Katra nots ir pasaule

Mēdz teikt, ka Ivrī Gitliss ir pēdējā atskaņa no 20. gadsimta varenās izpildītāju ēras. Un tā patiesi bija varena ēra, kad absolūts virtuozitātes maksimums (Auera skola) sakrita ar augsto modi uz intelektuālām klasikas interpretācijām (Gūlds), bet avangarda mūziķu koncertos skatītāju zāles bija pilnas. Taču Gitliss arī tad bija kā vientuļa sala un nelīdzinājās nevienam no saviem laikabiedriem.

Viņa māksla bija un ir līdzvērtīga filozofiskam, negaidītu pavērsienu pilnam romānam par viena vai otra skaņdarba tēmu. No vienas puses, Gitliss palika uzticīgs Heifeca un Menuhina paaudzes virtuozu tradīcijām; viņam tie ir bijuši arī dzīvi paraugi. No otras puses, viņš lieliski izprata modernisma un avangarda mūzikas jaunatklājumus (Šēnbergs un Stravinskis, Bērio un Nono). No muzikālās matērijas pamatu smalkās analīzes, kuru piekopa slaveni un viņam tuvi mūsdienu komponisti, Gitliss aizguva nevainojamu precizitāti, kas kļuva par viņa izpildījumiem raksturīgās, citiem nesasniedzamās iekšējās brīvības kodolu. Tādējādi Gitliss iemantoja slavu kā ekscentriķis, kurš lauž līdzšinējos priekšstatus par klasiskās mūzikas interpretācijām. Slavenais vācu mūzikas kritiķis Haralds Egebrehts par viņu reiz izteicās: “Filozofs un klauns.” Tas ir tas, ko ar pirmo reizi var sadzirdēt viņa izpildījumos. Taču ļoti bieži tie ir jānoklausās divreiz, un tikai tad var saprast, kādēļ hrestomātiskā Bēthovena vai Čaikovska tekstā bija jāiestrādā kāds negaidīts, pat izaicinošs akcents vai štrihs. Un, ņemot vērā, ka runa šeit ir par dzīvo izpildījumu, var gadīties, ka nākamreiz šādas detaļas tur vairs nebūs.

Ivrī Gitliss ir dzimis 1922. gadā Haifā Krievijas repatriantu ģimenē. 1933. gadā viņš devās uz Parīzi, kur mācījās pie Karla Fleša, Džordžes Enesku un Žaka Tibo. 1939. gadā viņš pārcēlās uz Angliju, kur pavadīja kara gadus, debitēja Londonas filharmonijas orķestrī un veica pirmos ierakstus pēc BBC pasūtījuma. 1951. gadā viņš atgriezās Izraēlā, bet 1955. gadā devās pirmajā pasaules turnejā.

Diemžēl jaunākā melomānu paaudze Gitlisu vairs nepazīst. Taču, kaut reizi dzirdot, kā viņš spēlē dzīvajā, vai arī vienkārši ar viņu aprunājoties, viņa personība atstāj spēcīgu iespaidu, kuru nekas vairs nespēj izdzēst.

Fjodors Sofronovs

Ivrī Gitliss: .. Jaša Heifecs, es nezinu, vai jums šis vārds ir... Viņš man bija labs draugs. Man šķiet, viņš bija dzimis Rīgā... Bet viņš arī nomira.

Rīgas Laiks: Viņš ir miris?

Gitliss: Jā, tas ir šausmīgi!

RL: Jūs gribētu dzīvot mūžīgi?

Gitliss: Nē, mūžīgi ne, bet kādu brītiņu.

RL: Kas ir “kāds brītiņš”?

Gitliss: “Kāds brītiņš” ir mūžīgi katru minūti... Tātad jūs esat no Rīgas? Vai vārds Sāra Rašina jums kaut ko izsaka? Viņa bija vijolniece, burvīga vijolniece un burvīga meitene, un viņa bija no Rīgas. Īsi pirms kara sākuma viņa atgriezās...

RL: Jūs domājat Otro pasaules karu?

Gitliss: Nu protams, Otro pasaules karu! Es zinu, ka izskatos 160 gadus vecs, bet 1871. gada kara laikā manis vēl... Nē, man jāiet un jāpaskatās, kā izskatās mani mati.

RL: Jūsu mati ir brīnišķīgi. Kāpēc jums ir kaut kādas šaubas par saviem matiem?

Gitliss: Tāpēc, ka man to nav palicis sevišķi daudz.

RL: Vai jūs tos esat saskaitījis?

Gitliss: Jā, es pārskaitu katru dienu.

RL: Un kāds bija pēdējais rezultāts?

Gitliss: 6576.

RL: Tiešām?! Nu, tas vēl ir diezgan pieklājīgs skaits.

Gitliss: Nu, vienalga... No kurienes jūs... vai tas ir televīzijai?

RL: Nē. Tas ir mūsu žurnālam. Un mazu gabaliņu no video mēs izmantosim arī mājaslapā – iekārdināt cilvēkus, lai viņi izlasa interviju. Kad viņi ieraudzīs jūsu seju, tad gribēs izlasīt.

