Visu laiku snieg
Uz žurnāla vāka atrodas Ilmāra Blumberga pēdējās izstādes nosaukums, bet pirmajā lappusē– Ilmāra Blumberga seja, un jūs saprotat, kāpēc tā ir. Man vajadzētu rakstīt par to, kas ir šajā žurnāla numurā, bet es negribu, jo Ilmārs tomēr nomira. Lai gan man ir daudz kas darāms un es pat vakar biju uz vienu dzimšanas dienu, es vienalga atgriežos pie viņa.
Zinādams, ka viņš smagi slimo, es pat domās pieļāvu, ka viņš varētu nomirt, taču vienalga viņa nāve pārsteidza. Pēdējā intervijā ar Ilmāru 2013.gadā es viņam stāstīju, kā Orvela stāstā krīt nošauts zilonis. Tas ir neticams skats; vismaz Orvels to tā ir aprakstījis. Varbūt tas liekas neticami tieši tādēļ, ka zilonis ir tik liels. Ilmārs arī bija tāds zilonis, un tukšā vieta tagad visu laiku liek domāt par sevi tieši tādēļ, ka tā ir tik liela. Blumberga klātbūtne Latvijas mākslā un vispār Rīgā (Purvciemā jeb Purva ciemā, kā viņš to sauca) bija tik spēcīga, it kā viņš būtu kāda zvaigzne ar milzīgu gravitācijas lauku. Bez šī spēka lauka tagad ir visas iespējas aizlidot kā balonam, kurš nejauši izsprucis no bērna rokas.
Aiz loga snieg. Tas ir smagais sniegs, kurš drīz nokusīs,– no domājoša cilvēka viedokļa tas ir pilnīgi bezjēdzīgs. Visu laiku snieg. Un tas notiek laikā, kad lasu: “Es pat gribēju izstādi tā arī nosaukt – “Visu laiku snieg”, bet kaut kā pirms pašām beigām mainīju nosaukumu, kad bija gatavs pēdējais darbs “Es nemiršu”. Tad man likās, ka… vajag nosaukt izstādi tieši tāpat kā pēdējo darbu. Ļoti svarīgs ir pēdējais darbs. Tas bieži vien var pagriezt kājām gaisā visus iepriekšējos.”
Likdams slejas nosaukumu “Visu laiku snieg”, es labi apzinos, ka manā teikumā tas viegli var izskatīties par bezgaumību, bet es negribu būt labāks, nekā esmu, – tādēļ ka nav Blumberga, kuram es varēju (kā es to varēju?) teikt: “Kad man jautāja, kāpēc es gribu runāt ar Blumbergu, es atbildēju, ka ir tikai daži cilvēki, ar kuriem sarunājoties, es vēlos būt labāks, nekā esmu.”
Pēdējā intervijā 2013.gadā (skat. www.rigaslaiks.lv) viņam pēc operācijas joprojām bija grūti runāt, un, lai tiktu galā ar nepaklausīgo balseni, viņš atkal un atkal izrunāja frāzi: “Šaursliežu dzelzceļa eža kažociņš.” Milzīgās izstādes nosaukums bija tāds, kāds bija, un tas nevilšus lika aizdomāties par Ilmāra slimību. Sarunāties par viņa mākslu es nepratu– tā bija ļoti “neliterāra”, labākajā šī vārda nozīmē– tai bija klātbūtnes spēks, par ko tādu ir neērti runāt, jo pateiktais ir acīmredzami vājāks. Tādēļ es kā vienā, tā otrā sarunā centos runāt par pašu Ilmāru, un tagad es redzu, kā viņš kratījās vaļā no šī “paša”. (“Nejauc manus darbus ar mani pašu. Es esmu pilnīgi cits cilvēks nekā mani darbi.”) Nezināmajam māksliniekam sevī viņš bija izdomājis vārdu, sava vārda anagrammu, ar kuru reizēm arī parakstīja darbus: Umbergārs Ilmbls. Vienalga likās neticami, ka Ilmārs, dodams izstādei nosaukumu “Es nemiršu”, nebūtu domājis par savu stāvokli, taču vēlme gleznot, radīt (attiecībā uz viņu esmu gatavs lietot pat šādus vārdus), “ņemt ārā”, kā viņš pats to sauca, bija acīmredzami stiprāka par nemieru, bailēm vai dzīves mīlestību, kāda piemita viņam “pašam”. Tieši par to, kas “tur iekšā” bija un ko varēja “ņemt ārā”, Ilmārs arī negribēja runāt – visdrīzāk to viņš arī būtu saucis par dzīvi, par dzīvošanu. “Man liekas, ka es saprotu, kas ir dzīve. Es uzdrošinos tā teikt. Tas pats beidzamais darbs par to ieelpu.” Ilmāram runājot izdevās būt nopietnam, tā bija godīga un skaista runāšana, un sarunas beigās man sagribējās noglāstīt viņam galvu, bet es tikai pateicu: “Paldies tev, mīļais Ilmār.”
Es rakstu šo sleju; aiz loga snieg. Visu laiku snieg. Es uzdrošinos tā rakstīt.
Uldis
