Jēram jēra liktenis

“Pie Jēkaba kazarmām Ziemassvētku stendā kāds vīrietis pieaugušo un bērnu acu priekšā, kas priecājās par ekspozīciju, nogalinājis aitu, pārgriežot tai rīkli.”

No LNT raidījuma “Degpunktā”,
2006. gada 2. decembrī

Reiz sensenos laikos, kad rabīni vēl tikai pierakstīja Talmūdu, kāds vīrs sadomāja nokaut jēru, lai pagatavotu gardu maltīti. Taču jērs izrāvās un aizskrēja pie kāda rabīna, lai tas aizliek par viņu vārdu un kāvēja nazis nenāk pār viņa rīkli. “Redzi, kāds es labs un mīļš jēriņš,” pinkainis diedelēja un maigi skatījās uz rabīnu, bet tas pakasīja bārdu, padomāja un pateica: “Jēram jēra liktenis, neko darīt.” Tā arī jēru nokāva.

Nesen līdzīgi izgāja kādam citam jēram, ko ļaudis kā Ziemassvētku silītes dekorāciju bija ievietojuši steliņģī blakus Jēkaba kazarmām. Šis jērs pat nepaguva aizskriet pie rabīna lūgt padomu, jo gans, kas kāda zemnieka uzdevumā tur uzrauga aitas, paņēma nazi un turpat uz vietas ļaužu acu priekšā viņu nokāva.

Notikums guva plašu atbalsi plašsaziņas līdzekļos, kas galvenokārt analizēja notikuma ētiskos un estētiskos aspektus. Kā gan var publiski nokaut aitu tādā vietā?! Tur taču bija asinis! To redzēja bērni! Tā ir vardarbība pret dzīvniekiem! Kurš necilvēks gan varēja ko tādu izdarīt?! Nākamajās dienās improvizētā Betlēmes silīte piedzīvoja ļaužu pieplūdumu, un, izsakoties Bībeles stilā, visu acis lūkojās nevis uz jaundzimušo papjēmašē Jēzu, kas tur aplauztiem pirkstiem gulēja silītē, un pat ne uz afrikāņu izcelsmes Austrumu gudro, kam pieskrūvētas sārti baltas rokas, bet gan uz pakaišiem klāto zemi, pa kuru tagad mierīgi pastaigājās aitkāvis un atlikušās aitas. Asiņu, zarnu vai citu kautķermeņa atlieku nebija. Gans izskatījās lepns, par spīti tam, ka šajā lietā ierosināts kriminālprocess par nežēlīgu izturēšanos pret dzīvniekiem. Gan televīzijai, gan ziņkāram dīkdieņu baram viņš klāstīja vienu un to pašu: “Ko nozīmē - nokāvu? Vienkārši pārgriezu rīkli un cauri... Nebija tur nekādu asiņu, un bija tumšs, tā kā neko redzēt tur nevarēja. Un vispār man saimnieks teica tā darīt.”

Kādu citu dienu, kad biju aizstaigājis līdz silītei, gans klāstīja savu sapni noķert un nokaut balto bebru (nezinu, vai tāds vispār ir), bet citu dienu apgalvoja, ka sarakstījis grāmatu par zilajām govīm. Vēl viņš pauda neapmierinātību ar kriminālprocesu, aizbildinādamies ar spāņu vēršu cīņām, kuru dalībniekiem taču nekāds sods netiekot paredzēts, kaut gan tur, lūk, asinis plūstot straumēm.

Manuprāt, visas nepatikšanas sākās diletantiska stilu sajaukuma dēļ. Ja jaunavu Mariju, Jāzepu, mazo Jēzu un Austrumu gudros varēja pagatavot no papjēmašē, tad kālab no šī paša materiāla nevarēja uztaisīt arī ganu un aitas? Ar ko aitas ir labākas vai sliktākas par jaunavu Mariju? Nu labi, varbūt kāds vēlas vairāk dabiskuma. Piemēram, viena kundzīte dziļi ievilka nāsīs Betlēmes silītes apvidū valdošo aromātu un izjusti nopūtās, kaut ko murminādama par to, ka beidzot pilsētā var sajust lauku smaržu. Tādā gadījumā var taču atrast brīvprātīgos, kas visus Bībeles personāžus notēlotu pa īstam, to pat varētu pārveidot par realitātes šovu ar īstām dabiskām dzemdībām Ziemassvētku priekšvakarā. Iedomājieties, ka mazais Jēzus nāk pasaulē dzīvai Marijai, Jāzeps rakstainā halātā kaut ko auro aramiešu valodā, gans tekalē apkārt, ar koku ķeksē aitas, vienu nokauj priekā par jaundzimušo, bet Austrumu gudrie kvēpina smaržīgas zāles un dāsni apdāvina jaundzimušo un skatītājus. Vai nu viens vai otrs, bet jaukt stilus gan nevajadzēja.

