Kakas

Vienudien izgāju pastaigāt pa parku tepat Rīgā. Nezkāpēc uzmācās sentiments, un no aizmirstības iznira bērnu dienu ainas, kad tai parka daļā, ko senāk sauca par Strēlnieku dārzu, vietā, ko tagad aizņem Kongresu nams, bija lēzens paugurs, no kura mazākie bērni ziemā itin labi varēja vizināties ar ragaviņām. Man pat šķiet, ka, mazs būdams, vēl esmu redzējis veco Virsnieku kluba ēku, kurā, kā stāsta, esot bijušas lieliskas vitrāžas un citi grezni interjera elementi, un kur savulaik notikuši slavenie Mākslas akadēmijas karnevāli.

Vai šāda neesošu ainavu un ēku atcerēšanās liecina par vecumu vai tā strauju tuvošanos? Varbūt. Bet tikpat labi tā var liecināt arī par ko citu — par pietiekami krasām mani ietverošo telpisko zīmju topogrāfijas pārmaiņām nemaz ne tik garā laika sprīdī.

Pārmaiņas turpinās. Banāli un nepieklājīgi jau ir pieminēt trīs nožēlojamās piramīdas, kas svaigi slejas Kongresu nama priekšā. Mazāk pamanāms, bet tāpēc ne mazāk interesants ir cits objekts turpat: Kongresu nama tumšstiklotā piebūve — garāža — kuras gluži vai Hi Tech apjomu vainago pavisam citā — Low Tech — manierē izpildīta, sabukņītā skārdā ietērpta ventilācijas ietaišu būda. Raudzīsimies, kādas ērmības atklāsies, kad beigsies būvdarbi turpat blakus, Vingrotāju ielā esošajā, vecajā vācu Turnhallē.

Parks, kas plešas viņpus Krišjāņa Valdemāra ielai gar kanālu līdz pat stūrim, kur satiekas Elizabetes iela, Kalpaka bulvāris, Strēlnieku iela un Pulkveža Brieža iela, jau vismaz gadsimtu ir rīdzinieku iecienīta pastaigas vieta, ne velti tieši tur 1901. gadā, kad tika svinēta pilsētas 700 gadu jubileja, tika izveidota tāda kā neliela Vecrīgas mulāža, viduslaiku pilsētiņa ar nocietinājumiem, torņiem utt. Daudzi zina, ka iedzeltenais paviljoniņš, kas atrodas netālu no Kongresu nama, ir vienīgā līdz mūsdienām saglabājusies palieka no šīs jubilejas mirāžas. Arī vēlāk parks bija populārs, tajā tika ierīkots, piemēram, bērnu rotaļu laukums ar dekoratīvām skulptūrām, šķiet, to autors bija Rihards Maurs.

Tā nu aizgāju līdz tam rotaļu laukumam. Zināju, ka turpat blakām ir kādreizējais restorāns un kafejnīca Ainava. Zināju, ka tas jau sen pamests. Šķiet, šī restorāna liktenim stāvējis klāt kāds ļauns gars — pavisam īsu brīdi tas darbojās daudzmaz normāli, cik nu tas bija iespējams padomju laikos, tad panīka. Es nemāku teikt, kas tur par vainu — iespējams, ka kaut kādiem ar kaut kādiem citiem “neveidojās dialogs”. Šā vai tā — nu jau kādu laiku tur notiek vērienīgi būvdarbi. Biju domājis, ka kāds apsaimniekotājs tomēr uzradies, un ka drīz vien parkā būs restorāns, kafejnīca, varbūt kaut kas cits interesants tādā garā, kur svētdienas publikai pēc pastaigas pa parku iegriezties, omulīgi pasēdēt.

Jā, būs. Uzraksts vēsta, ka tur notiek bijušās kafejnīcas Ainava rekonstrukcija Rīgas ostas pārvaldes vajadzībām. Lūk, kā. Iespējams, ka pilsētas laikrakstā Rīgas Balss ir bijušas diskusijas par rekonstrukciju. Iespējams, ka kāds kaut kur ir kaut ko iebildis. Bet diezin vai pārāk skaļi.

