās par to, ka viņš tos mācīs ar vārdiem, nevis ar darbiem.” Intervijas dinamika ir satriecoša. Baby Dee saka: “Viens no viņiem devās tuksnesī un būtībā katru dienu atkārtoja – sasodīts, ko es te daru?” Un vēl pēc brīža atzīstas, ka gribējis mainīties, darīt kaut ko, ko vēl nav darījis: “Tad es sāku domāt: bet ko es nekad neesmu darījis?” Un tā viņš – piedodiet, viņa – nonāk Annas Frankas muzejā, bet pēc tam pēkšņi sāk rakstīt mūziku. Protams, tas sasaucas ar banālo jautājumu, vai pēc koncentrācijas nometnēm var rakstīt dzeju, tas savukārt – ar “Ļaunuma banalitāti”, tas savukārt – ar Ivara Ījaba rakstu par Hannu Ārenti: “Patiesībā, kā Ārente atzīst kādā intervijā, publiku saniknoja viņas rakstītā tonis – pašapzinīgi ironisks un distancēts.” Viņai rakstīšana, piebilst Ījabs, vispirms bija saprašanas, nevis emocionālas manipulācijas veids. Un nekādas vainas sajūtas.