Kājām uz Meksiku

Pirms pāris gadiem nolēmu pārsteigt pats sevi un tuviniekus Ziemassvētkos ar populārzinātnisku dāvanu – biedrības National Geographic un uzņēmuma IBM kopprojekta “Genographic” komplektiem, kurus jau laikus biju pasūtinājis projekta interneta vietnē. Tās bija kartona kārbiņas ar visu nepieciešamo ģenētiskā materiāla parauga (siekalu uztriepe) noņemšanai un iesaiņošanai, apmaksāta aploksne parauga nosūtīšanai uz laboratoriju, lietošanas instrukcija, kā arī unikāls ciparu un burtu kods, ar kuru projekta interneta vietnē vēlāk piekļūt pētījuma rezultātiem. Saskaņā ar ģenētikas ābeci sieviešu dzimuma projekta dalībniecēm tā bija iespēja izzināt savu ceļu līdz mūsdienām, sākot no Āfrikā pirms 150 000 gadu dzīvojušās mitohondriālās pirmmātes jeb “Ievas”. Vīriešiem tika piedāvāta iespēja uzzināt savas dzimtas vēsturi, izsekojot senču migrācijas ceļiem vai nu pa to pašu pirmmāšu iemīto taku, vai pa vīrišķās Y hromosomas atstātajām pēdām – sākot no Āfrikā pirms 60 000 gadu dzīvojušā “Ādama”. Kā komplektam pievienotajā pavadvēstulē rakstīja viens no projekta vadītājiem, ģenētiķis Spensers Velss, “mēs visi esam secīgi dzimuši brālēni un māsīcas, un mūs šķir ne vairāk kā 2000 paaudzes.”

2000 paaudzes, protams, nav maz – aptuveni rēķinot, vismaz 40 000 gadu. 40 000 gadu laikā daudz kas var notikt pat tik gausā procesā kā cilvēka evolūcija. Paleoantropologs Džons Hokss no Viskonsinas Universitātes, piemēram, saskaitījis, ka pēdējo 50 000 gadu laikā cilvēka genomā notikušas 3000 adaptīvās mutācijas, kuras atstājušas iespaidu uz tādām lietām kā ādas pigmentācija, smadzeņu lielums (pēdējos 10 000 gados tās, izrādās, sarukušas par apmēram 150 cm3), laktozes panesība un daudz ko citu. Katrā ziņā eiropietim ar rasisma vai reliģiskā fundamentālisma nesamaitātu iztēli nav īpaši grūti noticēt Spenseram Velsam un pieņemt, ka Austrālijas krūmājos mītošie aborigēni, Āfrikas pigmeji, Meksikas iezemieši – visi ir mūsu n-tās pakāpes brālēni un māsīcas.

Pieļauju, ka daudz grūtāk šo faktu pieņemt bija Amerikas, Austrālijas un citu jauno zemju pirmatklājējiem – pirmkārt jau tāpēc, ka līdz pat 18. gadsimtam eiropieši pieturējās pie pavisam citas vēstures hronoloģijas. Pat tādi zinātnieki kā Ņūtons un Keplers, nemaz nerunājot par kristiešu (kā katoļu, tā protestantu) teologiem, uzskatīja, ka pasaule ir radīta ap 4000 gadu p.m.ē. Apmēram tikpat vecs viņu ieskatā bija arī cilvēks, jo, kā zināms no Bībeles, Ādams tika radīts sestajā dienā pēc pasaules radīšanas. Balstoties uz šādu hronoloģiju (pie kuras vēl mūsdienās turas tā saucamās “jaunās Zemes” teorijas kreacionisti), mūs visus no Ādama šķir ne vairs 2000 paaudzes, bet “nieka” 300. Līdz pat 16. gadsimta vidum Spānijā notika karsti strīdi, vai jaunatklāto zemju pamatiedzīvotāji vispār ir “pilnībā” cilvēki, proti – Noasa pēcteči. Pat acteku, maiju un inku spožā civilizācija nebija arguments, jo, kā izteicās Aristoteļa darbu tulkotājs un humānists Huans Hiness de Sepulveda, “vai tad arī bites un zirnekļi nedarina lietas, kas cilvēkam nav pa spēkam?”.

Spāņu humānistiem par godu jāatzīst: viedoklis, ka indiāņi tomēr ir cilvēki, beigu beigās ņēma virsroku, un drīz vien parādījās pirmās hipotēzes par to, no kurienes tad viņi īsti ir cēlušies. Viena no šīm hipotēzēm varētu būt īpaši interesanta arī mums Latvijā.

Kuršu zeme “atrodas piecdesmit sestā garuma un četrdesmit piektā platuma grādu krustpunktā”, 1606. gadā Mehiko iespiestajā grāmatā “Jaunās Spānijas vispārīgās un dabas vēstures apkopojums”[1. Henrrico Martinez. Reportorio de los tiempos, y historia natural desta Nueva España, Mexico, 1606.] rakstīja Jaunās Spānijas karaliskais kosmogrāfs, inženieris, iespiedējs, kartogrāfs un Mehiko pilsētas inkvizīcijas tulks Enriko Martiness. “Tās ir zemes, kas pieder valdoņiem, kuri ir Polijas karaļu vasaļi. Šo apgabalu apdzīvo ļaudis, kuru āriene, ādas krāsa, stāja un spēks ir tādi paši kā indiāņiem Jaunajā Spānijā, vienīgi viņi ir nedaudz druknāki, tādi paši kā čičimeki[2. Lai gan apzīmējums “čičimeki” (chichimecas) ir visai izplūdis, parasti tajā dēvē uz ziemeļiem no Mehiko mītošās nomadu ciltis, kas nodarbojas nevis ar lauksaimniecību, bet gan ar medniecību un vākšanu. Vārda fonētiskā līdzība ar krievu valodā izmantoto rasistisko apzīmējumu “čučmeks” nav nejaušība. Pēc tam, kad spāņu konkistadori vārdu kā vispārīgu klejotājtautu apzīmējumu pārveda uz Eiropu, dažu gadsimtu laikā tas sasniedza arī tagadējās Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas teritoriju, kur šādi sāka nievājoši apzīmēt mongoloīdas izcelsmes Sibīrijas iedzīvotājus.]. Viņu valoda atšķiras no tām, ko lieto apkārtējo apgabalu ļaudis. Ir ārkārtīgi pārsteidzoši novērot, ka šie ļaudis ir brūngani un nomākti, turpretī kaimiņu zemju iedzīvotāji ir gaiši, blondi un kareivīgi. Tā nu es varu iztēlot, ka šie un tie (čičimeki – P. B.) ir vieni un tie paši. Un kas mani vēl pamudina tā domāt, ir fakts, ka tuvāk pie poliem starp šo kontinentu, Āziju un Eiropu ir pavisam mazs attālums.”