Joki mazi

Viens no Ludviga Vitgenšteina studentiem, draugiem un sekotājiem, psihiatrs Moriss O’Konors Drūrijs, pēc Vitgenšteina nāves iznākušajā rakstu krājumā “Atmiņas par Vitgenšteinu”[1. Recollections of Wittgenstein. Oxford University Press, 1984.] atceras: “Pēc tam pastaigājoties apspriedām smieklīgas grāmatas. Biju drusku pārsteigts, uzzinot, ka viņš ir P. G. Vudhausa cienītājs. Viņš sacīja, ka, pēc viņa domām, īsais stāsts “Sausseržu namiņš” ir viens no smieklīgākajiem, kādu viņam jebkad gadījies izlasīt. [2. Angļu jokustāstu rakstnieka P. G. Vudhausa stāsts par rūdītu vecpuisi, detektīvromānu rakstnieku Malinera kungu. Rakstnieks no savas tantes, kura sagadīšanās pēc ir bijusi arī ļoti ražīga romantiski sentimentālu mīlasstāstu autore, mantojumā saņem nelielu īpašumu, apmetas tajā un cer turpināt savu rakstnieka karjeru. Taču drīz vien viņa rakstu darbu sižeta peripetijās uzstājīgi sāk iejaukties kāda trauksmaini spokaina mamzele, bet vēl pēc kāda laika satraucošā parādība jau materializējas īstā, automobiļa notriektā meitenē, kas meklē glābiņu pie īpašuma vārtiņiem. Rakstnieks vecpuisis jūt nepatikšanu tuvošanos, līdz visu atrisina negaidīts sižeta pavērsiens. Pats Vudhauss šo stāstu, kuru dažs uzskatot par veltījumu Henrijam Džeimsam, esot uzskatījis par vienu no saviem smieklīgākajiem darbiem.]

Mēs turpinājām spriest par humora izjūtu dažādos laikmetos.

Vitgenšteins: Atceros, reiz vecā grāmatā lasīju, kā viens redz gar upes malu pastaigājamies kādu vīru, kurš lasa un vienā laidā smejas. Un autors secināja, ka “tas vīrs noteikti būs lasījis “Donu Kihotu”, jo tikai “Dons Kihots” spēj kādu tik ļoti sasmīdināt”. Bet man, piemēram, šķiet, ka “Donā Kihotā” vispār nav nekā smieklīga.

Drūrijs: Par ļoti uzjautrinošu ir uzskatīts arī Voltēra “Kandids”, taču es tajā neko uzjautrinošu neatrodu.

Vitgenšteins: Par “Kandidu” es tev piekrītu. Taču man ļoti patīk Stērna “Tristrams Šendijs”. Tā ir viena no manām mīļākajām grāmatām. Vai atceries to vietu, kur viņi apspriež brīnumbērnus un pēc vairākiem minētiem piemēriem viens no runātājiem pārējiem izgriež pogas, pastāstot, ka zinot kādu bērnu, kas ko būtisku spējis paveikt jau savā piedzimšanas dienā? Dakteris Slops tad atbild, ka šis veikums būtu bijis vienkārši jāuzslauka un turpmāk par to jāizvairās runāt.”[3. Var tikai minēt, vai Slopa sacītajam varētu būt kāds sakars ar Vitgenšteina “Loģiski filozofiska traktāta” pēdējo teikumu: “Par ko nevar runāt, par to jāklusē.”]

Tas nav nekāds joks, taču visu iepriekš citēto izlasīju tieši 1. aprīlī, kas vismaz kaut kādā pasaules daļā tiek uzskatīta par jokiem piemērotāko dienu. Jau iepriekšējā dienā uzmākušās aizdomas, ka gan jau pat “vadošie” ziņu portāli internetā nespēs atturēties no kārdinājuma publicēt pa kādai “joku ziņai”, ātri vien piepildījās: “Jaunas nodevas dēļ par 12 centiem kāps degvielas cenas”, “Eksministrs Slakteris startējis valodu apmācības biznesā”, “Putins lepns kā pāvs – viņa mīļākā dzemdējusi pirmo dēlu!” utt. Uz ātru roku sacerētais un apsmieklam izliktais savā smieklīguma potenciālā šķita vēl šaubīgāks materiāls par to, ko reiz tepat Latvijā īsu brīdi izdevās sacerēt pāris vietējas izcelsmes jokdariem vietnē patiesi.lv vai ko ik dienas visu cauru gadu mēdz ražot tādi humora industrijas līderi kā ASV interneta laikraksts TheOnion.com.

