Kiborga dzimšana

"Vienkāršoti runājot, mūsu mērķis ir izdabūt domu no cilvēka galvas un atdot to mašīnai."

Jasuhisa Arai, Honda Motors pētnieks

Euronews, 2009. gada 7. aprīlī

Tehnoloģijas, ko izstrādā Honda Motors, ir tikai viens no pēdējā laika mēģinājumiem panākt, lai smadzenes spētu kontrolēt elektroniskas ierīces bez dabas dotā ķermeņa starpniecības. Piemēram, pirms pieciem gadiem Kalifornijas Tehnoloģijas institūtā izdevās panākt, ka eksperimentā izmantotie pērtiķi (parasti šis apšaubāmais gods tiek makakiem) spēja ar “domu spēku” kustināt kursoru uz ekrāna. “Domu spēks” ir pēdiņās tāpēc, ka patiesībā runa bija par implantētiem elektrodiem, ar kuru palīdzību varēja uztvert elektriskos impulsus smadzeņu garozā, precīzāk - kustību centrā. Dzīvnieks pakustina roku vai kāju, un ierīces fiksē impulsu izkārtojumu. Kad tika noteikta saistība starp kustībām un atbilstošiem impulsiem smadzenēs, dzīvnieku varēja pieslēgt datoram, kurš atbilstoši nolasītajiem smadzeņu šūnu impulsiem kustināja kursoru - pa labi, pa kreisi, uz augšu utt. Pērtiķa uzdevums bija pieskarties gaišam punktam uz ekrāna, par ko tas dabūja kādu gardumu. Drīz vien pērtiķis iemācījās kustināt kursoru, neko nebakstot un nekam nepieskaroties, vienkārši darbinot savas smadzenes, proti, kaut ko domājot, lai gan, protams, grūti pateikt, ko tieši tas domāja.

Gadu vēlāk Vašingtona Universitātes pētnieki šo tehnoloģiju izmantoja eksperimentā ar cilvēkiem, un arī šie eksperimenta dalībnieki iemācījās ar domu palīdzību kustināt kursoru uz datora ekrāna, vienīgi šajā gadījumā viņiem nācās apgūt tādu kā kodu - teiksim, lai pabrauktu ar kursoru pa labi, bija jāiedomājas, ka atver labās rokas plaukstu, un dators, piefiksējis, ka darbojas tie neironi, kas atbild par labās rokas atvēršanu, pakustināja kursoru pa labi. 2008. gada sākumā Djūka Universitātes pārstāvji paziņoja, ka iemācījuši pērtiķim šādā veidā kontrolēt robotu, kura uzdevums bija staigāt. Sākumā dzīvniekam vajadzēja kustēties uz tāda kā trenažiera jeb tredmila un vērot sinhronas robota kustības, un, kad pērtiķis ar savām kustībām pastarpināti kustināja robotu, viņš saņēma pastiprinājumu - atkal kādu apelsīnu vai citu pērtiķiem tīkamu gardumu devu. Pērtiķis iemācījās kustināt robotu arī tad, kad trenažieris bija atslēgts, proti, ar domu spēku vien. Savukārt 2008. gada vasarā Pitsburgas Medicīnas skolas pētnieku vadībā makaki bija apguvuši prasmi ar domu spēku regulēt automātisku roku, ar kuras palīdzību viņi varēja paņemt ēdienu un pielikt to pie mutes, lai apēstu.

Honda Motors turpina šos eksperimentus, viņu jauninājums ir tas, ka galvā netiek implantēti elektrodi, bet īpaša “ķivere” uztver elektriskos impulsus, mēģina nolasīt to izkārtojumu smadzenēs, kad tiek veikta kāda darbība, un pēc tam “komandu” nosūta robotam, kas veic tās kustības, par kurām domājis cilvēks ar brīnumķiveri galvā.

Ja pētījumi izrādīsies veiksmīgi un būs iespējams radīt pietiekami kompaktu ierīci, kas spēs pāradresēt smadzeņu impulsus, teiksim, elektroniski darbināmai mākslīgai rokai, tas būs liels solis pretim kiborgu izveidei. Kiborgi, kā zināms, ir kibernētiski organismi, tiesa, jēdziens bieži vien tiek lietots daudz plašākā nozīmē, lai apzīmētu jebkādu cilvēka ķermeņa mākslīgu uzlabojumu. Tomēr lielākā daļa sevi cienošu zinātniskās fantastikas fanu diez vai būs gatavi saukt par kiborgu jebkuru cilvēku ar brillēm vai koka kāju. Toties cilvēks, kuram ir implantēta ierīce, kas dod signālus redzes nervam un ļauj viņam kaut vai neskaidri, bet tomēr redzēt, droši vien varētu uz šādu titulu pretendēt, lai gan gluži par kibernētisku ierīci diez vai šāda veida implantu var saukt, proti, tas atrodas diezgan tālu no tiem pašregulējošajiem automātiem, par kuriem sapņoja kibernētikas pamatlicēji.

