Jaunais eiropocentrisms

Maija sākumā, sarīkojot “Eiropas dievkalpojumu” Rucavas baznīcā, deputāts Pēteris Apinis, grāmatas Cilvēks autors, atzīmēs sava kārtējā ambiciozā projekta īstenošanos. Jauno grāmatu oficiāli sauks Latvija. Zeme, tauta, valsts, lai gan visdrīzāk to varētu nosaukt Apiņa Latvija: “Ar konsultantu palīdzību, ceru, esmu dabūjis zināmu kompetenci, bet, protams, attieksme ir būtiskākā.” Pēteris Apinis un viņa valsts nevar atrasties kaut kur maliņā — un Rucavā, izrādās, pašlaik ir Eiropas centrs.

Rīgas Laiks: Vai ir iespējams izskaidrot to, kāpēc cilvēkiem uzmācas ideja, ka vajag kādai teritorijai — visbiežāk Eiropai — meklēt centru?

Pēteris Apinis: Tā nemaz nav vēlme atrast teritorijai centru. Tas ir mēģinājums iz­skaidrot mūsu vietu šajā pasaulē. Arī pa­skaidrot, kāpēc mūsu vēsture ir bijusi tik traģiska vai — mūsdienās — traģikomiska. Kāpēc te pāri tik daudzi staigājuši un mēģinājuši šajā teritorijā tik rūpīgi ieviest vienu vai otru savu ideoloģiju, valodu, filosofiju un citas lietas, kāpēc mēs esam tik iekārojami un paši nespējam neko īsti iekārot. Kāpēc tieši te pāri iet divas maģiskās robežas, kas nodala Rietumu un Austrumu kristietību, un Ziemeļu luterismu no Polijas katolicisma.

RL: Vai šādam nolūkam nepieciešami punkti — vienmēr taču tiek meklēti kādi konkrēti punkti?

Apinis: Ar punktu meklēšanu iet grūti. Dažādās Eiropas valstīs dažādi cilvēki ir mēģinājuši atrisināt šo problēmu un pierādīt, ka konkrēti pie viņiem atrodas Eiropas centrs. Pat angļi, kuriem vispār ar Eiropu nav taustāma sakara — viņi mēģina izskaitļot, ka Londona ir Eiropas centrs. Tad Amerika ir pieķerta klāt...

Vai arī — ja Roma ir Eiropas centrs, tādā gadījumā visa Āfrika ir Eiropa!

Ir vairākas metodes. Visvienkāršākais būtu paņemt aukliņu, pieiet pie globusa, iedzīt divas nagliņas, vienu Sibīrijā, tieši Urālu ūdensšķirtnes galā pie Ziemeļu Ledus okeāna, otru lejā Spānijā, aukliņu novilkt no vienas nagliņas līdz otrai un vidū ielikt punktu. Lietuvieši rīkojās ļoti progresīvi — tieši pēc šīs metodes, un viņiem tagad ir Eiropas centrs, viņi ir pat stabu iedzinuši zemē netālu no Viļņas. Es tikai līdz šim brīdim nesaprotu un brīnos, kāpēc viņi to stabu neiecēla tieši Viļņā. Varbūt tur vienkārši nebija brīvas vietas?

Tipiskākā metode, pēc kuras jau kādreiz Latvijas laikā bija mēģinājuši centru noteikt, ir šāda: augšā ņemt vistālāk Eiropas ziemeļos esošo vietu — tie ir Norvēģijas paši ziemeļi, apakšā pašos dienvidos būtu Grieķija, rietumos Portugāle un austrumos Sibīrija. Un tad pēc šāda principa, krustojot Eiropas vidējo meridiānu un vidējo paralēli, rezultāts visdrīzāk varētu izskatīties pēc Baltkrievijas.

Līdzīgu sistēmu varētu izveidot, paņemot Eiropas augstāko salu, ragu Franča Jozefa zemē, apakšā mazu saliņu vēl zem Krētas — un pēc šādiem kritērijiem uz Eiropas centru varētu sākt pretendēt igauņi.

Mēs paņēmām citu, ticamāku versiju — to pašu globusu, bet jau teorētisku. Savienojam trīs galējos punktus un, kā zināms, caur trim punktiem var novilkt apli. Ar šādu apli kā plakni “nogriežot” daļu globusa un atrodot šīs plaknes viduspunktu, mēs tiekam pie Eiropas centra, un tas patiesībā atrodas Rucavā, pāris kilometrus no Rucavas. Baltvācu ģeogrāfu biedrība un īpaši Prūsijas ģeogrāfu biedrība jau 19. gadsimtā šo metodi atzinusi par precīzu un šādā veidā iezīmējusi Eiropas centru. Rucavas baznīca celta 1874. gadā tieši ar šādu nolūku — uzcelt baznīcu Eiropas centrā. Protams, mums šis variants patīk vislabāk un mēs pie tā pieturamies — lai gan man, protams, būtu nepieciešams ideoloģisku apsvērumu dēļ dabūt to centru vai nu Rīgā vai Ventspilī. Bet, nu, nevarēja... es mēģināju darīt visu, ko spēju, bet nevarēja ne Ventspilī, ne Rīgā... Arī Kolkā nesanāk, Kolkā arī to dabū tikai tad, ja rīkojas ar diedziņiem, nevis ar vienu, bet ar pieciem. Korektākā no astoņām dažādām versijām ir Rucava.