Ostas pārvalde. Kāpēc publiska parka vidū? Un kā gan šie bijušie partijas, padomju, komjaunatnes un “orgānu” darbinieki (nu, labi, labi — varam teikt arī: jūras transporta un tranzīta biznesa aprindas) tiks pie sava kantora namdurvīm? Vai tiešām novietos automašīnas pazemes stāvvietā pie Kongresu nama un tālāk ies kājām? Pazīstot šos tipus, kuri trīs soļus nespēj noiet kājām, turklāt daudziem no viņiem pavadoņos vēl nepieciešams ar bruņotiem miesassargiem piebāzts džips, rodas šaubas. Visdrīzāk ticams, ka viņiem tiks ierīkots speciāls piebraucamais ceļš cauri parka stūrim.

Kāda man gar to visu daļa? Patiešām, ja jau reiz tiek celts ostas pārvaldes vajadzībām, tad kāds acīmredzot zin, kas tās ir par vajadzībām. Visdrīzāk ticams, ka dabiskās, kuras, lai izklausītos smalkāk, var dēvēt par defekāciju. Sadzīvē tomēr ierastāk ir runāt par kakāšanu. Proti, ar ostas pārvaldes iebūvēšanu publiska parka teritorijā rīdziniekiem — publikai, kuras dēļ tad arī tas parks ir publisks, ir gluži vienkārši uzkakāts uz galvas. Tas ir izdarīts publiski (jo publiskā parkā), bet vienlaikus arī anonīmi (jo administratīvo un birokrātisko spēļu zālēs, gaiteņos un telefoniskajās norunās nekad nav vienas personas, kurai es varētu pārliecinoši pateikt — tu to izdarīji). Interesenti, protams, var veikt kakas analīzi, atrast visvisādu klerku parakstītus papīru blāķus, kuros viss tiek atrunāts, saskaņots, pamatots. Jā, ir samērā grūti pierādīt, kāpēc ostas kantorim ir jāatrodas nevis ostā, bet gan parkā. Bet to jau neviens arī netaisās pierādīt.

Mūs, šķiet, varētu interesēt nevis kakātājs (tā vārds ir leģions un stihija — apstākļu labvēlīga sakritība), bet gan apkakātais, proti, rīdzinieks kā kolektīvs tēls. Dažreiz es to skatu iztēlē, un iztālēm tas man šķietas gluži melnbalti raibs: saulē izbalējušiem, sakaltušiem izkārnījumiem pāri nemitīgi klājas jaunas, svaigas pļekas. Liekas, nu kā gan rīdzinieks var ciest visu šo nemitīgo publiskās pilsētdzīves piesmiešanu. Minēšu tikai dažus piemērus:

— Rīga ir kļuvusi par spēļu namu un bordeļu pilsētu, bet varēja būt savādāk, ja pašvaldības politiķiem savulaik būtu pieticis gribas to nepieļaut;

— Rīgas centra dzīvokļu nami vai nu pārvēršas par visvisādu, bieži faktiski pilsētnieku vairumam pilnīgi nevajadzīgu biroju kompleksiem, vai, ja dzīvokļi tomēr paliek, tajos iemājo ārzemnieki;

— Virkni lielisku namīpašumu Vecrīgā un citur ir sagrābuši tā vai cita noziedzīga grupējuma (bandas) pārstāvji, pret kuriem Latvijas badastreikos pamērējusī tiesu vara ir pilnīgi bezspēcīga;

— automobilizācijas pārmērības tiek risinātas kā zemdeķa spēlītes starp autostāvvietu īpašniekiem un gribētājiem no vienas puses un kukuļņēmējiem klerkiem — no otras;

— pilsētas parki aizvien noteiktāk no tā saucamo developeru puses tiek uzlūkoti kā neapbūvētas teritorijas, ko iespējams lēti sagrābt.

— Utt.

