Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
No Haralda Medņa (16.08.1906.-04.07.2000.) pēdējām sarunām
Es visu laiku darbojos... Man dzīve — mūzika... Kaut kā pārrēķinājos savos spēkos... Jā, bet kā tad to var zināt?
Man jau gāja grūti no sākuma.
Viņi uzskatīja, ka esmu nederīgs.
Tas, kas manī, viņiem laikam nelikās derīgs...
Bet viss nonāk savā vietā.
Tagad šī opera... Es jau vēl klausīšos... Un mēģināšu kaut ko pierakstīt.
Man ir mīļš tas, kas ir dabīgs, kas nāk no sirds, un — Latvija... Es gribu ticēt
un ceru, ka viņa neies bojā, es dzīvoju līdzi, es visu savu mūžu nolieku tam. Man ir tāds uzdevums, lai Latvija nepazūd, tā viņš ir, jā... Lai mūzika nepazūd, lai viņa izplatās.
Tur jau katru dienu tiek rakstīts... Un šitā opera... ai,... es gribu, lai jūs to izstāstiet, bet lūdzu! Es gribu, lai nofiksējas, ka tāda ir. Es strādāju aiz mīlestības, es nevaru vairs atkāpties. Vai jūs dzirdējāt šo pēdējo mazo operiņu, ko es uzrakstīju? Tajā viss ir izteikts — attiecība pret cilvēku manā mūža gājumā. Tā ir no sirds taisīta, jā... Es strādāju ļoti intensīvi, un samērā labi iznāca... Skanēs. Skanēs... Nepiemirstiet to papētīt, lūdzu,... lai nenomētājas... To gan izdariet! Lai tā ir iekšā visās aprindās, lai viss parādās. Gribu, lai nepazūd manas domas par mūzikas nozīmi cilvēka dzīvē. Tagad jau dažādākās iespējas nāk klāt visiem, kam mūzika ir dārga.
Es domāju, ka man tūlīt būs kāda nozīmīga tikšanās. Varbūt pat šovakar. Man jāiet noreģistrēt savu operu,
un tad jūs varat to pārrakstīt. Tad vēl ko... Tad... es gribēju pateikt, ka sāksies pavisam jocīgs notikums. Man jāiet,
un taisni tagad būtu jānoskaidro,
kā mūzika parādās. No tā atkarīgs,
kā tālāk jārīkojas, vai ir nozīme ar viņu nodarboties.
Tagad es saprotu, ka man ar pilnu tvaiku jādodas darbā. Mana līdzdalība mūzikā notiks ļoti aktīvi, un tas var izpausties jau pavisam drīz. Un jūs noskaidrojiet, kā tā izplatīsies!
Paldies... Visiem, visiem paldies.