Ej un iepazīsties ar Pjatigorski

Rīgā dzimušais, Dārziņskolā mūzikas pamatus apguvušais čellists Miša Maiskis ir to cilvēku vidū, kas, varētu teikt, pieredzējuši 20. gs. mūzikas vēsturi savām acīm, izjutuši to uz savas ādas. Maskavas Konservatorijā studēt pie Mstislava Rostropoviča, ikdienā satikt Rihteru, Oistrahu, Šostakoviču un uz skatuves satikties ar pasaules varenajiem – Radu Lupu, Bernstainu, Arheriču, Kisinu un veselu lērumu citiem – tas ir izredzēta mūziķa ceļš.

Būdams vēl pusaudzis, Maiskis pirmoreiz uzstājās kopā ar Ļeņingradas filharmoniķiem un izpelnījās iesauku “nākotnes Rostropovičs”. Panākumi Čaikovska konkursā, spaidu darbu izturēšana ieslodzījumā un repatriācija no Padomju Savienības uz Izraēlu, venēciešu meistara darinātā čella iegūšana – tie ir notikumi Mišas Maiska dzīvē, kuriem nav iespējams paiet garām, bet par tiem vislabāk var izstāstīt viņš pats, un viņa stāstos, kas ir jau folklorizējušies, klausīties neapnīk, tāpat kā viņa stāstītajās ebreju anekdotēs.

Gidons Krēmers atceras, ka kādā koncertā Maiskim, pārāk eksaltēti velkot lociņu, esot pārtrūkušas pat veselas trīs čella stīgas, un pēc šī koncerta viņam nācies nemitīgi atbildēt uz jautājumu: “Vai jūs esat gatavs šādiem gadījumiem?” Mišu Maiski bieži daudzina par emocionālo jaudu, ar ko viņš piepilda mūziku; kādā The New York Times recenzijā viņš nosaukts par ugunsmetēju. Vijolnieks Dmitrijs Sitkoveckis Maiski nodēvējis par “satriecošu atskaņojuma zvēru”. Tā paša iemesla, kaismīgās spēles manieres, dēļ viņu dažreiz arī peļ. Maiskis joprojām aktīvi koncertē, bet Rīgas, Jūrmalas un arī Liepājas klausītājiem to lieki atgādināt.

Pablo Kasalss esot teicis: čellistam dienā jānospēlē vismaz viena Baha svīta čellam. Tā es pirmoreiz ieraudzīju un izdzirdēju Maiski, skolas gados klausoties, kā viņš spēlē Pirmo svītu solmažorā. Tā bija arī mana pirmā sastapšanās ar Baha svītām, kas – un šī saruna to apliecina – ir neparasti valdzinošas un visādās nozīmēs neizsmeļamas, lai arī par tām kaut ko jēgpilnu pateikt – bet to var attiecināt uz mūziku vispār – ir teju vai neiespējami.

Dāvis Eņģelis

Rīgas Laiks: Mums abiem ir kas kopīgs: gan manā, gan jūsu dzīvē zināmu lomu nospēlējuši cilvēki ar uzvārdu Pjatigorskis.

Miša Maiskis: Pavisam noteikti. Manā gadījumā tā bija ļoti būtiska loma.

RL: Cik saprotu, jūs kopā ar Gregoru Pjatigorski esat pavadījis četrus mēnešus un vienmēr tos atceraties kā savas dzīves svarīgāko posmu.

Maiskis: Absolūti.

RL: Vai varat pastāstīt, kāpēc?

Maiskis: Ziniet, tur bija daudz dažādu faktoru. Tas man savā ziņā bija jaunas dzīves sākums, es to saucu par savu otro dzīvi.

RL: Tātad šobrīd otrajā dzīvē jums ir ap četrdesmit?

Maiskis: Tieši tā. Lai gan pēdējā laikā esmu sācis domāt, ka varbūt šī jau ir mana trešā dzīve. Jo pēc 24 gadu kopdzīves sieva mani pameta un aizgāja ar mūsu interjera dizaineru; bet tas jau ir cits stāsts.

RL: Viņa pameta jūs, nevis otrādi?

Maiskis: Viņa pameta mani: es pārāk daudz stāstīju anekdotes.

RL: (Smejas.)

Maiskis: Protams, es tagad jokoju, patiesībā viss bija daudz sarežģītāk. Bet zināmā mērā tā ir patiesība. Pēdējos gados mūsu ģimenē bija noteikums: ne vairāk kā viena anekdote dienā. Es nespēju to ievērot, tāpēc viņa mani pameta. Un tad es pats par to sacerēju anekdoti: “Pirmos 20 gadus viņai patika manas anekdotes, bet tad es sāku atkārtoties.”

RL: Un tagad jūs dzīvojat trešo dzīvi?

Maiskis: Tā nebija mana izvēle, taču es biju spiests sākt no sākuma. Nu jau vairāk nekā 11 gadus man ir brīnišķīga jauna ģimene – trīs fantastiski bērni piedevām pie diviem vecākajiem. Bet, atgriežoties pie Pjatigorska, tas man bija jaunas dzīves sākums, es biju pozitīvas enerģijas pilns. Pjatigorska dzīve tuvojās beigām, un viņš to zināja – viņam bija plaušu vēzis, jo viņš visu mūžu bija pārāk daudz smēķējis. Un viņš mīlēja runāt krieviski! Tā bija skaista krievu valoda, pilnīgi atšķirīga no tās, kādā runā tagad. Bet es knapi sapratu angļu valodu. Viņš juta, ka tā ir viņa vienīgā iespēja dalīties ar savu neticamo dzīves pieredzi, ko paspilgtināja viņa fantastiskā iztēle: daži apgalvo, ka liela daļa viņa stāstu bija izdomāti.

RL: Vai jūs varētu izstāstīt kādu no tiem?

Maiskis: Diezgan daudzus. Reiz viņš stāstīja, kā, būdams vēl samērā jauns, bet jau diezgan pazīstams, viņš spēlējis kādā Francijas mazpilsētā. Viņam bija jāspēlē Baha 2. svīta si minorā. Viņš paņēmis pirmo noti, bet pēkšņi ne no šā, ne no tā pilnīgi aizmirsis otro. Prāta aptumsums. Bet tad viņš esot sekundes simtdaļā nodomājis: stulbi tā apstāties pēc vienas nots. Viņš pats mēdza nedaudz komponēt, tāpēc nolēma noimprovizēt visu prelūdiju Baha stilā. Viņš vienkārši sāka kaut ko spēlēt si minorā. Problēma tāda, ka turpat blakus, pirmajā rindā, kopā ar studentiem sēdēja pilsētas vienīgais čellists ar partitūru rokās. Pēc koncerta, kad visi nākuši aizkulisēs pēc autogrāfiem un fotografēties, tas viņam esot jautājis: “Bet sakiet, maestro, kuru izdevumu jūs izmantojāt?”