Vārdu sakot, samērā īsā laika posmā par smieklīguma un nesmieklīguma ģeogrāfiskajām un laika robežām rosināja aizdomāties ievērojams daudzums joku. Domājot par šīm robežām, atcerējos kādu atgadījumu pirms vairākiem gadiem Vācijā. Kaut kādā ziņā to laikam varēja uzskatīt par tipisku, jo par rietumnieku atšķirīgo humora izjūtu, tās neesamību un nespēju izprast latviešu jokus esmu dzirdējis latviešus sūdzamies ne reizi vien. Citkārt šī sūdzēšanās tiek izvērsta plašākā vispārinājumā ne vien par latviešiem specifisku joku bēdīgo likteni, bet arī par austrumeiropiešu humoru kopumā. Ciemojoties pie draugu ģimenes, vienubrīd sarunās nonācām pie latviešu kino. Iespējams, internetā tika sameklēti pat kādi piemēri, bet to es neatceros. Toties labi atceros, cik nesekmīgi kādam vidējam vācietim centos izskaidrot, kas gan tik smieklīgs ir Jāņa Streiča filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” ainā, kurā Boļeslava Ruža tēlotais Viktors ir sašutis par Ulda Dumpja atveidotā Ērika romantisko aizraušanos ar viņa meitu Lāsmu.

Viktors: “Ha! Precinieks atradies! Vai tāpēc viņu audzināju, pucēju, skoloju, lai izdotu par sievu pie tāda, tāda…”

Ērika sieva Dagnija (Olga Dreģe): “Kretīna tavā vecumā.”

Viktors: “Jā! Kretīna manā vecumā!”

Vispirms jau vidējam vācietim šķita nepieņemami, ka joks un tātad iemesls smieties varētu būt meklējams tekstā, kurā pieminēts kretīnisms. “Kretīnisms ir nopietna iedzimta slimība,” viņš arvien bargāk rauca pieri, zibināja savas brilles un izskatījās tā, it kā tūliņ grasītos izaicināt mani uz dueli. Mani centieni izskaidrot, ka joks jau neslēpjas “kretīnismā”, bet gan Viktora atbildē uz Dagnijas teikto, bija tikpat nožēlojami kā jebkurš cits mēģinājums jau pēc ne pārāk smieklīga joka izstāstīšanas kādam pastāstīt, kurā vietā un kāpēc būtu bijis jāsmejas. Var jau būt, ka nesaprašanos veicināja ne vien ģeogrāfijas un laika, bet arī valodu novilktās robežas, taču atmiņā gadījums palicis kā tāds, par kuru var teikt – joki mazi.

Amerikāņu rakstnieks, populāro bērnu grāmatiņu “Mazais Stjuarts” un “Šarlotes tīkls” autors Elvins Brukss Vaits, esot rakstījis, ka “humoru var izķidāt tieši tāpat kā vardi, taču secējamais šajā procesā aiziet bojā un tā iekšās ko pievilcīgu spēs saskatīt varbūt vienīgi viszinātniskākie prāti”. Un tomēr laika gaitā pie kaut kādas apjausmas par joku un mūsu humora izjūtas darbības pamatiem pētniekiem ir izdevies nonākt. Nekāds “humora orgāns”, kuru kutinot, izraisās smiekli (ja atsaucamies uz Čārlza Darvina rakstīto, ka humors esot prāta kutināšana), smadzenēs vai kur citur, protams, nav atrasts. Smadzeņu darbības pētnieki uzskata, ka par humora izjūtu ir atbildīgas attiecības starp smadzeņu pieres un deniņu daivām un smadzeņu garozu. Tie visi ir smadzeņu apgabali, kas pēc pašreizējās saprašanas “atbild” par mūsu runas spējām, dažādos ceļos iegūtās informācijas apstrādi un arī, piemēram, pretrunu vai paradoksu uztveršanu. Šaubu nav, smadzenes ir bijušas gan Vitgenšteinam, gan iepriekš pārstāstītajā sarunā minētajam “Dona Kihota” lasītājam, tāpat tās ir arī manam vācu draugam un man pašam, taču tā vien laikam vis nebūs garantija, ka mums visiem vienādi nāks smiekli par Žurku Kornēliju, Mildu Nabiņu un Skaidrīti Krāniņu, kādu kultūras pasākumu vadītāju, kas mīl iztaisīties par “Mērnieku laiku” Ķenci (“Kā sacīt jāsaka”), Jāņa Skuteļa stāvjokiem un vēl visu ko.

