Kausējamais katls vai Čainatauna

Spiegel: Kāda ir jūsu attieksme pret to, ka Ķīnu uzskata par jaunu ekonomisko lielvaru?

Fu Jina:Tas ir glaimojoši.

Spiegel: Vai tas jums neliek arī uztraukties?

Fu Jina: It nemaz. Mēs neuzskatām sevi par lielvaru. Ķīna nebūs nekādas Savienotās Valstis vai Padomju Savienība. Jūs redzēsit kultūras ziņā bagātu valsti ar milzīgu skaitu iedzīvotāju, kas ir daudz apmierinātāki, laimīgi, mērķtiecīgi, – un tā vēlas būt pasaules draugs. Nav iemesla uztraukties par Ķīnu.

No intervijas ar Ķīnas ārlietu ministra pirmo vietnieci žurnāla Spiegel interneta izdevumā 2011. gada 22. augustā

Eiropietim šodien domāt par nākotni ir tikpat kā atmest smēķēšanu – smags pārdzīvojums. ASV ir militāri pārslogotas, politiski sašķeltas un apkrautas ar parādu nastu. Eiropa šobrīd izcieš “dezintegrācijas momentu”, un daudziem neeiropiešiem ir tendence veco kontinentu uzlūkot kā pensionētu lielvaru, kas vēl aizvien spējīga pārsteigt pasauli ar lieliskām manierēm, bet ne ar aukstasinību vai vērienu. Pēdējo trīs gadu sabiedriskās domas aptaujas konsekventi parāda, ka vairums cilvēku visā pasaulē pagriezuši Rietumiem muguru un ar cerībām vai bailēm gaida, kad centrālo vietu uz skatuves ieņems Ķīna. Kā tai vecajā jokā – optimisti apgūst ķīniešu valodu, pesimisti – kalašņikovu.

Un, lai gan daudzi eksperti iebildīs, ka Ķīnas nākšana pie varas nebūtu jāuzskata par neizbēgamu faktu un ka tās ekonomiskie, politiskie un demogrāfiskie pamati ir nedroši, vispār valda uzskats, ka Ķīna ir spēks, no kā sagaidāmas lielas lietas. Tādēļ nav īpaši jābrīnās, ka šodien daudzi mēģina iztēloties, kā tad varētu izskatīties Pax Sinica. Kādu formu iegūs Ķīnas globālais spēks? Kā izpaudīsies tās vara? Cik stipri Ķīnas hegemonija atšķirsies no tās, kuru baudīja ASV?

Debatēs par Ķīnas jauno ietekmi visbiežāk centrā izvirzās ideoloģijas, ekonomikas, vēstures un militārā spēka jautājumi. Taču kad es, nebūdams Ķīnas eksperts, mēģinu salīdzināt šodienas amerikānisko un pareģoto rītdienas ķīnisko pasauli, mani visvairāk pārsteidz tas, cik dažādi ķīnieši un amerikāņi uztver pārējo pasauli. Amerika par pārējo pasauli visvairāk uzzinājusi caur saviem imigrācijas dienestiem. Nepietiek ar to, ka amerikāņi ir imigrantu nācija: šie imigranti piedevām nekad neemigrē. Amerikāņus, kuri dzīvo ārpus Savienotajām Valstīm, nesauc par emigrantiem – viņi ir “ekspati” jeb ekspatrianti (expatriates). Amerika pasaulei uzdāvinājusi tā saucamā kausējamā katla jēdzienu; tas ir noslēpumains vārāmtrauks, kurā visdažādākās etniskās un reliģiskās grupas brīvprātīgi sajaucas, iegūstot jaunu – amerikānisku – identitāti. Daudzi iebildīs, ka realitātē nekāds kausējamais katls nekad nav funkcionējis. Toties amerikāņu kolektīvajā iztēlē tas vēl joprojām ieņem būtisku vietu.

Citiem vārdiem, Amerika pazīst pasauli tāpēc, ka cerībā uz labāku nākotni Savienotās Valstis pārpludinājuši visdažādāko tautību cilvēki no visām pasaules malām. Amerikāņi pasauli pazīst tiktāl, cik tai izdevies kļūt amerikāniskai. Tātad amerikāņu zināšanas par citiem būtībā ir zināšanas par to, kā citus pārveidot. Nav jābrīnās, ka ASV kā globāla hegemoniska lielvara par savu uzdevumu uzskata pārveidot pasauli, – tā ir pasaules likumdevēja. Ķīnieši pasauli iepazinuši ne tāpēc, ka būtu mēģinājuši to pārveidot, bet gan tāpēc, ka bijuši spiesti tai pielāgoties. Ķīnas pieredze attiecībās ar pārējo pasauli pamatā veidojusies ar ķīniešu diasporas starpniecību. Šobrīd ārpus Ķīnas dzīvo vairāk ķīniešu nekā Francijā – franču. Vislielākās summas Ķīnas ekonomikā iegulda tieši ārzemju ķīnieši. Aplēsts, ka vēl pirms 20 gadiem ārpus Ķīnas dzīvojošie ķīnieši saražoja tikpat lielu bagātību kā visi Ķīnas iedzīvotāji kopumā. Vēl pirms Ķīna guva pirmos panākumus, tas jau bija izdevies ķīniešu diasporai. Ķīniešu zināšanas par pārējo pasauli sakņojas pieredzē, ko uzkrājuši visā pasaulē izkaisītajos ķīniešu kvartālos dzīvojošie imigranti. Un, kā jau mēs zinām no Romāna Polaņska 1974. gadā uzņemtās klasiskās filmas, “Čainatauna” ir daļēji mistērija, daļēji – psiholoģiska drāma. Modernisma teorētiķis Lisjens Pajs raksta, ka “ķīniešu acīs starp viņiem pašiem un visiem pārējiem pastāv tik absolūta atšķirība, ka viņiem neapzināti šķiet gluži dabiski dēvēt par “ārzemniekiem” tos, kuru dzimtenē viņi dzīvo.” Amerikāņu kausējamā katla funkcija ir pārveidot citus; ķīniešu kvartāli saviem iemītniekiem māca pielāgošanās spēli – izmantot citu tautu noteikumus savās interesēs, vienalga, ievērojot vai pārkāpjot tos, un uzturēt lietišķas attiecības ar pārējiem, nezaudējot savu identitāti. Amerikāņi savu karogu tur augsti paceltu; ķīnieši dara visu, lai paliktu nemanāmi. Ķīniešu kopienām visā pasaulē izdevies iekarot ietekmi, neradot draudīgu iespaidu, un palikt noslēgtām un “mājastēvu” acīm necaurredzamām, tomēr neizpelnoties viņu dusmas – kalpot par tiltu uz Ķīnu, bet netikt uzlūkotiem par tās piekto kolonnu.

Un tieši tāpēc, ka ASV svarīgākais ir pārveidot, bet Ķīnai – iefiltrēties, negaidiet, ka tā mainīs amerikānisko pasauli; esiet gatavi ieraudzīt, kā Ķīna to izmantos pati savās interesēs. ASV, vismaz teorētiski, sapņo par pasauli, kurā visas pārējās nācijas godā tās pašas vērtības un izturas kā amerikāņi. Doma par pasauli, kurā visi dzīvo kā ķīnieši, pašā Ķīnā varētu viest vienīgi šausmas. Tāpēc jaunajā pasaulē, kas vēl atnāks, ķīnieši neieviesīs jaunus spēles noteikumus – tā būs pasaule, kurā jau pastāvošos noteikumus ķīnieši izspēlēs savā labā.