Kā es skatījos aizliegto filmu

Tā jau reizēm gadās, ka baudīt labu pašmāju preci jābrauc uz ārzemēm. Padomju laikā taču paši iekārotākie bija eksportam paredzētie plaša patēriņa izstrādājumi. Nezinu teikt, cik daudz igauņu pērn bija Kannās, kad tur paralēlajā programmā Un Certain Regard tika rādīta Kadri Keusāres (Kadri Kousaar) debijas spēlfilma “Magnuss”. Filmu redzējušajiem igauņiem tā iepatikās, un zibens ātrumā izplatījās baumas par to, ka Keusāre paveikusi kaut ko patiešām labu. Spriedzi uzkurināja arī fakts, ka vēl pirms demonstrēšanas filmai tiesā bija piespriests demonstrēšanas aizliegums, jo kāda sieviete uzskatīja, ka filma pārāk daudzos aspektos sakrīt ar viņas dzīvi. Filma palika riņķojam pa pasaules festivāliem, pēc tiesas radās iespaids, ka sabiedrības intereses trūkuma dēļ vētra drīz norims un puses panāks vienošanos. Šī gada pavasarī tiesa negaidīti pieņēma lēmumu, ka “Magnusa” publiska demonstrēšana uz septiņiem gadiem aizliegta.

Nespēju iztēloties izjūtas, kādas var pārņemt tiesnesi, ja viņam izdodas kaut ko aizliegt visā pasaulē. Varbūt fakts, ka ziemā “Magnusu” mēģināja parādīt publikai Latvijā - to pavadīja ievērojama reklāma arī Igaunijas plašsaziņas līdzekļos -, tiesai lika šo procesu ņemt nopietnāk un vismaz sākumā apmierināt filmu iesūdzējušās sievietes - filmā attēlotā puiša mātes - prasības.

Lai cik skanīgos juridiskos formulējumos filmas aizstāvji uzsvērtu, ka darīšana ar fikciju, kuras sakritībām ar dzīvi ir gadījuma raksturs (arī es nevaru apgalvot, ka filma attēlo tieši to puisi, uz kuru norāda tiesā prasību iesniegusī sieviete), pēc iepazīšanās ar apstākļiem, no malas skatoties, tomēr rodas sajūta, ka filmā redzamie tēli ir tieši tās pašas personas, ko tajos pazīst sūdzētāja. Pirmām kārtām savu dēlu, kas izdarījis pašnāvību.

Pamatu šādam secinājumam dod fakts, ka puiša tēvu filmā spēlē vīrietis, vārdā Marts Laisks - īstajā dzīvē līdzīgus notikumus izdzīvojusi persona, minētās sievietes bijušais vīrs.

Tas ir visai rets gadījums, kad tiesā pretējās pusēs nonāk sabiedriskās intereses, proti, mākslinieka intereses izstāstīt savu vispārcilvēcisko stāstu, un nelaiķa puiša mātes privātās intereses. Domāju, ka tiesa būtu devusi priekšroku sabiedriskajām interesēm, mākslas interesēm, nevis privātajām, ja vien filmas veidotāji tēva lomai būtu izraudzījušies kādu citu, nevis Martu Laisku. No otras puses, ko tiesa īsti aizliedza? Varbūt mātei ar tiesvedību būtu vajadzējis iejaukties jau filmas uzņemšanas periodā. Tiesā izskanēja, ka viens no apstākļiem, kas sievieti neapmierina, ir fakts, ka filma viņu attēlo kā sliktu māti. Vai tad tiesnesis, aizliegdams šo filmu, spēj izdzēst no šīs sievietes galvas domu, ka viņa var būt slikta māte? Rodas iespaids, ka ar tiesas palīdzību māte grib dziedēt pašas bailes.

Kā var aizliegt problēmu? - šeit varētu retoriski izsaukties. To, ka mākslas iedvesmas avots ir dzīve, īstā dzīve, var loģiski secināt, ja vien piemīt kaut mazākā domātspēja. Diemžēl tikpat loģiski no filmas veidotāju rīcības atblāzmojas aukstasinīgi izsvērtais lēmums aicināt galvenā varoņa tēvu spēlēt vīrieti, kas dzīvē izdzīvojis līdzīgus notikumus.

Esmu dzirdējis par psiholoģijas jomai piederīgu dvēseļu dziedināšanas metodi ar nosaukumu “psihodrāma”, kur pacienti, uzņemoties kāda sava līdzspēlētāja lomu, šķērž un risina cits cita kompleksus. Šādā gadījumā tiesnesim ir pilnas tiesības uzskatīt filmu par tēva lomu spēlējušā vīrieša privātu dziedināšanas metodi. Un tādā gadījumā filmas publiska demonstrēšana patiešām ir pilnīgi lieka. Tikai šajā gadījumā, kā saprotam, šim vīrietim pret savas ārstēšanās metodes publisku demonstrēšanu nav nekādu iebildumu.