Vienu no kodolīgākajām humora izjūtas definīcijām es atradu amerikāņu neirologa un neiropsihiatra Ričarda Restaka rakstā “Smiekli un smadzenes jeb Vai humors var palīdzēt izprast vissarežģītāko un noslēpumaināko orgānu cilvēka ķermenī”[4. Restak, Richard. Laughter and the Brain: Can humor help us better understand the most complex and enigmatic organ in the human body? – The American Scholar. 2013. gada 10. jūnijs.]. Restaks raksta, ka humora izjūtas pamatā ir mūsu iepriekšējā pieredzē balstīti pieņēmumi par apkārt notiekošo jeb “lietu dabu”. Ja tas ir tā, mūsu spēju jokot un saprast jokus nosaka ne jau fizioloģija, bet gan tas, kā mēs raugāmies uz pasauli, jeb, kā sacīt jāsaka, mūsu pasaules uzskats. Droši vien to varētu uzskatīt par pārdrošību, taču, domājot par specifiski “latviskiem” jokiem un to uztveri, ir liels kārdinājums šo tēzi arī apvērst, proti – pēc tā, kādi ir tavi joki un humora izjūta, es pateikšu, kā tu redzi pasauli un sevi tajā.

Psihologi mēdz piedāvāt trīs humora “darbības” skaidrojumus. Viens ir tieši saistīts ar mūsu pieņēmumiem par “lietu dabu” un jokā ietverto nepareizību vai pretrunu ar mūsu pieņemto, šīs pretrunas izraisītu spriedzi un atbrīvošanos no spriedzes brīdī, kad joks ir saprasts. Otrs ir nedaudz sarežģītāks un atgādina mīklu minēšanu. Visuzskatāmākais šāda jokošanas mehānisma piemērs ir karikatūras, kuru smieklīguma pamatā ir absurda vai neloģiska pretruna starp attēlā redzamo un pievienoto teksta parakstu. (Pie autoostas biļešu kases stāv divi mednieki; viens vaicā: “Vai jūs arī uz Ērgļiem?” “Nē, nē,” atbild otrs, “Es tikai uz pīlēm.”) Pirmā reakcija uz šādu joku ir apjukums, bet joka smieklīgums ir atkarīgs no tā, vai mums izdosies “atrisināt” šķietamo teksta un attēla neatbilstību un izjust par to gandarījumu un prieku. Un tad vēl, protams, ir joki, kuru smieklīguma pamatā vienkārši ir iespēja sajusties par kādu pārākam – pēc šādas receptes “darbojas” gan slapstick komēdiju žanrs kino, gan tas, ko vācu valodā mēdz dēvēt par “Schadenfreude” (prieks par cita nelaimi), arī kādreiz uz noplēšamā kalendāra lapiņu aizmugures drukātie joki par skopajiem skotiem un smieklīgajiem gabroviešiem un, protams, joki par politiskajiem pretiniekiem vai ienaidniekiem karā. Droši vien šim pēdējam joku mehānismam vislabāk atbilst teorija par jokošanu kā slēptas agresijas izpausmi, lai gan netrūkst arī tādu joku pēteru un pētnieku, kas uzskata, ka jokošana spēj dziedināt no visdažādākajām sērgām, bet humora izjūtas trūkums jau uzskatāms bezmaz vai par psihiskas saslimšanas vēstnesi. Taču, lai kādi būtu dažādu nozaru zinātnieku centieni atrast smieklīgā izskaidrojumu, parasti to galvenā nepilnība ir absolūts humora trūkums – no tā cieš gan Anrī Bergsona “Smiekli jeb Eseja par komiskā nozīmi”, gan Zīgmunda Freida “Asprātība un tās attiecības ar neapzināto” un daudzi citi šai tēmai veltīti darbi.

