Bez priekšstata
“Sāksim ar galveno,” raksta Boriss Pasternaks 1956. gadā. “Mums nav priekšstata par sirds mokām pirms pašnāvības...” Visdrīzāk tajā tālajā laikā, kad to pirmo reizi izlasīju, mani valdzināja romantiskais ciešanu oreols, kādu Majakovskim, Jeseņinam, Cvetajevai, pat Fadejevam bija piešķīrusi brīvprātīgā nāve. Nedomāju vis, ka Pasternaka autobiogrāfiskajā prozā spēju saskatīt domu, kas bija noslēpusies aiz cakainajiem rakstiem: nav saprotams, kam īsti pieder neizturamās skumjas, kas pārņem cilvēku, tās ir tukšas ciešanas bez cietēja – jo cilvēks jau savai personībai, savām atmiņām un domām ir pārvilcis krustu.
Iespējams, bija vēl viens iemesls, kāpēc nespēju uztvert Pasternaka rakstīto: atšķirībā no viņa, man izmisuma ziņā nebija nekādas pieredzes, tikai fantāzijas. Gluži tāpat kā vārdi, kādiem cenšas aprakstīt personisku reliģisku pieredzi, to nepiedzīvojušam lasītājam var likties salkani un banāli, tāpat arī jauneklim vārdi par “galveno” nesaistās ar “ciešanām bez cietēja”, jo viņš nav atradies sevis tukšuma priekšā.
Šajā RL numurā publicēto amerikāņu rakstnieka Viljama Stairona “atskaiti” par savām mocībām smagas depresijas laikā var lasīt kā veikli uzrakstītu prozu, cenšoties iztēloties aprakstītās psiholoģiskās šausmas, taču baidos, ka daudziem šīs rindas var likties kā literārs palimpsests pār pašu griezīgajām atmiņām par ciešanām, pat ja tās nav pietuvojušās tam vājprātam, kādu mums liek iedomāties Stairons. Rakstnieks pievērš uzmanību arī zīmīgajam fenomenam, ka depresijas skartais iegūst spēju bezkaislīgi noraudzīties uz sava ķermeniskā dubultnieka bezcerīgo kārpīšanos, ļaujot to vērot kā vientuļu melodrāmu ar savu piedalīšanos.
Šis Stairona precīzi novērotais fenomens, kā arī dramatiskā banalitāte, ka “laiks dziedē”, varbūt arī kādam, kurš spēj par to padomāt, kaut uz brīdi var atvieglot ciešanas. Un, lai arī cietēju nespēj mierināt fakts, ka šīs galēji vientulīgās sēras (bez sērotāja) piemeklējušas daudzus, īpaši – dzejniekus, tomēr šis apstāklis ļauj paraudzīties uz sevi kā dalībnieku kāda cita sacerētā izrādē. Kāds saprātīgs draugs man līdzīgā stāvoklī teica – tu vēlāk atskatīsies uz savu pārdzīvojumu laiku kā kaut ko īpašu un neparastu, pret ko tava vēlākā dzīve izskatīsies stipri blāvi. Tas bija vājš mierinājums, taču es ar pateicību to atceros, tāpat kā atceros to, ka vienīgais, ko tajā laikā vēlējos, bija – aizmigt (iespējams, tādējādi vārgi cenšoties izvairīties no citāta pirmā vārda “nomirt, ...”), un es gaidīju vienīgi nakti. Protams, es dzēru, taču tas visu padarīja tikai sliktāku; lasīt es nevarēju (atskaitot Brodska “Slavinājumu garlaicībai”), domāt – nespēju, toties sāku skatīties hokeju, Rīgas Dinamo spēles (iespējams, tas tomēr bija zemākais punkts manas personības sabrukumā), un – neparasti! – es atklāju snūkeru. (Vai jūs zināt, kas ir snūkers? Tas ir biljards, ko spēlē televizorā un kas var turpināties bezgalīgi ilgi.)
Dāvis Sīmanis šai pašā žurnālā jautā, lai viņam parādot dzīvi, kas būtu tikpat koncentrēta un saspiesta kā filmā. Tajā mērā, kā savu dzīvi, pat tik vājprātīgu un nožēlojamu, kāda tā ir melanholijas laikā, var novērot, tajā mērā, kā par to var domāt, tā arī ir tikpat dramatiska kā teātrī vai, ja tīk, filmā. Tas arī ir retais brīdis (bet varbūt – nepavisam ne tik retais), kad dzīve var kļūt par stāstu, kas tā kaitina abus mūsu filmdarus “Vakariņās ar Andrē”.
Šeit es labprāt liktu punktu, ja ne Hopers, arī šajā žurnālā. Marks Strands, mēģinot saprast, kas Edvarda Hopera gleznoto, tā teikt, “hoperizē”, runā par bieži vien kailajām sievietēm viņa gleznās, kurām atņemts jebkāds erotiskums. Lai kādā stāstā mēs viņas censtos iesaistīt, viņas ir un paliek nepieejamas. Un to daudzi no mums nespēj paciest – nevis to, ka viņas ir nepieejamas, bet to, ka viņas atņem stāstu, bez kura mums nav vairs nekādu cerību izprast nepieejamo mūsu pašu dzīvē.
