Cilvēka atcelšana

Manu prātu svilināja viena doma: lai ko viņš man sacītu un lai kā glaimotu – kad būsim nonākuši viņa mājās, viņš pārdos mani verdzībā.

Džons Banjans

“Cilvēks pakļauj Dabu” – tas ir izteiciens, ko bieži lieto, lai aprakstītu praktiskās zinātnes progresu.

– Cilvēks noliek Dabu uz lāpstiņām, – tā nesen manam draugam sacīja kāds paziņa. Konkrētajā kontekstā šiem vārdiem piemita zināms traģisks skaistums, jo runātājs tolaik mira ar tuberkulozi.

– Tas neko nemaina, – šis cilvēks teica. – Es zinu, ka esmu viens no kritušajiem. Pats par sevi saprotams, ka kritušie ir ne tikai zaudētāju, bet arī uzvarētāju pusē. Taču tas nemaina faktu, ka tā ir uzvara.

Šo stāstu es izvēlējos par savu sākumpunktu, lai skaidri norādītu, ka mans nolūks nebūt nav noniecināt visu labo, ko devis minētais process, kuru mēdz dēvēt par “Dabas pakļaušanu”, vēl mazāk to, cik daudz pašaizliedzīgu pūļu cilvēki ieguldījuši, lai tas kļūtu iespējams. Taču nu, kad tas paveikts, man jādodas tālāk un jāpapēta šis priekšstats nedaudz tuvāk. Kādā nozīmē Cilvēks ieguvis arvien pieaugošu varu pār Dabu?

Aplūkosim trīs tipiskus piemērus: lidmašīnu, radio un kontracepciju. Miera laikos civilizētā sabiedrībā ikviens, kurš spēj par šīm lietām samaksāt, var tās izmantot. Taču nebūtu pareizi teikt, ka, to darot, viņš realizē savu individuālo varu pār Dabu. Ja es kādam samaksāju, lai mani nes, tas taču nenozīmē, ka es pats būtu stiprinieks. Jebkuru manis minēto lietu (vai visas trīs) atsevišķiem cilvēkiem var liegt izmantot citi – tie, kas pārdod, vai tie, kas šādu darījumu atļauj, vai tie, kam pieder ražošanas līdzekļi, vai tie, kas ražo attiecīgās preces. Tas, ko mēs saucam par Cilvēka varu, patiesībā pieder dažiem cilvēkiem, un no tās šie daži var atļaut vai liegt gūt labumu arī citiem. Un atkal, runājot par varu, kas iemiesota lidmašīnā vai radio, Cilvēks ir šīs varas nesējs, bet vienlīdz lielā mērā arī tās upuris vai objekts, jo uz viņu tiek tēmētas gan bumbas, gan propaganda. Attiecībā uz kontracepciju negatīvais paradokss ir tāds, ka visas iespējamās nākotnes paaudzes ir pašlaik dzīvojošajiem piederošās varas objekts. Ar kontracepcijas palīdzību tām tiek liegta eksistence; ar kontracepcijas kā selektīvas vairošanās līdzekļa palīdzību tās bez savas piekrišanas tiek padarītas par to, par ko kādai iepriekšējai paaudzei, savu iemeslu vadītai, labpaticis viņus padarīt. Šādā aspektā tas, ko mēs dēvējam par Cilvēka varu pār Dabu, izrādās vienu cilvēku vara pār citiem, kura realizēta, izmantojot Dabu kā šīs varas instrumentu.

Protams, par banalitāti jau kļuvusi gaušanās, ka zinātnes doto varu cilvēki līdz šim izmantojuši slikti, turklāt pret sev līdzīgajiem. Taču es runāju par ko citu. Es nerunāju par konkrētiem pagrimuma vai ļaunprātības piemēriem, ko varētu labot morāles celšana; es spriežu par to, ko šī “Cilvēka vara pār Dabu” neizbēgami un pašos pamatos nozīmē. Nav šaubu, ka ainu zināmā mērā mīkstinātu sabiedrības īpašumtiesības uz izejvielām un fabrikām un sabiedrības kontrole pār zinātnes pētījumiem. Taču, ja vien mēs nenonākam pie vienotas globālās valsts, tas tik un tā nozīmētu vienas nācijas varu pār citām. Un pat globālajā valstī vai nācijā tas nozīmēs (vispārīgi) vairākuma varu pār mazākumu un (konkrēti) valdības varu pār iedzīvotājiem. Un visas varas realizēšanas ilgtermiņa izpausmes, īpaši attiecībā uz pēcnācēju radīšanu, neizbēgami nozīmē agrāko paaudžu varu pār vēlākajām.

Pēdējais apstāklis bieži vien netiek pietiekami uzsvērts, jo cilvēki, kas raksta par sociālajiem jautājumiem, vēl nav iemācījušies atdarināt fiziķus, vienmēr iekļaujot dimensiju skaitā arī Laiku. Lai pilnībā saprastu, ko nozīmē Cilvēka vara pār Dabu un līdz ar to dažu cilvēku vara pār citiem, mums cilvēku suga jāiztēlojas visā laika skalas garumā – no rašanās brīža līdz izmiršanai. Katrai paaudzei dota vara pār saviem pēctečiem, un katra – ciktāl tā pārveido vidi, ko mantojusi, un saceļas pret tradīcijām – pretojas savu priekšgājēju varai un ierobežo to. Tas maina skatu uz šo reizēm zīmēto ainu – progresējošu atsvabināšanos no tradīcijām un progresējošu kontroli pār dabiskajiem procesiem, kuras rezultātā arvien turpina augt cilvēku vara. Realitātē, protams, ja kādam laikmetam ar eigēnikas un zinātniskās izglītības palīdzību izdosies iegūt spēju padarīt savus pēctečus tādus, kādus tas vēlas, visi cilvēki, kas pasaulē dzīvos pēc tam, būs šīs varas objekti. Viņi būs vājāki, nevis stiprāki: lai gan mēs, iespējams, būsim ielikuši viņiem rokās dažādas brīnumainas mašīnas, tomēr būsim arī jau iepriekš noteikuši, kā tās izmantojamas. Un, ja notiktos, ka šis laikmets, kurš sasniedzis maksimālu varu pār pēctečiem, būtu arī vislielākajā mērā atbrīvojies no tradīcijām (un tā gandrīz noteikti būs), savu priekšgājēju ietekmes vājināšanai tas nodotos gandrīz tikpat enerģiski kā pēcteču varas iegrožošanai. Un mums jāatceras arī, ka pilnīgi neatkarīgi no visa minētā, jo vēlāk kāda paaudze nāks – jo tuvāk cilvēces beigu cēlienam –, jo mazāk varas tai būs sava tālākā ceļa izvēlē, tādēļ ka šīs varas objektu būs palicis tik maz. Tāpēc nevar būt ne runas par to, ka cilvēcei kopumā dotā vara nemainīgi turpinās augt, kamēr vien pastāvēs pati cilvēku suga. Pēdējie cilvēki ne vien nekļūs par priekšteču varas mantiniekiem, bet arī vairāk par jebkuru citu paaudzi cietīs no lielo plānotāju un uzlabotāju nelabvēlīgās ietekmes un paši vismazāk baudīs varu iespaidot savu nākotni.