Nākotnes nav. Tikai skaidrība

Kapitālisms ir iracionāla sistēma, kas nespēj piedāvāt nākotni vairumam jaunu cilvēku; resursi tiek vienkārši izmantoti, dodot dažiem izmeklētajiem iespēju kļūt ārkārtīgi bagātiem. Tas savukārt noved pie krīzes, kad mazapmaksātas strādnieku masas nevar atļauties iegādāties produktus, ko saražojis kapitālisms. Tikai sociālisms, kur visas sabiedrības vajadzības tiek nodrošinātas, plānojot ekonomiku, spēj bērniem un jauniem cilvēkiem sniegt cerību un iespējas.

Reičela Gibsa, “Lielbritānija: kapitālismā nav nākotnes”. 2013. gada 13. novembrī,

marxist.com/britain-no-future-under-capitalism.htm

Pašreizējie marksisti ir ļoti nervozi un maigi ļaudis; kā tikai kas – uzreiz krīt panikā un spiedz: “Viss pagalam!” Sak’, kamēr nebūs revolūcijas, nekāda nākotne neiestāsies. Tai pašā laikā revolūciju viņi taisīt tomēr negrib, taču tas, ka nākotnes nebūs, viņus ļoti sarūgtina. Ja Markss vai Ļeņins būtu tikpat subtili neirotiķi, mēs vēl joprojām lasītu katķismu un vergotu buržujiem pa 14 stundām dienā. Lai gan – daudzi tā arī dara.

Reičela Gibsa rakstā vietnē In Defence of Marxism (marxist.com) atkārto visu to, kas zināms arī bez viņas. Kapitālisms – iracionāla sistēma, kas nevar nodrošināt nākotni vairumam jauno cilvēku? Jā! Bezdarbs jaunatnes vidū Eiropas valstīs vidēji ir ap 50 procentiem? Protams! Kapitālisti un valdības paši izraisījuši krīzi, bet tās smagumu pārlikuši uz strādājošo pleciem, tostarp uz pašiem jaunākajiem? Nu, kurš gan par to šaubās! Es personiski no kapitālisma neko citu arī negaidīju. Problēma nav, ka tas viss ir, bet kā pret to attiekties.

Un te arī izpeld nākotnes tēma – ne tikai jaunajiem, bet vispār visiem. Nākotne kā ideja, kā koncepcija, kā apveids sabiedriskajā apziņā. Ir īstais laiks rakstīt īso vēstures kursu pēckara nākotnē divās sistēmās – kapitālistiskajā un sociālistiskajā. Un, protams, galvenie varoņi tajā ir cilvēki, kuri izdomāja formulu no future (vai, kā Padomju Savienībā, kur viss notika ar novēlošanos, – cilvēki, kuri šo formulu aktīvi izmantoja). Panki.

1977. gadā Sex Pistols sacerēja, ierakstīja un izpildīja koncertā dziesmu “God Save the Queen”. Vienā no pašām sprādzienbīstamākajām kompozīcijām popkultūras vēsturē ir tādi vārdi: “Dievs, sargi karalieni/ Viņa nav cilvēciska būtne/ Nav nākotnes/ Anglijas sapnim./ Lai nesaka tev, ko tu gribi/ Lai nesaka tev, ko tev vajag/ Nav nākotnes, nav nākotnes/ Nav nākotnes tev.”

Gadus sešus septiņus vēlāk šo vienkāršo ideju attīstīja ļeņingradietis Andrejs Panovs, ar iesauku Cūķis (un viņa grupa Automātiskie apmierinātāji): “Tu sūds, es sūds./ Nākotnes nav.”

