Par Edvardu Hoperu

Šo eseju Marks Strands rakstīja The New York Review of Books kā 2013. gadā Vitnijas Amerikāņu mākslas muzejā notikušās Edvarda Hopera zīmējumu izstādes apskatu. Pēc Stranda nāves 2014. gada novembrī eseja tika atrasta starp viņa piezīmēm, un to sakārtoja viņa testamenta literārā izpildītāja Mērija Džo Saltere.

Mākslinieks triepj krāsu un skrāpē, triepj un skrāpē, cenšoties kaut ko notvert, kaut ko tādu, kas sākumā nav redzams, parādās lēni, bet, kad grūta un stāva ceļa galā viņa iedomu vīzija saplūst ar attēlu, atklājas pilnībā – vismaz uz brīdi, līdz viņu pārņem neapmierinātība un triepšana un skrāpēšana atsākas no jauna. Taču kas nosaka, ka darbs ir izdevies? Viņa vīzijas – sākumā neskaidrās idejas par to, kāda glezna varētu būt, – sakritība ar gleznotā brutālo faktiskumu, tā vienkāršo, ietiepīgo pastāvēšanu, tā pilnīgi norobežoto esamību “tur, ārā”.

Līdz brīdim, kad Edvards Hopers tajā ierauga kaut ko, kas varētu tikt gleznots. Šis attēls līdz ar tā iespējamību pats iemājo Hopera iztēlē, un sākas gleznas satura veidošana – ar saturu, protams, saprotot to, ko gleznojamajam piešķir mākslinieks, to, kas uzgleznoto nešaubīgi liek pazīt kā viņa veikumu, ļaujot par ēku, biroju vai benzīntanku teikt – tas ir Hopers. Mēs nesakām, ka tas ir benzīntanks. Kad benzīntanks savā pabeigtajā formā parādās uz audekla, tas vairs nav vienkārši benzīntanks. Tas ir “hoperizēts”. Tagad tam piemīt kas tāds, kā tam nebija, pirms Hopers to ieraudzīja kā gleznojamu. Savukārt māksliniekam glezna zināmā mērā ir veids, kā sastapt pašam sevi. Lai arī šādi sastaptais “pats” var neatbilst tai redzējuma iespējai, ko viņa uzgleznotais sākumā šķiet piedāvājis. Kad Hopers kādā intervijā Braianam O’Dohertijam teica: “Es meklēju SEVI,” – viņš neapšaubāmi domāja tieši to.

Hopers atzinis, ka nekad nav pārliecināts, vai viņam ir izdevies: šāda nedrošība, iespējams, piemīt daudziem gleznotājiem. Galamērķis jeb brīdis, kad glezna ir pabeigta, nevar būt iepriekš zināms, tomēr nevar būt arī pilnīgi nezināms. Gleznotāju vada vien sajūta – nekas vairāk, tikai aizvien skaidrāka un pārliecinošāka sajūta –, kā pabeigtajai gleznai būtu jāizskatās. Taču drošas pārliecības, ka glezna beidzot ir pabeigta, lielākoties nav; vienmēr pastāv iespēja, ka kādā brīdī pieļauta kļūda, ka tas, kas iznācis, visai attāli līdzinās neskaidrajai nojausmai vai cerībai, kā gleznai vajadzētu izskatīties. Un skrāpēšana un triepšana sākas no jauna. Ņemot vērā nenoteiktību, kāda piemīt gleznošanai, un ilgos šaubu periodus, jābrīnās, ka viņi vispār spēj pārvarēt savu nedrošību un kādu darbu pabeigt. Pat neparasti talantīgajam Pikaso vajadzēja, lai viņu pastāvīgi iedrošina.

Viens no veidiem, kā Hopers cīnījās ar nedrošību, bija skicēšana: ikvienai gleznai, jo īpaši eļļas darbiem, viņš veidoja daudzus uzmetumus. Tas labi redzams nesenajā izstādē Vitnijas muzejā.[1. “Hopper Drawing”, izstāde Vitnijas Amerikāņu mākslas muzejā no 2013. gada 23. maija līdz 6. oktobrim.] Tā, iespējams, ir visu laiku labākā un saturīgākā Hopera darbu izstāde un noteikti labākā – pēdējā laikā. Hopera zīmējumi nekad nav saņēmuši pienācīgu uzmanību. Patiesībā, aplūkojot viņa gleznas vien, varētu spriest (kā daži arī nosprieduši), ka Hopers bijis viduvējs zīmētājs.

Pats Hopers, lai arī zīmējumus saglabāja, neuzskatīja, ka tie būtu līdzvērtīgi gleznām. Agrīnās studijas, kurās vienmēr skicēti cilvēki, bieži tika veiktas vingrināšanās dēļ un nebija paredzētas kādam plašākam gleznas projektam. Bet tieši tajās izpaužas viņa neparastās zīmētāja dotības: izstāde Vitnijas muzejā iekļauj arī divus aktus, kuros attēlotas laiski atgūlušās, aizraujoši gleznainas sievietes. Šos darbus var novērtēt pašus par sevi, bez atsaukšanās uz to ieguldījumu kādas gleznas veidošanā. Citiem agrīnajiem zīmējumiem piemīt stingri pētniecisks raksturs: kāds skatiens vai žests pētīts pats par sevi, nevis topošas gleznas vajadzībām.