Svešinieks mežā: 27 vientulības gadi

Kristoferam Naitam bija tikai 20 gadu, kad viņš pameta sabiedrību. Vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu par viņu nebija nekādu ziņu. Mazāk nekā gadu viņš bija nostrādājis Bostonā Masačūsetsā – ierīkojis signalizācijas sistēmas mājās un automašīnās. Taču tad pēkšņi viņš pameta darbu, nepaziņojot priekšniekam. Viņš pat neatdeva darba instrumentus. Viņš samainīja pēdējo algas čeku skaidrā naudā un pameta pilsētu.

Naits nevienam neteica, kurp dosies. “Man nebija neviena, kam teikt,” viņš atzīst. “Man nebija draugu. Nebija tuvu attiecību ar kolēģiem.” Viņš brauca gar Amerikas austrumkrastu, pusdienoja ātrās ēdināšanas ēstuvēs un nakšņoja lētos moteļos – “lētākajos, kādus varēju atrast”. Naits ceļoja dienām ilgi, līdz nonāca Floridas vidienē. Viņš brauca pa galvenajiem ceļiem un vēroja, kā garām slīd pasaule.

Pēc tam Naits griezās apkārt un devās atpakaļ uz ziemeļiem. Viņš klausījās radio. Prezidents bija Ronalds Reigans, tikko bija notikusi Čornobiļas kodolkatastrofa. Jaunības bravūrības un braukšanas prieka pārņemts, Naits traucās cauri Džordžijai, abām Karolīnām un Virdžīnijai. Viņam prātā ienāca doma, kas pamazām ieguva konkrētu apveidu un pārtapa ciešā apņēmībā.

Naitam visu mūžu bija paticis būt vienam. Saziņa ar citiem bieži radīja trauksmi. Katra tikšanās ar cilvēkiem viņam šķita kā sadursme.

Naits brauca ziemeļu virzienā uz Meinu, kur bija uzaudzis. Šīs pavalsts centrā nav daudz ceļu, un viņš izvēlējās to, kurš veda tieši gar viņa ģimenes māju. “Laikam tā darīju, lai vēl uzmestu pēdējo skatu, lai atvadītos,” viņš atzina. Viņš neapstājās. Ģimenes māju viņš pēdējoreiz redzēja caur mašīnas vējstiklu.

Naits turpināja braukt aizvien “uz augšu un augšu”. Drīz vien viņš sasniedza Mūsheda ezeru, kas ir lielākais ezers Meinā. Tālāk pavalsts kļūst aizvien neapdzīvotāka. “Es braucu, līdz man gandrīz izbeidzās degviela. Es braucu pa šauru ceļu. Tad pa šī šaurā ceļa atzaru. Tad pa taku.” Viņš iebrauca tik dziļi savvaļā, cik vien ar mašīnu bija iespējams.

Naits apturēja mašīnu un uzmeta atslēgu uz paneļa. Viņam bija telts un mugursoma, bet nebija kompasa un kartes. Nezinot, kurp dodas, viņš iespraucās biezoknī un devās uz priekšu.

Kāpēc lai 20 gadus vecs puisis pēkšņi pamestu pasauli? Šajā rīcībā jautās kaut kas pašnāvniecisks, tikai viņš sevi nenogalināja.

– Pārējai pasaulei es beidzu pastāvēt, – atzina Naits. Naita ģimene viņa pazušanu noteikti pārdzīvoja. Viņiem nebija ne jausmas, kas ar viņu noticis, un viņi nespēja pieņemt domu, ka viņš varētu būt miris.

Viņa pēdējais žests – atslēgas atstāšana mašīnā – bija īpaši savāds. Naitam jau bērnībā tika iemācīts, cik liela vērtība ir naudai, un mašīna bija dārgākā lieta, ko viņš jebkad bija pircis. Kāpēc viņš nepaturēja atslēgu – katram gadījumam? Ja nu viņam nebūtu paticis dzīvot brīvā dabā?

– No mašīnas nebija jēgas. Tai praktiski vairs nebija degvielas, un es biju jūdzēm tālu no tuvākās degvielas uzpildes stacijas, – atbildēja Naits. – Cik zinu, mašīna vēl ir turpat, pa pusei meža aprīta.

Naits teica, ka īsti nezinot, kāpēc devies prom. Viņš par to esot daudz domājis, bet pie konkrētas atbildes neesot nonācis.

– Tā ir mistērija, – viņš paziņoja.

Visos laikos un visās kultūrās ir bijuši vientuļnieki – eremīti, mūki, mizantropi, askēti, anahorēti, svāmī. Bet ir tikai trīs vispārīgi iemesli, kāpēc cilvēki pamet pasauli.

Vairums to dara reliģisku iemeslu dēļ, lai izveidotu ciešāku saikni ar augstākiem spēkiem. Gan Jēzus, gan Muhameds, gan Buda ievērojamu laiku pavadīja vientulībā, pirms ienesa pasaulē jaunu reliģiju. Hinduisma filozofijā ideālais dzīvesveids ir būt vientuļniekam, un mūsdienās vismaz četri miljoni cilvēku Indijā dzīvo kā klaiņojoši svētie, pārtiekot no svešinieku ziedojumiem un atsakoties no jebkādām ģimeniskajām un materiālajām saitēm.