Tas bija iepriekšējais, pirmspašreizējais nākotnes gals. Tam bija tīri sociāls, pat politisks raksturs, lai arī tas izpaudās panku subkultūras bļāvienā. Interesanti, ka gan Džonijs Rotens, gan Cūķis apjauta nākotnes bēdīgās perspektīvas viena un tā paša iemesla dēļ – viņu acu priekšā nobeidzās sociālisms. Protams, britiem salīdzinājumā ar PSRS bija cits sociālisms. Pirmajā gadījumā – ilgspēlējoša dzīves uzlabošanas programma, sociāli taisnīgas valsts radīšana ar palīdzību nabagiem, rūpēm par bērniem un veciem cilvēkiem, ar tautas dzīvokļu masveida celtniecību, bezmaksas medicīnu u.c. Leiboristi ar Klementu Etliju (Clement Attlee) priekšgalā šādu pasākumu plānu izstrādāja uzreiz pēc kara un pat pieņēma programmu “Lielbritānijas ceļš uz sociālismu”. Tad viņi sāka šo programmu realizēt (apbrīnojami – konservatīvie ne pārāk traucēja viņiem to darīt). Lielbritānija mainījās. Daudzas pilsētas vairs nevarēja pazīt – daudzstāvu pašvaldības namu dēļ; dzīves līmenis un dzīves kvalitāte tiem, kurus Padomju Savienībā sauca par “strādniekiem”, nopietni pieauga, utt. Likās – vēl mazliet, vēl viens izrāviens, un nākotne, lai arī salīdzinoši pieticīgi lieliska, iestāsies. Bet, lūk, 1973. gadā Lielbritāniju satricina ekonomiskā krīze. Tā pāriet stagnācijā, arodbiedrības cīņā pret kapitālistiem un valdību sūta simtiem tūkstošus cilvēku, nenovāktas atkritumu kaudzes slejas Londonas ielās, transports paralizēts, un tādā garā. Protams, diez vai Malkolms Maklārens (Malcolm McLaren), Sids Višess (Sid Vicious) un Džonijs Rotens toreiz domāja sociāli politiskos un ideoloģiskos jēdzienos (lai gan pēc tam divi no izdzīvojušajiem visdrīzāk to darīja), taču viņu ģeniālā intuīcija nepievīla. Nākotne patiešām izzuda – toreiz, 70. gadu beigās, atsevišķi ņemtā Lielbritānijā. Protams, te gan vēl bija arī savas subkulturālās lietas. Garmatainās hipiju marasmātiskās dievgosniņas tik daudz un tik bezjēdzīgi gvelza par drīzo visu cilvēku brālību, pateicoties bezgalīgiem peace & love plūdiem, ka agrāk vai vēlāk bija jāiestājas paģirām. Agrīnās rokmūzikas utopisms pārvērtās popkultūras industrijas necaursitamajā pragmatismā; labākajiem tās pārstāvjiem reizi pa reizei ļāva vien skumji pakritizēt pašu apdzīvotās vietas (no turienes arī cēlusies mode uz Pink Floyd apnicīgo dīkšanu). Nākotne neiestājās pat pašā utopiskākajā Rietumu pēckara kultūras projektā, kontrkultūrā; viss beidzās – gan saldie Beatles, gan vētrainie The Who, bet tie, kuri nebeidzās, kā čīkstošie Rolling Stones, labāk jau nu varēja pieklājīgam cilvēkam acīs vairs nerādīties. Tiem, kam britu 1977. gadā bija divdesmit, atlika vien ciniska ņirgāšanās, agresija, nolemtība un heroīns. Un klasiskais britu panks par to arī bija.

Padomju panks arī bija par sociālisma un tā utopiskās nākotnes beigām, tikai šis sociālisms bija varenāks un utopiskāks. Un šo sociālismu kādreiz sauca par “komunismu”. Kā zināms, 70. gadu sākumā Padomju Savienībā visiem kļuva skaidrs, ka nekāda komunisma nebūs vis. Septiņdesmito otrajā pusē kļuva skaidrs, ka sociālisms, lai arī, kā apgalvoja vara, bija uzcelts, tomēr bija kaut kāds ne tāds. Un nekādas nākotnes tam nebija, viena vienīga mūžīga tagadne. PSKP CK ideologi paknosījās un izgudroja šīs mūžīgās tagadnes universālu formulu: “attīstīta sociālisma pilnveidošana”. Astoņdesmito sākumā kļuva skaidrs, ka pūst arī šī tagadne un ka nākotnes nebūs pat present indefinite, nenoteiktās tagadnes, formā. Nebija palicis vairs nekādas nākotnes, militārā valodā runājot, – ne stratēģiskās, ne operatīvi taktiskās, ne vienkārši taktiskās. Lūk, Cūķis arī izdomāja dziesmiņu, kurā “mūžīgās tagadnes” aktuālā sadalīšanās (“sūds”) tika savienota ar nākotnes beigu konstatēšanu.