Drošticamu ziņu par latviešu joku tradīciju vēsturi rakstiskos avotos ir maz. Ja vien par savdabīgu joku neuzskata, visticamāk, 18. gadsimtā līdz mums pazīstamajai formai izveidojušās un gadsimtu vēlāk rūpīgi savāktās tautasdziesmas, pirmos jokus, kas kaut cik necik atbilst šī vārda mūslaiku izpratnei, var atrast 19. gadsimta vidū latviski iznākušajā periodikā, kur vajadzība jokot rakstu valodā droši vien būs bijusi pārņemta no līdzīgiem paraugiem vācu avīzēs. Tie arī ir vieni no senākajiem digitalizēto periodisko izdevumu vietnē periodika.lv atrodamajiem vārdu “joks” un “humors” lietojumiem latviešu rakstos.

19. gadsimta 60. gadu nogalē laikrakstā Mājas Viesis jau parādījās “Humoristīgi krikumi” – pastāvīga joku sleja jeb, kā tagad teiktu, rubrika. Vienā no šīm slejām anonīmais autors raksta:

Daži man rāda, ka gallu no galla neatšķirrot un essot sācis pie tā galla, kur viss humors beidzās. Apdomājiet tak, ka humors nupat vēl bij dibbinajams, tadēļ bij jaiesāk ar dibbinu. Smieklu stāstiņš. Lassītajs doma pie sevim: voi aks (Sic!), nu būs jasmeijās. Zinnams, to tas virsraksts gribb; bet ja tur stāvetu “danču stāstiņš”, voi tad tu ar padancotu? Tos pašus stāstiņus, ko mūsu avizes par smieklu stāstiņiem dod, ir Vācieši brūķe, bet ar to virsrakstu “Anekdota.” No tam ikkatris pusvāciets varr izprast, ka tas “ak nedod” apzīme, proti: nebūs dot Vāciešiem ko smiet.

Grieķu-Vācieši (nedoma: griķķu Vācieši) rāda (Grieķu-vācu valodas vārdnīca – P.B.), ka Grieķi ar to vārdu “Anekdota” tādus stāstiņus saprattuši, kas nav rakstos isdoti un nupat pirmreiz driķķeti, proti, tik daudz kā pirmu isdevi. Lai nu Vācieši smieklus ar mūsu smieklu stāstiņiem nedabbu, sauksim šos “pirmisdeves.”[5. “Humoristigi krikkumi”. Mājas viesis. 1868. gada 29. janvāris.]

Lai ko varbūt mēs tagad domātu par šādiem “dibbina” jokiem, citētajā piemērā var saskatīt vismaz divus no pieminētajiem psiholoģiskajiem joku mehānismiem – tur ir rotaļāšanās ar šķietami ierasto (vārdu nozīmi), un tur ir arī jokošana par kādu sabiedrības vai nacionālās piederības grupu (vāciešiem), tādējādi stiprinot savu pašapziņu.

Pēc šādas receptes veidoti arī citos numuros publicētie “Krikumi”, piemēram, šis ar iniciāļiem P. K. parakstītais:

Vācu avizes tās visjaunakās un viskarstakas ziņņas, kas ar zibbiņa spēku nāk, stāda lappas priekšpussē pašas pirmās; Mājas viesis tās liek lappas viddū. Kalabb viņš tā darra? Voi tās gan gribb atdzissināt? – Ja tā, tad humors laikam tas jo visskarstakais, jo viņš to stāda pašā dibbinā. Bet humors ilgi pie dibbina nevarr pastāvēt, tam vaijadzēs drusciņ rausties us priekšu.

Vissadi troksni irr pa dabbu.

Ir Čaukste pačaukst tev ko labbu.

Voi appīns tik vien čaukstēt varr? –

Raug, cik tas allu gārdu darr’![6. “Humoristigi krikkumi”. Mājas viesis. 1868. gada 26. februāris.]

1868. gada latviešu avīzē sniegtais skaidrojums par “anekdota” izcelsmi no grieķu “nepublicēts” jeb “nepubliskots” joku un jokošanas kontekstā ir varbūt pat nozīmīgāks, nekā tā nezināmajam autoram būtu varējis ienākt prātā, jo skar kādu būtisku jokošanas un joku izplatīšanās aspektu – īpaši “mākslas darbu mehāniskās pavairošanas laikmetā”. Liela tiesa mūsu ikdienā sastopamo joku ir aizgūti no drukātā vai kādā citā veidā pavairotiem un tātad fiksētiem kultūras produktiem (grāmatām, filmām, radio pārraidēm, avīzēm, interneta portāliem). Savukārt daudzi no šādi pavairotajiem jokiem jau nav radušies, kādam joku sacerētājam sēžot pie baltas lapas, jo ir tieši norakstīti “no dzīves” vai radušies šīs pašas dzīves vērojumu iespaidā. Šis process ir nebeidzams cikls vai, ja vēlaties, dialektiska spirāle (tas, vai tā virzās augšup vai lejup, ir katra gaumes vai humora izjūtas jautājums).

