No vēstulēm uz Āziju, Eiropu un Ameriku

...visas šīs laimes, no kurām nav atpakaļceļa. Izdarīta izvēle jau vienmēr slēpj sevī traģēdiju (ātrumā neatradu nepretenciozāku vārdu, kā to nosaukt). Un tieši tāpēc tā ir jāizdara, ja šīs bailes nepārvar, dzīve netiek dzīvota, bet novērota — kas, protams, arī varētu kaut kādā ziņā tikt uzskatīts par mērķi, bet tu taču piekritīsi, ka tā pie kārtīgas nāves netikt. Un nedraudi man ar savu budismu.

... tā nu tagad iet — lai pārvarētu identitātes apjukumu, prātā pārkrāmēju grāmatplauktu. Rušdijs (izlasīju Niknumu) līdzinās manai sliktajai sirdsapziņai — varen asprātīgi un nesaudzīgi kritizē, īsuma labad teiksim — masu kultūru un, to darīdams, lieto visus šīs pašas masu kultūras izkultivētos paņēmienus, lai uzrakstītu pārdodamus gabalus. Gaidot drīzumā Keruaku uzticamā tulkojumā, saprotu, ka par to man ir vairāk tāda zinātniska interese, tas ir, nav personisku attiecību ar šitām on the road lietām. Mani varoņi, kurus es apbrīnoju un kuriem bezcerīgi ilgojos līdzināties, ir uzcītīgi akadēmiķi vai laucinieki, katrā gadījumā līdzīgi augiem, kas ielaiž saknes, stāv un citādi nevar. Karavīri, kas vienmēr jau pirms kaujas labi zina, ka kauja ir zaudēta. Jau agrāk nojautu, ka sabiedrības komentētāja Zontāga man ir autoritāte tikai līdz zināmai robežai, tagad arī to zinu skaidri — un robeža izrādījās tik paredzama un tik tuvu novietota. Staigājot apkārt pa Rīgu, es dzirdu kreisuma un garīguma drosmi lepni burbuļojam un eju savu ceļu, noskumusi un rāma kā trankvilizatoru paciņa. Man, tiesa, nepatīk muļķu diktatūra, taču no kreisuma, 60. gadiem un bezatbildīga ideālisma uzmetas pumpas. Pateicoties vēlreiz latviski izlasītajam Tatāru tuksnesim, es saceru personisku renesansi vārdam “karavīrs” — nevis tas, kuram ir stilbi un šaujamais (kā manu interesi zobgalīgi interpretētu kāds cilvēks, kurš uzskata, ka nekādā ziņā nav sieviete), bet tas, kurš vienmēr modri skatās turp, kur nekā nav. Un neizdara liekas kustības.

... P. kungs, jūs, kas ticat, ka virs jūsu galvas atrodas slavenas debesis un ka trakam būt ir poēzija, jūsu pieķeršanās vienatnei man šķiet skumji skaista īpašība, kas atšķir cilvēku no — domājāt, dzīvnieka? — nē, no cilvēka.

Reiz martā, atrodoties starp Mülenbacha 150 gadu jubilejas svinētājiem, dzirdēju un iegaumēju patiesībai ļoti līdzīgu nostāstu par Aspaziju. Aspazija, kā jau varēja nojaust, neko īpaši nemīlēja darba tautu, un bērnus arī viņi īpaši nemīlēja ne viens ne otrs, lai gan Rainis bija izdaudzināts par īstu bērnu draugu (protams, šāds atzinums no speciālista mutes man uzlija kā balzams uz brūcēm). Jā, un darba tauta jau arī tiešām bija maita — Lugāno viņiem bija kaķītis, balts un labi barots, bet, kamēr Aspazija ārstējās Cīrihē, proletāriskie kaimiņi kaķīti apēda.

... gribēju teikt, ka man skauž, ka tu visur ej un visu redzi, bet tad atcerējos, ka es taču esmu pašpietiekama. Cilvēkam no citas paaudzes ar pilnīgi citu drosmi — gan jau arī viņam tā kaut ko maksā! — tomēr varētu būt grūti iedomāties, CIK ĻOTI es, dzīvojot Gotlandes rakstnieku mājā, ausījos un vēroju, kas staigā gaitenī, virtuvē, datoru istabā un citās vietās, lai vienmēr panāktu stāvokli, ka tad, kad es tur ieeju, vairāk neviena tur nav.

Augstu sēž, tālu redz, kā teica Maša lācim — viņa droši vien ar to domāja “augstu sēž, tālu redzams”... Labi, lai būtu dzejnieka vārdiem: “ak jaunekli/ šis ir mans vaids/es eju gultā/ lai atpūstos no slavas /putnu bulbuli/ ej arī tu gulēt/ un pamodies padomā”. Manuprāt ir svarīgi aiziet gulēt, kamēr vēl nav sākusies rītdiena.