Taču notikušo atpakaļ nepavērst, jēra dvēsele jau aiztrīsējusi mūžīgo ganību laukos. Tikmēr šo notikumu varētu aplūkot no mītiskās realitātes viedokļa. Šādā skatījumā gans ir arhaiskās klejotāju, seno lopkopju pasaules pārstāvis pilsētā. Mulsais gana skatiens liecina, ka viņš ir atrauts no savas vides, no pirmatnējās esības, aci pret aci ar dīkdieņu pūli un viduslaiku pilsētas imitāciju aiz muguras. Droši vien šāds mulsums viņa - mūžīgā gana - acīs bija manāms jau viduslaikos, kad Eiropā uzveda līdzīgas Ziemassvētku spēles, teatralizēti atveidojot Evaņģēlija notikumus. Taču tagad tas vairs nav noslēpjams. Klejotājs vietsēžu pilsētā nevar justies lāgā, un viņā mostas arhaiskas dziņas. Viņš spiests rīkoties, izpirkt un salīdzināt savu atrašanos nevietā un nelaikā. Bībeles tekstos taču lasīts, ka no cilvēka tiek prasīts upuris, un tas jādod par visu ko - grēkiem, iekšējo mieru, izlīgšanu utt. “Aunu, gadu vecu, pilnīgu, bez kādas vainas tev jādod...” Un gans viņu arī dod, taču nelaime tā, ka nav, kas to ņem. Gana upuris nevienam nav vajadzīgs, tas tiek pārprasts un izpelnās nosodījumu. Gans gluži kā Ābrahams ir gatavs upurēt visu, ņemt rokā nazi un pataisīt mītu par īstenību. Tas nav nekāds joks: to nazi policija viņam atņēma, bet jau nākamajā dienā viņam rokā bija cits, aprūsējis un truls, bet arī gatavs griezt rīkli, šļākt asinis un izlaist zarnas.

Taču pavisam vientuļš gans tomēr nav. Pietiek ieklausīties, ko pie Betlēmes silītes sanākušie ļaudis runā, lai saprastu, ka diezgan daudzi viņu atbalsta. Daži lūko nofotografēties kopā ar ganu, viņš labprāt pozē un izrāda nazi, kā arī garo gana zizli, kas puskrēslā atgādina izkapti. “Tā kā tāda aitu nāve,” pusbalsī saka vecāka sieviete, un viņas balsī saklausāmas simpātijas. “Viņš tikai aizkāva sprāgoni!” viņu skarbi apsauc kāds vīrs gados, pārējie klusu stāv un skatās. Pirms piektdienas iedzeršanas ganu bija apstājis jauniešu bariņš, tur var ierēkt ne pa jokam - pārstāvēdami teju visus Latvijas medijus, jaunieši lūdza ganam “interviju”, lai “taisītu reportāžu”. Vienu brīdi pie gana mutes sniedzās vismaz četri mobilie tālruņi, un viņš attāliem klausītājiem, kuri droši vien sēdēja tepat aiz stūra kādā krogā un uzjautrinājās, sīki izstāstīja par to, kā kāvis aitu. Viens otrs viņu apsauca, atgādinot, ka pļāpāšana ar žurnālistiem nenāks par labu tiesā. Vienkāršā tauta vienotā frontē nostājās mitoloģiskās realitātes pusē, bet gana vaigs staroja smaidā, jo kāds apsolījis ar viņu vēlāk sadzert.

Pēc dažām dienām jautrība bija manāmi noplakusi. It kā nejauši pārskaitu aitas, kaut gan neatceros, cik to bija sākumā. Gans sadrūvējies sēž uz bluķīša, šodien nerunīgs. Tā viņš tur sēdēja vakar, sēž šodien un sēdēšot arī rīt, un, kamēr laiks silts, tikmēr jau nekas. Godīgi sakot, mani sākumā izbrīnīja, ka ganu neviens neatlaida no gana pienākumiem vai neaizvietoja ar kādu citu, mazāk slepkavīgu (lasi: mazāk dabisku) ganu. Vēl joprojām ik pa mirklim pārņem šaubas, vai gans tur sēdēs arī nākamgad. Taču šīm bažām nav pamata, jo pagaidām nav uzvarējusi ne mitoloģiskā, ne mūsdienu pasaule, bet gans tikmēr sēž uz bluķīša un ar aplauztu nazi urbina satrupējušu koku.

Asistēja Laura Znotiņa,
Biznesa augstskola “Turība”