Aplūkotie piemēri liek domāt par visai smagu diagnozi — dažā ziņā rīdzinieks kā kolektīvs tēls atgādina ar AIDS slimu, vecu prostitūtu, kas veltīgi cenšas maskēties ar lēta un prasta pūdera kārtām (visādiem tur valdemāra centriem, rātslaukumiem, krasta ielas utu bodēm u.c.). Bet varbūt ir citādāk — varbūt zem košā smiņķa vispār nekā nav, varbūt centra biznesmeņu pašapzinīgā plātīšanās, dzērāju auri, mauku ķiķināšana — visa šī pilsētas skaņu buķete nāk no nekurienes?

Kā tas var būt? Pilsēta ikvienā no mums dzīvo kā projekcija, kā vairāku (daudzu) projekciju kopums. Šīs projekcijas ( no ainavas, no gaisa, no vēstures, no kaimiņmājā cepto pankūku smaržas, no visa, kas sajūtās un jūtās) ļauj runāt par londonieti, berlīnieti, ņujorkieti, maskavieti kā par kaut ko visai līdzīgu sugai. Jā, varbūt grūti nosaukt un aprakstīt konkrētās sugas pazīmes. Bet ir sajūta, ka tādas pazīmes pastāv. Grūti iedomāties, ka ņujorkieši mierīgi piekristu, ja kādam ienāktu prātā Centrālparkā būvēt biroju ēku. Tikpat grūti noticēt, ka londonieši vēsi noraudzītos, kā Kensingtonas dārzā kāds ierīko pazemes autostāvvietas,

Rīdzinieki pieļauj itin visu, turklāt ievēl pašvaldībā visādas, pārsvarā nenozīmīgas personas un mierīgi noraugās, kā tās četrus gadus kārto tur savus privātās dzīves jautājumus. Šis pēdējais apstāklis ļauj atskārst, ka iz pašu vidus vēlētie domes deputāti ir tikai tukšas vietas, klucīši, kurus “īstie” spēlētāji piepērk, upurē, pabāž zem galda — kā nu kuro reizi spēlē nepieciešams, liek domāt, ka varbūt tāda rīdzinieka vispār nav. Mēs esam liecinieki savādi uzbudinošai ainai: ir pilsēta, bet tai nav savu pilsētnieku. Ielas un mājas ir pilnas ar kaut kādiem cilvēkiem. Tie iet, nāk, mostas, gulstas, sēž, stāv, ēd, dzer, izdara dabiskās vajadzības, pārojas, vairojas, mirst. Viņu vidū ir kaut kādas ciešākas grupas, varbūt var runāt par cilšu aizmetņu veidošanos. Dažas no šīm grupām spēj savā starpā sazināties, arī cita pret citu karot. Citām diētas un mītnes īpatnības ir tik atšķirīgas, ka tās faktiski nekad nesatiekas, paejot garām, pat cita citu nepamana.

Tuvojas Rīgas 800 gadu jubileja. Tikko minētie cilvēki (vismaz daļa no tiem) zina par šo jubileju. Viņi zina, ka jubilejas svin, tām gatavojas, tās ir nozīmīgas. Viņi (vismaz daļa no tiem) arī paši ir svinējuši kādu jubileju vai redzējuši, kā to dara citi. Bet viņi nav rīdzinieki, jo tāda rīdzinieka, kā redzējām, nemaz nav.

Rīgas 700 gadu jubilejai tuvojoties, daudzi turīgie rīdzinieki vēlējās piedalīties pilsētas svinību gatavošanā. Rūpnieki, tirgotāji, namīpašnieki, baņķieri — viņi gribēja līdzdarboties, jo Rīgas svētki bija viņu pašu svētki. Rīgas 800 gadu jubilejai tuvojoties, tirgotāji, baņķieri, namīpašnieki, rūpnieki (to gan tagad nav daudz) gaida, vai no jubilejas nevarēs “izsist” sev kādu taustāmu labumu, kaut vai paēst pie kāda cita uzklāta galda. Jo pilsētas jubileja nav viņu jubileja. Jo viņi nav rīdzinieki, lai kā arī paši sevi par tādiem nedēvētu.

Tāda rīdzinieka nemaz nav. Tikai parkos krājas kakas. It kā jau būtu mēslojums. Organiskais.