Taču nākotnei tās nebija pēdējās beigas. Jo pēc tam tā visā pasaulē atgriezās kā neoliberālisma sajaukums ar taisnīgas demokrātijas uzvaras gājienu. Ja ticam Fukujamam, tad tā, nākotne, iestājās 90. gadu sākumā. Ja ticam Tečerei, Reiganam, Gorbačovam un Jeļcinam, tā iestājas mūsu acu priekšā un šai atnākšanai jānoslēdzas jau tuvākajos gados. Ja ticam Blēram un Bušiem (vecākajam un jaunākajam), vajadzēja nedaudz pasvīst, lai to paplašinātu uz attālākiem pasaules nostūriem. Pienāca pilnīga eiforija, aizdomīgi līdzinoties kokaīna uzbudinājumam – lieliskās nākotnes (šoreiz nevis sociālistiskās, bet kapitālistiskās) sagaidītāji plosījās un jautrojās kā biržas brokeri, sajūtot superdarījumu un ātro supernaudu. Bet tad viss pārsprāga.

Es pat nerunāju par 2008. gada finanšu krīzi un recesiju, kas stiepjas līdz pat šim laikam. Nākotne sasprāga visa uzreiz, pa visām līnijām un visās detaļās. Tirgus neredzamā roka tā arī nespēja aizbīdīt atpalicīgās netirgus tautas līdz uzplaukumam; gluži otrādi: bagātie kļuva vēl bagātāki, nabagie – vēl nabagāki. Tautas, kas tikko bija nokratījušas padomju važas, it nepavisam nesteidzās iekārtot savu dzīvi ne saskaņā ar ASV dibinātājtēvu novēlējumiem, ne sekojot Aleksim de Tokvilam, Karlam Poperam un Vāclavam Havelam. Tieši otrādi, ja tām kaut kas izdevās, tad tā bija nevēlēšanās pieņemt to patiešām jēdzīgo un labo, ko tās, ak vai, bija palaidušas garām, sēdēdamas aiz dzelzs priekškara.

Citas tautas, kas dzīvo nedaudz uz austrumiem un dienvidiem, ieraugot tiešā tuvumā parādāmies demokrātijas un progresa bruņotos kaujas ratus, nepavisam nemetās līksmi tos sagaidīt; atkal otrādi, tās sāka bezbēdīgi iznīcināt kā glābējus, tā arī pie viena pašas savus ciltsbrāļus.

Tikmēr valstīs, kurās tika ražotas jaunās nākotnes idejas, pēkšņi sāka nākt kopā sarepējušu ksenofobu arhaiskie pūļi; to līderi gvelza ko tādu, par ko vēl pirms gadiem desmit jebkuru politiķi varēja nosūtīt mūža atlikumu pavadīt, audzējot kāpostus piemājas dārziņā.

Finanšu krīze procesu tikai noslēdza. Par galveno recepti, kā no tās izkļūt, tika atzīta ekonomija, taupība; nav jēdziena, kas būtu tālāks no pašas nākotnes idejas. Šekspīra mags Prospero bija pārtapis Moljēra skopulī Skapēnā.

Nu ko, nākotne ir mirusi, un šķiet – uz ilgiem laikiem (ja vien ne uz visiem). Bet šodien – atšķirībā no mūsu paaudzes mīkstmiesīgajiem marksistiem – par to uztraukties nav īpašas jēgas. Nākotnes neesamība mums dāvā brīnišķīgu kristālskaidrības stāvokli; labāk nebūs, tas tiesa, un cerēt nav uz ko. Baraks Obama nav Jēzus Kristus, Vladimirs Putins nav ģenerālis de Golls, Eiropas Savienība nav Debesu Jeruzāleme. Un arī mēs paši neesam ne eņģeļi, ne svētie. Kolektīvo nākotni vairs neražos, paliek tikai personiskā nākotne. Lai kāda tā būtu, pati tā rokās nekritīs. Tā jābūvē saskaņā pašam ar savu – diemžēl pesimistisko – saprašanu. Tāda ir lielās nākotnes galīgo beigu laikmeta jaunā skaidrība. Par šo skaidrību tad arī pacelsim glāzes.