Umberto Eko

Kā pavadīt laiku

Kad es zvanu zobārstam, lai norunātu vizītes laiku, un viņš man saka –– nākamnedēļ viņam nav nevienas brīvas stundas, es viņam ticu. Viņš ir nopietns profesionālis. Bet kad mani ielūdz uz kādu konferenci vai apaļo galdu, vai arī lūdz man sastādīt rakstu krājumu, uzrakstīt eseju vai ņemt dalību ekspertu komisijā un es saku, ka man nav laika, man neviens netic. “Beidziet, profesor,” man saka, “tāds cilvēks kā jūs vienmēr var atrast laiku.” Acīmredzot mēs, kas darbojamies humanitārajā jomā, netiekam uzskatīti par nopietniem profesionāļiem, mēs esam dīkdieņi.

Es esmu mazliet paskaitļojis. Un es ļoti lūdzu savus kolēģus, kas ir līdzīgos amatos, veikt arī savus aprēķinus un pateikt, vai man ir taisnība. Normālā gadā (nevis garajā) ir 8760 stundas. Rēķināsim astoņas stundas miega katru nakti, viena stunda, lai pieceltos, noskūtos un apģērbtos, un vēl viena stunda, lai izģērbtos un noliktu uz naktsgaldiņa ūdensglāzi, ne vairāk kā divas stundas dienā ēšanai, un mēs iegūstam 4197,5 stundas. Divas stundas, lai tiktu cauri pilsētai, katru gadu pievieno vēl 730 stundas.

Noturot trīs lekcijas nedēļā, katra no kurām ilgst divas stundas, un rezervējot vienu pēcpusdienu konsultācijām (100 stundas), tajās 20 nedēļās, kurās es saspiežu savu mācību darbu, Universitātē es pavadu 220 stundas, kurām es pievienoju 24 stundas eksāmeniem, 12 stundas rakstu darbu pārbaudīšanai un 78 stundas fakultātes vadības apspriedēm. Pieņemot, ka gadā ir vidēji piecas doktora disertācijas, katra apmēram 350 lappuses, katra ir jāizlasa vismaz divas reizes, pirms un pēc izmaiņām, rēķinot lappusi trīs minūtēs, es nonāku pie vēl 175 stundām. Ņemot vērā kursa darbus (trīsdesmit lappuses katrs), ar kuriem bieži nodarbojas mani asistenti, es skaitu tikai četras no sešām mūsu sesijām: rēķinot piecas minūtes lappusei, ieskaitot lasīšanu un iepriekšēju diskusiju; jāpievieno vēl 60 stundas. Nerēķinot manu paša pētniecisko darbu, mēs kopā iegūstam 569 stundas.

Es esmu semiotikas apskata VS redaktors, mēs izdodam trīs numurus gadā, katrs no tiem 300 lappuses. Neskaitot laiku, kas pavadīts lasot un noraidot iesniegtos darbus, desmit minūtes lappusei (novērtējums, parbaudīšana, labojumi), mēs iegūstam 50 stundas. Es vadu divas akadēmisku izdevumu sērijas, kas skar manu pētniecības lauku. Sešas grāmatas gadā, kopā 1800 lappuses; desmit minūtes lappusei, vēl 300 stundas. Manu tekstu tulkojumi – esejas, grāmatas, raksti, konferencēs nolasītie materiāli: ņemot vērā tikai tās valodas, kuras es varu pārbaudīt, katru gadu 1500 lappuses, divdesmit minūtes lappusei (lasīšana, salīdzināšana ar oriģinālu, sazināšanās ar tulkotāju – personiski, pa telefonu vai vēstulē), vēl 500 stundas. Tad vēl mani oriģinālie darbi. Pat pieņemot, ka es nerakstu grāmatu, esejas, raksti, ziņojumi, piezīmes lekcijām utt. kopā ir apmēram 300 lappuses. Ja mēs ieskaitām laiku, kas pavadīts domājot, izdarot piezīmes, rakstot un rediģējot, katra lappuse prasa vismaz stundu – vēl 300 stundas. Mana iknedēļas laikraksta sleja, pēc optimistiskiem aprēķiniem, izvēloties tēmu, izdarot piezīmes, pāršķirstot pāris grāmatas, uzmetot melnrakstu, saīsinot to līdz vēlamajam garumam, diktējot to un nosūtot redakcijai, prasa trīs stundas katru nedēļu. Sareizinot ar 52 nedēļām, iegūstam 156 stundas. (Es nerēķinu laiku, kas veltīts citiem, īpašiem avīžrakstiem.) Visbeidzot, mans pasts, kam – uz daudz ko neatbildot – es nedēļā veltu trīs rītus no deviņiem līdz vieniem, aizņem 624 stundas.

Pēc pagājušā gada aprēķiniem, akceptējot tikai desmito daļu no saņemtajiem ielūgumiem un aprobežojoties tikai ar tām konferencēm, kuras cieši saistītas ar manu sfēru un kurās es pārstāvu savus vai kolēģu pētījumus, pieskaitot dažas neizbēgamas parādīšanās (akadēmiskās ceremonijas, sanāksmes, kuras paģēr attiecīgās ministrijas), man sanāca 372 stundas aktīvas klātbūtnes (es nerēķinu izniekoto laiku). Tā kā daudzas no šīm aktivitātēm bija saistītas ar ārzemju braucieniem, es ierēķinu 323 stundas ceļā. Šie aprēķini paredz, ka ceļš no Milānas uz Romu ilgst četras stundas, ieskaitot taksometru uz lidostu, gaidīšanu, lidošanu, taksometru Romā, iekārtošanos viesnīcā un nonākšanu sanāksmes vietā. Ceļojums uz Ņujorku apēd divpadsmit stundas.

Kopā sanāk 8121,5 stundas. Atņemot tās no 8760 stundām gadā, man atliek 638,5 stundas, citiem vārdiem, stunda un 40 minūtes dienā, kuru es varu veltīt seksam, sarunām ar draugiem un ģimeni, bērēm, medicīniskai aprūpei, veikalu apmeklējumiem, sportam un teātrim. Kā jūs redzat, es neesmu ieskaitījis laiku, kas nepieciešams ar manu darbu tieši nesaistītu iespieddarbu lasīšanai (grāmatas, raksti, komiksi). Pieņemot, ka ceļojumu laiku es pavadu lasot, 323 stundās, piecas minūtes lappusei (vienkārša lasīšana un piezīmes), man bija iespēja izlasīt 3876 lappuses, kas atbilst tikai 12,92 grāmatām ar 300 lappusēm katrā. Un kā ar smēķēšanu? Sešdesmit cigaretes dienā, ja katra no tām prasa pusminūti (atrast paciņu, aizsmēķēt, nodzēst), noved pie vairāk nekā  182 stundām. Pārāk daudz. Man jāatmet smēķēšana.

1988

No angļu valodas tulkojis A.R.

RL mājaslapā lasāma Umberto Eko saruna ar Arni Rītupu

Raksts no Jūlijs, 2002 žurnāla

Līdzīga lasāmviela