Esmu sastapis vairākus izcilus cilvēkus, kurus varētu saukt par Skolotājiem (šis ir gandrīz vai vienīgais gadījums, kad sugas vārdiem atļaujos lietot lielo sākumburtu), taču kuriem nav bijis skolnieku. Man par lielu pārsteigumu, Merabs Mamardašvili uz manu jautājumu, kāpēc viņam tādu nav, atbildēja, ka viņš vispār jūtoties tāds kā krāpnieks, kuru tūliņ, tūliņ varētu atmaskot – tā teikt, kādi tur skolnieki; Aleksandrs Pjatigorskis arī mēdza stāstīt, ka sapnī līdz ar bailēm, ka viņš ir viltvārdis, viņu lekcijas laikā atkal un atkal pieķer bez biksēm. Lai gan pašās dzīves beigās viņš varbūt arī centās radīt kaut ko līdzīgu savu sekotāju institūtam (“atsvešotas domāšanas izstrādes klasi”¹), tomēr bieži atcerējās Gurdžijevu un viņa izgāšanos ar skolniekiem, parasti piemetinot, ka viss ir pareizi, tā arī jābūt. Godīgi sakot, es tā arī neesmu sapratis, kāpēc tā jābūt, bet īsti nav kam pajautāt. Starp citu, cilvēki, par kuriem runāju, mani ir pametuši tieši šajā neziņas stāvoklī: kad viņi nomira, es biju pat gandrīz vai uz viņiem apvainojies par to, ka tagad vairs nebūs uz ko paļauties un kam pajautāt. Skolotāja situācijai šajā žurnāla numurā pievērsies arī sūfijs Idrīss Šāhs, runājot par tā saucamajiem guru, kuri, viņaprāt, cenšas sekotājus pakļaut savai ietekmei jeb varai. Starp citu, Šāhs guru darbību salīdzina ar “ciema psihoterapiju”, bet nedaudz tālāk Mikels Borks-Jakobsens demonstrē, ka Freida būtiskākie atklājumi bija saistīti ne tik daudz ar tieksmi pēc patiesības kā ar zinātnieka varas kāri. Un – kā tas bieži, man par pārsteigumu, notiek, kad vienā RL numurā brīnišķīgā veidā “saskrienas” vairāki personāži, – brīnišķīgais K. S. Lūiss, ja drīkst tā teikt, “uz pirkstiem” parāda, ka, cenšoties savus pēcnācējus veidot tādus, kādiem, kā viņiem šķiet, tiem būtu jābūt, cilvēki tos padara arvien vājākus, atdodot tos savu iegribu varā.

(Vaļīgas piezīmes veidā varu vēl piebilst, ka pie mums atkal veidojas teicama kompānija – reiz šajā pašā žurnālā citā numurā itāļu aktieris Vitorio Gasmans ieminas, ka vajadzētu dibināt tādu dzīvo un mirušo pansionātu, kur “savā starpā mierīgi papļāpāt...”².)

Tad lūk, mani Skolotāji atstāja manā ziņā to, kādam man jābūt; un, lai gan Pjatigorskis mēdza atgādināt, ka viņš esot man piemērs, tas bija un palika joks – vēl vairāk, citēju pašu: “Tieši tādēļ es arī sacīju, ka esmu jums piemērs – pilnīgi nepārprotams un manifestēts –, piemērs tam, par ko nekādā gadījumā būt nevajag.” Diemžēl, Aleksandr Moisejevič, es esmu ļoti tālu no tā, par ko man, jūsuprāt, būt nevajag, taču esmu pateicīgs, ka jūs man nekā nedevāt zināt arī, par ko man vajadzētu būt. Vismaz šajā ziņā esmu brīvs, taču teikt, ka būtu atbrīvojies no viņu, Skolotāju, varas, es arī nevaru. Vismaz vienā punktā pavisam noteikti ne: es nevaru atbrīvoties no apziņas, ka esmu daudz mazāks par viņiem, un es no šīs apziņas arī negribu atbrīvoties – tā dāvina man pieticību. Apbrīna un bijība pret Skolotājiem neļauj īpaši aizrauties ar sevi, un mana dzīve turpinās apmēram tā, kā neliels debess ķermenis kustas, iespaidojoties no lielas masas klātbūtnes, par ko pats pat nenojauš. Galu galā, arī Pjatigorskis sajūsmināti stāstīja par saviem ģeniālajiem skolotājiem, tai skaitā filologu Vladimiru Toporovu vai maiju rakstības atšifrētāju Juriju Knorozovu, vai Juriju Rērihu, kurš vārda tiešā nozīmē Maskavā bija ieradies no citas pasaules. Savukārt mūziķis Vladimirs Martinovs Maskavā pie Zooloģiskā dārza atcerējās, kā 1962. gadā esot saticis Stravinski, un viņš salīdzinājumā ar mums esot licies kā citas sugas pārstāvis. Vārdu sakot, ar katru paaudzi mēs samazināmies, un tā vien liekas, ka vēl nedaudz, un mēs – kā tai anekdotē – tā arī līdz pelēm aizpisī...mies. Nezinu, vai šis apsvērums varētu kaut nedaudz mierināt sociologu Arni Kaktiņu, kurš intervijā šeitpat tālāk rezignēti norāda, ka Latvijā no gada uz gadu vērojama arvien lielāka intelektuālā degradācija. Nu ko, “labāk piedzerties kā cūkai”, Arni, “nekā būt līdzīgam mums”, kā savā Verlēna apoloģijā atzinās Pols Klodēls.