Ne pārāk sen amerikāņu žurnāla New York paspārnē veidotajā kultūras un izklaides portālā vulture.com bija publicēts informācijas apjoma ziņā nomācošs uzskaitījums ar “100 jokiem, kas ir mūsdienu komēdijas pamatā”. Sarakstā bija iekļauts šķietami viss, sākot ar Basteru Kītonu un beidzot ar pusaudžu skatītājiem tik mīļajām Holivudas “purkšķu komēdijām”, no 20. gadsimta ASV radiofonā izskanējušām asprātībām līdz jaunāko laiku stāvkomiķiem Sārai Silvermanei un Lūisam S. K. Nomācošs šis uzskaitījums bija arī tāpēc, ka lielākā tiesa piemēru, turklāt ārpus amerikāņu kultūras konteksta, nepavisam nešķiet smieklīgi. Taču šis apkopojums kļuva par pamudinājumu līdzīgus “stūrakmeņus” – varbūt ne simt, bet kādu duci – mēģināt saskatīt arī latviešu jokošanas vēsturē.

Viens no lielākajiem noslēpumiem tajā, iespējams, ir pirmā latviešu romāna godu uzurpējušo brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laiku” (1879. gads, taču tajā pašā gadā iznāca arī Māteru Jura “Sadzīves viļņi”) humora un anahronisko tēlu – Pietuka Krustiņa, Švauksta, Ķenča – noturīgā popularitāte. Tas nekas, ka kārklu vācieši jau sen pie mums nav manīti un arī tautiski iekrāsota plātīšanās kopš tā laika iemantojusi citas nokrāsas, taču, ja ne citādi, tad vismaz uz “pasaules” iedalījumu Slātavā un Čangalienā kāds asprātis ik pa laikam būs gatavs atsaukties. Lai gan varbūt šim fenomenam ir pavisam prozaisks izskaidrojums, jo “Mērnieku laiki” ir viena no grāmatām, kura piespiedu kārtā kā obligāta literatūra ir bijis jālasa daudzām skolēnu paaudzēm.

No Ādolfa Alunāna sastādītā “Zobgala kalendāra” (1892–1912) līdz mūsu dienām necik daudz joku vai asprātību laikam gan nebūs izdzīvojis, taču 1921. gadā muzikālo jokdaru karjeru sākušo Friča Kuģa un Kārļa Grūbes-Biedriņa jeb dueta “Brāļi Laivinieki” atstāto iespaidu nedrīkst novērtēt par zemu:

Kam nauda ķešā skan,

To sauc par lielu vīru,

Bet kam tās naudas nav,

To ķer uz mušpapīru.

Laivinieku daiļrades atskaņas saklausāmas padomju laikā populārajās Raimonda Paula “Joku dziesmās”, trimdas latviešu ansambļa “Čikāgas piecīši” daiļradē, Latvijas Radio 2 šlāgeraptaujas hitos, nemaz nerunājot par vairāku Latvijas simtgadei veltīto kinofilmu projektu pieteikuma videoklipu skaņas celiņiem.

Ilgstoši spēcīgu iespaidu uz latvieša humora izjūtu ar savām četrrindēm un komiksiem līdzīgajām bildīšu sērijām noteikti ir atstājis arī Jānis Dreslers, bez kura panaivās ironijas droši vien būtu grūti iztēloties Valda Artava (īstajā vārdā Vladislavs Staunis, pirmais dzejoļu krājums – “Neskūtais ezis”, ha, ha) un citu vēlāko laiku humoristiskās poēzijas zvaigžņu uzlēkšanu. Dreslers, kas pirms Otrā pasaules kara apdzejoja Burbuļmātes un Jefiņa gaitas, jau pēckara gados tādā pašā garā turpināja satīriski vilkt uz zoba jaunajā padomju kārtībā nosodāmas vai izsmejamas lietas, piemēram:

Te atraktas nav lietas senas,

Bet tikko liktas brāķa drenas…

Birst akti, komisijas brauc,

Bet brāķdarus tas neuztrauc.[7. Druva, 1958. gada maijs.]