Skatoties “Magnusu”, mani nodarbināja jautājums, vai es šo stāstu saprastu arī bez iepriekšējās noskaņošanas. Bez iepriekšējās informācijas par vēstījuma saturu. Ar to domāju troksni, kas pavadīja filmu un nenovēršami jau iepriekš iespaidoja manas domas par šo darbu. Galvenais jautājums, vai es saprastu stāstu arī bez iepriekšējās reklāmas. Filmas sižetu var rezumēt teikumā, ka stāsts ir par puisi, kas veic pašnāvību.

“Mirt vai nemirt?” - tāds būtu šīs filmas moto, ja varonim būtu piešķirta kaut mazākā attīstība. Tā kā varonis it nemaz neattīstās, vienīgais filmas moto ir “Mirt!” Mīņājoties uz vietas šajā punktā, idejai trūkst attīstības un tādējādi skatītājam nav iespējas doties stāstam līdzi. Par raksturiem, par cilvēkiem viņu pašu dzīvē filmas varoņus pārvērstu viņu attīstība, izvēles un iemesli, kas slēpjas aiz izvēlēm. Šajā stāstā tiek tikai konstatēts, ka ikviens ir tieši tāds, kādu viņu redzam. Un nekādi pamatojumi tam netiek sniegti.

Tā kā neviens nemainās, neattīstās, darīšana ir nevis ar darbības personām, raksturiem, bet gan ar tipiem. Stereotipiem. Tēva tips - paviegls biznesmenis. Mātes tips - paviegla beibe. Māsas tips - savā vaļā augusi antibeibe. Puisim vispār nav nekāda tipa, jo iepazīstināšanai ar to filmā nav veltīta neviena aina. Struktūras ziņā vēstījums parādīts hronoloģiski, taču starp ainām trūkst cēloniskās saiknes. Hronoloģiskā secība ir drošs veids, kā neļaut skatītājam nomaldīties no trases. Diemžēl no filmas nekļūst skaidrs, kāpēc galveno varoni līdz pašnāvībai noved tieši attēlotie notikumi. Iestarpinājumos starp ainām pārāk daudz patosa. Nē, problēma nav attēlā, minimālistiski brīvajā kameras darbā, bet domā, kas tiek parādīta ar kameru. Proti, ainu pārejās tiek izmantots viens atkārtots domu motīvs, taču no kurienes tas ienāk varoņa dzīvē, filmā netiek atklāts, tāpēc šāds paņēmiens šķiet mākslots.

Grūti recenzēt filmu, neatsaucoties uz tās precīzāku saturu, lai lasītājiem neizbojātu skatīšanās piedzīvojumu. Kā jau minēju, stāsts ir par puisi, kam ir nesatricināms plāns izdarīt pašnāvību. Kāpēc? Diemžēl to filma nepaskaidro. Tas, ka viņam bērnībā bijusi kāda slimība, netiek pietiekami izvērsts. Acīmredzot tas arī nav pietiekams iemesls pašnāvībai. Un tomēr tam tiek veltīta vesela aina. Diemžēl šis vizuāli pretenciozais materiāls tiek atrisināts ziepju operas gaumē. Kā no nekurienes nākošs un uz nekurieni vedošs dialogs. Ja drāmā viena persona pārstāsta otrai tās pagātni, tas ir taisnvirziena gājiens. Un tas ir tikai viens piemērs no neskaitāmajiem “taisnvirziena gājieniem” šajā filmā. Piemēram, kad puiša tēvs nāk klajā ar ideju ņemt zēnu dzīvot pie sevis - vecāki, protams, ir šķīrušies -, jau atkal trūkst ainas, kas atklātu tēva motīvus.

Tomēr tēva rīcībā vērojami arī interesanti brīži. Piemēram, kad filmas tēvs apspriež savu rīcību ar dēlu. Zinot, ka sižets balstīts uz patiesiem notikumiem, sliecos domāt, ka šīs ir reālā tēva pārdomas, kā viņš būtu varējis izturēties pret savu nelaiķa dēlu. Atkal nonākam pie psihodrāmas...

Kad filmas kodols - režisore, producents, galveno lomu atveidotāji - Kannās atbildēja uz preses jautājumiem, igauņu žurnālisti tēvam jautāja, ar kādām emocijām viņš domā par savu dēlu. Atbilde bija: “Žēl.” Rodas jautājums, ko tēvam ir žēl, sevi vai dēlu? Cerēju filmā rast atbildi uz šo jautājumu. Jāatzīst, ka atbilde uz šo jautājumu pat eksistē. Atbilde slēpjas faktā, ka šāda filma vispār uzņemta. Atbilde slēpjas faktā, ka filmas tēvu spēlē īstais tēvs. Lai kā “Magnusa” veidotāji cenšas mūs pārliecināt, ka tēva lomai Marts Laisks tika apstiprināts konkursa kārtībā, šķiet, ka tāds nodoms filmas veidotājiem bija jau no paša sākuma. Kādu zaudējot, cilvēkiem vienmēr visvairāk žēl pašiem sevis.