Gitliss: Kad viņi ieraudzīs manu seju, viņi tūlīt izslēgs televizoru.

RL: (Smejas.) Es par to neesmu pārliecināts.

Gitliss: Es jau arī ne, bet kurš tad grib būt pārliecināts? Pat Dievs nebija pārliecināts, tāpēc arī viņš iekārtoja tā, ka viss notiek te uz zemes, bet pats sēž tur augšā un noskatās.

RL: Jūs domājat, ka viņš nebija pārliecināts?

Gitliss: Pilnīgi noteikti nebija! Kāpēc viņš to visu radīja? Lai nebūtu jāiet pie psihiatra un viss jāpaskaidro. Vai jūs to tagad ierakstāt?

RL: Jā, protams. Es esmu dzirdējis, ka Dievs to visu radīja aiz mīlestības, – tā es esmu dzirdējis.

Gitliss: Kas šo vārdu vispār ir izdomājis? Es domāju – “mīlestība”.

RL: Man nudien nav ne jausmas.

Gitliss: Būtu labāk izdomājis pašu lietu!  

RL: Bet kas ir lieta, kas atbilst vārdam “mīlestība”?

Gitliss: Tas ir kaut kas, kas nepastāv pats par sevi. Vajag, lai kaut kā iejauktos cilvēki, kuri mēģina pie tās tikt – kaut kādā veidā.

RL: Jūs domājat erotisku mīlestību?

Gitliss: Nav tādas lietas kā erotiska mīlestība – mīlestība vai nu ir, vai tās nav.

RL: Redziet, es esmu pārāk aizrāvies ar grieķiem, un viņiem ir dažādi vārdi tam visam, ko mēs saucam vienkārši par mīlestību. Viņiem ir kādi četri vai pieci vārdi.

Gitliss: Redzat? Viņi nevarēja apmierināties ar vienu vārdu – “mīlestība”. Kas vispār ir mīlestība? (Mariannai) Varbūt jūs zināt?

Marianna: Man nav ne jausmas.

Gitliss: Laikam jau, kad tev tā ir, tu to sajūti – vai ne?

RL: Jā, bet, kad tu to sajūti, tu tik un tā nezini, kas tas ir.

Gitliss: Tas jau tai visā ir tas labākais!

RL: Vai jūs izbaudāt nezināšanu?

Gitliss: Paklau, nav tādas lietas kā nezināšana, jo kas tad galu galā ir nezināšana? Ka ir tas, ka tu nezini? Nedomāju vis. Nezināt nozīmē savā veidā zināt visu.

RL: Jūs pārejat pie aforismiem.

Gitliss: Nedomāju, ka tas ir aforisms. Es patiešām domāju, ka nezināt nozīmē savā veidā zināt visu.

RL: Vai jūs mīlat savu vijoli?

Gitliss: Man liekas, ka tā ļoti mīl mani.

RL: Un vai jūs to mīlat?

Gitliss: “To”?

RL: Vai “viņu”?

Gitliss: “Viņu” – jā, reizēm.

RL: Es gribēju jautāt – vai vijole ir “tā” vai “viņa”?

Gitliss: Vijole vispār ir “le violon” – iznāk vīriešu kārtā.

RL: Bet jums taču neliekas, ka jūs turat rokās vīriešu kārtas objektu, vai ne?

Gitliss: Klausieties, tas nav instruments, tas esmu es pats!

RL: Jūs gribat teikt – daļa no jums? Bet tādā gadījumā tas tiešām ir vīriešu – ja tā ir daļa no jums.

Gitliss: Tagad mēs visu pārāk sarežģījam – vīriešu kārtas vai ne... Tas esmu es! Šis instruments ir... tas, kā es esmu. Tas esmu es! Patiesībā tas ir ļoti interesants jautājums – kas tas ir? Tas ir instruments, jā, bet tas ir... Padomājiet – kurš bija tas vājprātīgais, kas kaut ko tādu izdomāja? Jūs tikai paskatieties.

RL: Es nesaprotu. Kas to varēja radīt?

Gitliss: Kas to uztaisīja? Ar tādu korpusu, kātu, pirkstiem, stīgām... te tādi caurumi... Pilnīgs vājprāts!

RL: Bet jūs taču zināt, kas to uztaisīja, vai ne?

Gitliss: Es zinu, kas bija cilvēks, kurš uztaisīja šo konkrēto vijoli. Viņu sauca Antonio Stradivāri.

RL: Ā, tas itālis!

Gitliss: Un tad? Viņam vienkārši gadījās tur piedzimt.

RL: Bet vai Stradivāri kaut ko zināja par vijolēm?

Gitliss: Stradivāri, bez šaubām, savā ziņā bija ģēnijs, lai ko tas arī nozīmētu. Mūsdienās par cilvēkiem saka uz katra soļa: “Viņš ir ģēnijs...” Es varbūt varētu saskaitīt ģēnijus uz vienas rokas pirkstiem – ja runa ir par visu cilvēces vēsturi.