Dresleram tā laika latviešu literatūrā bija daudz sekotāju, un kāds, kurš parakstījās ar vārdu Z. Zarembo (citviet Zaremba; Latvijas Padomju enciklopēdijā atradu vienu personu ar šādu vārdu – šķirkli par padomju proktologu Alekseju Zarembu – ha, ha), rakstīja:

Agronomam stulba seja,

Klusē izpildkomiteja…

Diezvai šodien art vai rīt?

Sēt vai mazliet pagaidīt?[8. Druva, 1958. gada aprīlis.]

Ap to pašu laiku sāka rosīties Mirdza Ramane, kas radīja 60. gadu “stilīgo” karikatūru Hugo Diegu. Aktiera Edgara Liepiņa atveidā Hugo Diegs drīz vien kļuva par vienu no pirmajiem joku varoņiem Latvijas Televīzijas vēsturē. Hugo Diega tēlā tā sauktie pārākuma joki (kādas parādības izsmiešana, tādējādi pašam jūtoties par to labākam, pārākam) saplūst ar grūti izskaidrojamu iemeslu dēļ latviešiem visos laikos tuvo rīmēto joku formu:

Hugo savu stāvu pēta.

Ja man fraka polsterēta,

Skatīties uz sevi prieks,

Bet bez drēbēm – diegs kas diegs.

Pludmalē, kur kailums redzams,

Šitais defekts nebūs sedzams,

Vai ar sportu kaulus locīt?

Svarus ceļot, sevi mocīt?

Ārzemēs, lūk, drapes taisot,

Varot dzert tās nesamaisot.

Augums kļūstot skaists kā dievam,

Rekomendē – katram tievam.[9. Dadzis, nr. 9, 1961. gada 1. maijs.]

Lipīguma ziņā, tāpat kā amerikāņu kultūrā, arī pie mums visiedarbīgākie ir izrādījušies joku citāti no iemīļotām kinofilmām. “Tu saki?” diez vai izraisītu konkrētas asociācijas, ja tā arī būtu palicis tikai Vizmas Belševicas stāstā “Tās dullās Paulīnes dēļ” un Vija Beinerte nebūtu uzņēmusi savu tāda paša nosaukuma diplomdarba filmu. Tāpat arī “Kas tas ir – bankrats? – Tas ir tad, kad nekā nav”; “Zoltneru” un “Klausoties frančus, es ģībstu” no “Ezera sonātes” mēs atceramies pat tad, ja filmas pamatā esošais Regīnas Ezeras romāns “Aka” nav lasīts. Tā kā latvieši visai ilgu laiku ir pavadījuši Padomju Savienībā, nozīmīgs joku satura avots ir arī populāras padomju, pārsvarā krievu filmas. Pie šādiem “panpadomiskajiem” jokiem pieder gan līdz apnikumam atkārtoti citāti no “nevēlamās parādības” izsmejošajām komēdijām “Kaukāza gūstekne” un “Šurika jaunie piedzīvojumi”, gan sveiciena vietā pateikts: “Какие люди – и без охраны!”[10. “Kas par ļaudīm – un bez apsardzes!” Citāts no filmas “Maskava asarām netic”, 1979.]

No tiem pašiem apcirkņiem ir nākusi vēl pavisam nesen arī latviešu reklāmā pārstrādātā frāze “Žēl gan, ka tev nav mandarīna”[11. Ja man būtu mandarīns, es tevi gan pacienātu. – Žēl, ka tev nav mandarīna.” – Dialogs no padomju bērnu kinožurnāla “Šurumburums” (Ералаш), 1975 – http://ej.uz/Surumburums.], teiciens “А нас и здесь неплохо кормят!”[12. Frāze no multfilmas “Pazudušā papagaiļa atgriešanās” (Возвращение блудного попугая), Sojuzmuļtfiļm, 1984.], čukstus nomurmināts “Psihopāts!”[13. Frāze no multfilmas “Ezītis miglā”, Sojuzmuļtfiļm, 1975.] un daudz kas cits.