Mūsdienu publiku grūti ar kaut ko pārsteigt. No tā, ka televīzijā augsti reitingi realitātes šoviem, filmu veidotājiem jāmācās izmantot īstenību mākslinieciskiem mērķiem. Tēva nolīgšana šai lomai ir piemērs īstenības izmantošanai mākslas interesēs, cerot tādējādi izvilināt no publikas vairāk emociju. Kā mums tagad pēc tiesas sāgas zināms, vismaz tiesnesim šī metode šķita negodīga.

Reālās dzīves cilvēku otrreizēja izmantošana spēlfilmā ir parādība ar solīdu tradīciju. Atceraties, spraiga sižeta narkofilmā The French Connection, kas balstījās uz patiesiem notikumiem, viena policista lomā bija izmeklētājs, kas šos pašus franču narkotiku tirgoņus bija tvarstījis īstajā dzīvē? Tiesa gan, šis vīrietis spēlē nevis sevi, bet savu priekšnieku. Precīzāks salīdzinājums ar “Magnusu” šajā kontekstā būtu franču filma Le Trou, kur no cietuma izbēgušu personu ar veikliem pirkstiem spēlē no līdzīga cietuma aizbēdzis cilvēks. Būtībā viņš no ekrāna sniedz pamācību, kā izbēgt, ja esi nonācis aiz restēm. Starp citu, šo vienkāršo stāstu par klasiku padara fakts, ka dažiem no varoņiem dota iespēja attīstīties. Viņu attīstība arī ir spēks, kas iedarbina no filmas varoņu dzīves viedokļa izšķirīgus notikumus. Tas ir filmas dzinējspēks. Spēks, kas pienaglo skatītāju pie ekrāna. Le Trou vēstījums neapšaubāmi ir vienkāršāks par “Magnusa” vēstījumu. Taču nez kāpēc padara Le Trou ticamāku. Proti, “Magnusā” vietām vērojamas sakritības, ko varētu uzskatīt par mākslīgām.

Publikas pārsteigšanai ir radītas konstrukcijas, kas gan ir satriecošas, taču neatstāj īpašu iespaidu uz varoņa tālāko rīcību. Tikpat mākslots šķiet teksts, kāds ielikts filmas personu mutēs. Tieši ielikts, jo īstenībā cilvēki, kas nodarbojas ar tādas raudzes lietām, kā parādīts filmā, tik poētiski nesarunājas. Sekojot tekstam, vietumis pieķēru sevi pie domas, ka dialogi ir sarakstīti tikai, lai izvilinātu publikas smieklus. Jo nekādu iemeslu tādiem asprātīgiem viedokļiem, kādus dzirdam no filmas varoņiem, konkrētās ainas nudien nedod.

Filmas tipos ir tikpat daudz samākslotības. Visi ir traki. Nabaga Magnusam nekas cits nemaz neatliek, kā aizbēgt no viņiem nāvē. Tātad viņš itin kā būtu tas normālais, un tomēr ir pats “trakākais”. Šajā ziņā precīzāk mērķī laikam trāpa īslandiešu filma par pašnāvības tēmu Englar Alheimsins, jautājot, kas īsti ir trakie, vai tie, kas, uzskatīdami sevi par normāliem, visus nenormālos automātiski bāž trakonamā, vai varbūt otrādi?

Par filmas “Magnuss” un Keusāres stipro pusi uzskatu pierādījumu, ka eksistenciāli svarīga, ļoti nopietna, un arī aizraujoša (gan ar zināmām iebildēm) stāsta radīšanai nav vajadzīgs sevi bezgalīgi pierādīt kino institūcijām, bet konkrētu nodomu iespējams īstenot arī vienkārši sadarbībā ar draugiem. Tagad, kad filmu ar tiesas spriedumu aizliegts publiski demonstrēt septiņus gadus, tā šķiet arī filma, kas ir sava veida protests pret sistēmu, kur pat no mākslinieka prasa galēju politkorektumu. Tā kā par nodokļu maksātāju naudu nedrīkst ļaut rasties darbiem, kas kādam var izraisīt nepamatotas ciešanas, te acīmredzot arī slēpjas iemesls, kāpēc igauņu kinolēmēji uzskatīja par nelietderīgu finansēt filmu “Magnuss” no valsts maka. Un lai jau šī ir tāda vienkārša jauniešu filma. Nenoniecinot jaunatni, vismaz varam būt droši, ka dažs jaunietis, kam galvā briest nesatricināma doma reiz izdarīt pašnāvību, šīs filmas dokumentālā fināla rezultātā varbūt spēs dzīvē atrast pietiekami daudz jēgas, lai no pašnāvības plāna atteiktos.

Tas, ka “Magnuss”, ceļodams pa dažādiem pasaules kinofestivāliem, ir guvis arī atzinību, norāda, ka kinoteātros ir gana daudz cilvēku, kas pēc šīs filmas noskatīšanās jūtas labāki. Ko vēl var gribēt no vienas filmas?

No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga