Smiltainē

Savulaik, protams, es arī esmu strādājis kapos par sargu, nostrādāju veselu mēnesi. Šī darba epizode risinājās 1983. gada septembrī, kad, patriekts no celtniecības bataljona, es atsāku studijas MVU Vēstures fakultātes otrajā kursā. Tā bija Novodevičjes kapsēta [1].

[1] Novodevičjes kapsēta atrodas Maskavā, Hamovņikos, blakus 1524. gadā dibinātajam Novodevičjes klosterim [1]. Oficiāli kapsētas vecumu pieņemts rēķināt no 1904. gada [2]. Mūsdienās kapu teritorija ir iedalīta trijās daļās: vecajā (1.–4. iecirknis), jaunajā (5.–8. iecirknis) un visjaunākajā (9.–11. iecirknis) [3][4]. Kopējā kapsētas platība pārsniedz 7,4 hektārus. Tajā apglabāti apmēram 26 tūkstoši cilvēku [5]. XXI gadsimta sākumā tai parādījās filiāle – Kuncevas kapsēta [6][7]. Tā ietilpst Maskavas valsts budžeta iestādē VBI “Rituāls”. Uz klostera sienas atrodas monumentāls panno “Maksims Gorkijs”, tajā attēlots agrīnā aviācijas laikmeta daudzmotoru aeroplāns, kas nosaukts rakstnieka vārdā. Zem panno uzstādītas urnas ar šīs lidmašīnas avārijā 1935. gada 18. maijā bojāgājušo pelniem [40]. Vecās kapsētas galvenajā alejā ir stēla ar komponista Aleksandra Skrjabina attēlu [41]. Daudzas apbedījuma vietas un urnas atzītas par reģionālas un federatīvas nozīmes kultūrvēsturiskiem pieminekļiem [10]. Tuvākās metro stacijas – Sportivnaja un Lužņiki.

Mans galvenais dienesta pienākums bija staigāt starp kapiem un uzraudzīt kārtību: nu, tur, lai nedzertu, nefenderētu ziedus un nedirstu uz atdusas vietām. Iepriekšējais sargs Roma, tramīgs maza auguma vīrs ar slimīgu sārtumu vaigos un mirdzošām acīm, līdzīgs nelaiķim komponistam Skrjabinam jaunībā, vēl bez ūsām un bārdiņas (3. iecirknis, 40. rinda, 1. vieta), izrādīja man teritoriju, īsi aprakstīja apsargājamo kontingentu un teica, ka Novodevičjes kapos viss esot mierīgi, tikai nevajagot gadadienā, pusnaktī, iet pie 2. iecirkņa kolumbārija nišas, kur atrodas vecā boļševika Nauma Solomonoviča Aušvica (1853–1927) pelni, skūpstīt ovālo nelaiķa portretu un skaļi, skaidri izrunāt viņa vārdu, uzvārdu un tēvavārdu. Gadadiena, starp citu, viņš precizēja, būs drīz, trīsdesmitajā. Un kaut kur aizgāja.

Bija zeltains rudens. Kapsēta līdzinājās nevis kapsētai, bet koptam parkam ar dažādu izmēru skulpturāliem veidojumiem. Uzreiz pēc slēgšanas (19.00) es paliku vienatnē ar vairākiem desmitiem tūkstošu miroņu, kuri dienas beigās mēmi un skumji čukstēja par aizkapa dzīves grūtībām un zaudējumiem. Es drošsirdīgi staigāju starp kapiem un domāju par nāvi – tā nu iegājies, ka šī tēma ir cieši saistīta ar kapsētām. Kaut kur aiz teritorijas sienām rosījās dzīvība.