Ja jau pieminēti daži citu kultūru pienesumi latviešu joku pasaulē, nekādā ziņā nedrīkst piemirst arī Jaroslavu Hašeku un viņa Šveika epopeju. Ar Šveika jokiem man gan ir visai sarežģītas personiskas attiecības, un jokotājus, kas mēdz atsaukties uz feldkurātu Kacu, viņa saliekamo lauka altāri vai pašu drošsirdīgo kareivi, es, teiksim tā, ne pārāk labi saprotu. Iemesls tam droši vien ir tas, ka mans tēvs Šveika dēkas ar apskaužamu regularitāti ir pārlasījis nu jau nesaskaitāmi daudz reižu, taču man ir aizdomas, ka ne jau kaut kādu joku pēc, jo neatminos viņu par Šveiku smejamies un vispār uz Hašeka darbiem atsaucamies. Ja vien pastāvētu tāds jokojamības indekss (līdzīgi akadēmisko publikāciju citējamības biežuma rādītājiem), tā augšgalā noteiktu būtu iekļuvuši arī Ilfa un Petrova “Divpadsmit krēsli”, taču citāti no šīs grāmatas – “Krēslus no rīta, naudu vakarā?” –, kā šķiet, jau sen joko par pašiem jokotājiem, padarot viņus ne visai smieklīgus. Sēžot Jaunā Rīgas teātra zālē, skatoties pēc romāna veidoto iestudējumu un dzirdot publikas smieklus, tā vien gribējās atsaukt atmiņā, kur, kas un kāpēc smieklus bija raksturojis kā dzīvnieciski instinktīvu, tātad – mežonīgu refleksu, kaut ko līdzīgu žagām vai atraugām.

Bez rakstos vai kinofilmās tiražētiem jokiem uz vairākām Padomju Savienības laikā dzimušām, augušām un dzīvojušām paaudzēm lielu iespaidu atstājuši arī dažādi nepavairoti “anekdoti” – gan politisku un visādu citādu anekdošu formā, gan, piemēram, kā pie skolēniem iecienīta folklora:

Kādā jaukā koncertzālē

Viens pa bungām baigi vālē.

Otrais pudelīti zīž,

Trešais saksofonā mīž.

Ceturtais ar gudru ziņu dirsā stūķē pīrādziņu.

Piektais paķer šķipeli, nocērt sestam pipeli.

Septītais ar ziliem pautiem karājas pie grāmatplauktiem,

Astotais ar devīto krūmos taisa desmito.

Desmitais ar pliku pauri paziņo, ka koncerts cauri.

Šo, kā atceros, parasti zēnu ģērbtuvē pirms fizkultūras stundas skandēto un aprēkto dzejojumu tā satura un pielietojuma dēļ droši vien varētu pieskaitīt pie iniciācijas jokiem, proti – tu esi vien tik liels, cik lieli (vai gari) ir tavi joki. Tā kā visu pantiņu biju pamanījies aizmirst, biju spiests to uzmeklēt internetā, un tagad, jau, tā teikt, ar citām acīm to pārlasot, pamanīju ko interesantu. Atšķirībā no visai populāra priekšstata, ka latvieši paši savā valodā labāk prot jokot par anālām, ar izkārnīšanos un urinēšanu saistītām tēmām, bet ātri vien paliek bez vārdiem, kad jāpajoko par vairošanos (un tas nav tikai priekšstats, to varēs apstiprināt ne viens vien daiļliteratūras tulkotājs, kas saskāries ar angļu vai krievu lamu un joku atveidošanas grūtībām latviešu valodā), šajā dzejolītī ir panākts pārsteidzošs anālo un vairošanās joku līdzsvars, taču man šķiet, ka tieši tāpēc tas drīzāk ir izņēmums, jo laikam jau vēsturiski noteiktos apstākļos arī latviešu jokos vieglāk šķiet izlīdzēties ar vārdu krājumu, kas patapināts no citām valodām. Un tā nu pieaugušāku cilvēku un, nebaidīsimies šī vārda, inteliģentu aprindās, kas jau bija pabeiguši fizkultūras ģērbtuvju iniciācijas rituālus, jau jokoja par krietni nopietnākām tēmām:

Andrejs Upīts, Zigmunds Skujiņš,

Lielais hujs un mazais hujiņš.

Mutvārdu joki, kas, ja vien nav veltīti vispārcilvēciskām un stereotipiskām, sabiedriskām vai politiskām tēmām, bieži mēdz būt kontekstuāli un saprotami tikai šauram jokdaru, jokupēteru jeb humora vecīšu lokam – ģimenei, darba kolektīvam u.tml. Robežu starp šādiem privātiem un publiskotiem jokiem, daudziem par lielu pārsteigumu, 20. gadsimta 90. gadu sākumā metās pārkāpt postmodernisti no radio raidījuma “Zvaigznīšu brīdis” (Roberts Gobziņš, Ēriks Loks, Arnis Kundziņš u.c.), un kādu brīdi tas varbūt pat bija diezgan smieklīgi, taču baidos, ka nu jau arī ar šiem jokiem būtu līdzīgi kā Vitgenšteinam ar “Donu Kihotu”. Pie kontekstuāliem, ezoteriskiem un hermētiskiem humora paraugiem droši vien būtu jāpieskaita arī vienīgi noteiktām aprindām uztveramās Riharda Bargā postharmsiskās “Tenkas”, Māra Bērziņa mēģinājumi jokot kā Gūtenmorgenam un arī laika gaitā visai evolucionējusī, tomēr allaž klātesošā rubrika tepat žurnāla kādreizējās lappusēs – “Rīgas Laiks joko”.

Bez rīmētiem jokiem par neatņemamu latviešu humora elementu dīvainas apstākļu sakritības dēļ ir kļuvis žanrs, ko varētu nodēvēt par valodas jokiem. Iespējams, tam kāda saistība ar mūsu neatslābstošo fiksāciju uz… – nē, ne jau anālo (joks!) – …uz savu valodu, tās saglabāšanu un pasargāšanu no svešām ietekmēm un citām ļaunprātībām. Ja kāds vēl atminas, 20. gadsimta 90. gados tolaik populārajā radiostacijā SWH bija rīta pārraide “BB brokastis”, un tajā par neatslābstošu ikrīta uzjautrinājumu bija kļuvis “Melnā humora tops”, kura saturu galvenokārt veidoja klausītāju iesūtītas vārdu spēles un asprātības. Šī žanra radinieks bija tagadējā Nacionālās apvienības Saeimas deputāta Ilmāra Latkovska iedibinātais “Supertopsis”, ko ik nedēļu publicēja laikraksta Diena pielikumā Izklaide, taču man ir aizdomas, ka abiem “topšiem” kājas auga no vēl pavisam nesenā pagātnē iznākušā humora un satīras žurnāla Dadzis un tajā regulāri publicētās rubrikas “Skaidrojošā vārdnīca”. Kāds varbūt joka pēc vēl atceras šajās “vārdnīcās” publicēto asprātību veidošanas principu:

skābeklis – citrons

templis – dzērājs

uzacis – brilles

vārava – pavāre

zīle – pūšļotāja

Godīgi sakot, smieklīgs man neliekas gandrīz neviens no iepriekš minētajiem latviešu jokošanas piemēriem, un, ja pēc tiem būtu jāmēģina noskaidrot, ko gan šie joki pavēsta par latvieša pasaules uzskatu, izlīdzēties varbūt varētu mēģināt vienīgi ar kādu skāņu joku.

Lai gan varbūt atbildi ir izdevies atrast Latvijā mītošajam britu rakstniekam Mikam Koljēram, kuram kāds latvietis uz jautājumu “Vai latviešiem ir humora izjūta?” bija atbildējis: “Man? Nē, es esmu latvietis.”

“Viņš nemēģināja būt ironisks vai sarkastisks, kā tas būtu gadījumā, ja atbildētu brits,” raksta Koljērs. “Šis latvietis ir apbrīnojami bezkaislīgs, un tieši tā ir jāpasniedz īsts humors. Kā atklāja sv. Pēteris, kad bija noliedzis savu seno draugu Jēzu Kristu, noliegums ir visspēcīgākais apstiprinājuma veids, kāds vien var būt.

Vai, kā Sokrats skaidroja Platona dialogā “Filēbs”: “Smejoties par savu draugu smieklīgajām īpašībām, apvienojot baudu ar skaudību, mēs baudu savienojam ar ciešanām. Jo, kā jau iepriekš vienojāmies, skaudība ir dvēseles ciešanas, smiekli – bauda, bet šādos gadījumos abus mēs piedzīvojam vienlaikus.”