Grāmatā būs atainota vēl viena pilnīgi korekta versija. Ja Eiropas centrs atrodas starp četrām līnijām — iepriekš jau aprakstīto paralēli un meridiānu, kā arī to paralēli, kas novelkama starp kontinenta tālāko ziemeļu un dienvidu salu un atšķirīgu perpendikulu, kas sākas no Īrijas kā galējā rietumu punkta un beidzas Sibīrijā, tad šis centrs ir četrstūris, un tajā Latvija ir iekšā. Šo metodi nevar apstrīdēt neviens, tā ir pilnīgi korekta un bieži lietota ģeogrāfiska metode, bet tas nav punkts, tā ir plašāka teritorija.

RL: Kāpēc neviens nav mēģinājis izveidot attiecīgu datorprogrammu...

Apinis: ...uzlikt Eiropas izklājumu, paņemt ģeogrāfiski visu šo zemes laukumu? Ja apvelk Eiropas robežu riņķī ap Angliju, tas ir, ar visu jūru kā noslēgtu robežu, tad mēs atkal dabūjam Eiropas centru pie sevis. Ja nē, ja ņemam tikai sauszemi, tad Krievijas smagums ir par lielu un centrs aizbrauc uz austrumiem. Ir pilnīgi skaidrs, kāpēc neviens tā nerēķina. Es domāju, ka jau simt reižu Eiropā kāds ir mēģinājis pie tādas programmas ķerties, bet nevienam šī versija nav likusies pietiekami tīkama. (Smejas.) Viņi gadiem ilgi vislabprātāk Eiropas centru būtu iezīmējuši starp Spāniju un Berlīnes sienu... Nu viņiem ir jādod tas mesidžs, jāliek saprast, lai viņi nāk šurp, ka viņi ir perifērija un viņiem jātuvojas centram vismaz filosofiski...

RL: Mēs, kā izrādās, esam Eiropas centrā tikai pateicoties tam, ka krievi ir eiropieši, un viņiem arī var “dot mesidžu”, lai viņi nāk šurp.

Apinis: Ņemot vērā latviešu demogrāfisko uzvedību, drīz varētu iestāties tāda smieklīga situācija, kad infrastruktūras uzturēšana mums izrādīsies par dārgu un mēs nespēsim to Eiropas kontekstā attīstīt. Tad sāks parādīties viesstrādnieki, kuri mums ideālā gadījumā būs krievi, bet iespējams, ka mēs blakus baznīcai Rucavā varēsim celt centrālo Eiropas mošeju.

RL: Tātad, būt Eiropas centrā — tas ir labi, slikti vai smieklīgi?

Apinis: Nē, tur nekā smieklīga nav. Katrs taču mēģina atrast kādus pierādījumus savai esībai. Saprast, ko viņš ir devis pasaulei. Ko mēs esam devuši? — Pilnīgi droši, ka mēs esam devuši pasaulei cirku, jo Eiropas cirka tēvs ir latvietis, Kristofers de Bahs — tas, protams, ir pieņemts uzvārds! — kas 18. gadsimta beigās uzbūvēja Berlīnes, Parīzes un Vīnes stacionāros cirkus, cilvēks, kas cirku no tingeltangeļa pārvērta par cirku. Viņš dzimis Kurzemē netālu no Kuldīgas, bijis zemnieku bērns, aizmucis līdzi ceļojošam tingeltangelim un nekad nav noliedzis savu izcelsmi, lai gan mūža beigās dabūjis grāfa titulu. Otrs, ko latvieši acīmredzot devuši pasaulei, ir Ziemassvētku eglīte. Kādam Rīgā 1510. gadā ir ienācis prātā izrotāt eglīti, un kopš tā laika šī tradīcija pa Eiropas, īpaši pa Hanzas pilsētām, sākusi izplatīties. Tie būtu divi nozīmī­gā­kie mūsu atklājumi, ja neskaita to, ka Arturs Šolovs, kas dzimis Amerikas Savienotajās Valstīs un varētu būt latvietis par piecdesmit procentiem — otra puse ir ebreju asiņu, abi viņa vecāki ir no Latvijas — ir izgudrojis lāzeru un saņēmis par to Nobela prēmiju...