Pielietojums šādām kiborgu tehnoloģijām varētu būt diezgan plašs. Šobrīd visi minētie pētījumi tiek attaisnoti ar vēlmi palīdzēt cilvēkiem, kas ir paralizēti vai arī zaudējuši kādu locekli. Elektriķis Džesijs Salivans 2001. gadā, darba pienākumus veicot, bija zaudējis abas rokas, viņš kļuva par pirmo cilvēku, kurš mākslīgo roku kustina ar domu vai, pareizāk sakot, nervu palīdzību. Nervu gali, kas kontrolēja kreiso roku, tika pievienoti krūšu muskuļiem, no kuriem saņemtos signālus mākslīgajā rokā iebūvētais dators izmantoja, lai kustinātu protēzi.

Tomēr skaidrs, ka pielietojums šādām tehnoloģijām atrastos arī citās tautsaimniecības nozarēs, teiksim, militārajā sfērā. Piemēram, pēdējos gados par īpaši iemīļotu rotaļlietu militāristiem ir kļuvuši tā saucamie drouni jeb trani (angliski drone) - bezpilota lidmašīnas. Trani ir aprīkoti ar digitālām videoiekārtām, un to nosūtītos signālus ar satelīta palīdzību var uztvert kaut vai otrā pasaules malā. Lidmašīnas nav autonomas, tās vada “pilots”, kas sēž, teiksim, ASV un ar konsoles palīdzību kontrolē tranu, kas lido virs Afganistānas - pilots redz, ka Taleban kaujinieki dodas veikt ļaunus darbus un nosūta viņiem laba vēlējumus raķetes veidā. Nav grūti saprast amerikāņu armiju, kas vienkārši kaifo par šādu tehnoloģijas brīnumu, lai gan liela daļa tranu ātri vien avarē. Pieprasījums esot milzīgs, un pārsteidzošā kārtā armijai esot grūtības atrast pietiekami daudz pilotu, kas būtu ar mieru īstu lidošanu nomainīt pret sēdēšanu pie ekrāna. Kur tad palikuši izcili trenētie datorspēļu meistari, kas daudzas stundas pavadījuši, šaudami virtuālas radības?

Savukārt viens no vispazīstamākajiem reālajiem kiborgiem, kanādiešu pasniedzējs-izgudrotājs-mākslinieks Stīvs Manns, tehniku izmanto, lai paplašinātu uztveri. Piemēram, viņš divus gadus nēsāja internetam pievienotu bezvadu kameru, kas uz viņa mājaslapu reālajā laikā esot sūtījusi attēlus ar visu, ko viņš tobrīd redzēja. Viņš izgudroja brilles Eyetap, kas ļāva ne tikai filmēt vizuālajā laukā notiekošo, bet kalpojot arī par ekrānu, uz kura to nēsātājs varēja lasīt e-pastu vai, teiksim, pierakstus eksāmena laikā. Diemžēl nekas no iepriekš teiktā neliecina, ka kādreiz piepildīsies Honda Motors pētnieka Jasuhisas Arai sapnis “izdabūt domu no cilvēka galvas”, vismaz ja teikto saprotam vairāk vai mazāk burtiski. Pirmkārt, neviena no minētajām ierīcēm nav autonoma.

Protams, tas varētu vairāk uztraukt tos, kas cer radīt ierīces, apveltītas ar mākslīgo intelektu, proti, spēj adekvāti reaģēt uz pasauli visā tās dažādībā, tai skaitā, komunicēt ar valodas palīdzību. Kiborga ideja ietver pieņēmumu, ka cilvēks un mašīna tajā ir apvienoti un nevar iztikt viens bez otra. Tomēr arī kiborgu radītājus noteikti vilinātu doma par brillēm, kas pašas spētu piemeklēt uz to virsmas rādāmo informāciju, kas to valkātājam noderētu situācijā, kurā viņš atrodas: “Lūk, veikals, kurā ir īpaši lēts piens, un ledusskapī tieši piena nav,” vai trans, kas varētu pats atšķirt mierīgos iedzīvotājus no kaujiniekiem, un, pirms paklausītu pilota drosmīgajai pavēlei, pārjautātu, vai tiešām viņš vēlas uzlaist gaisā vietējo skolu. Protams, mākslīgā intelekta jomā daudz kas ir jau sasniegts, teiksim, ir vairāk vai mazāk efektīvas priekšmetu pazīšanas un tekstu tulkošanas programmas, tai pašai Honda ir roboti, kas spēj uzkāpt pa kāpnēm, tomēr nekas neliecina, ka drīzumā kāds robots spēs patiešām domāt savu domu.

Runājot par smadzeņu procesu “nolasīšanu”, minētie pētījumi, kas ļauj diezgan precīzi atšifrēt, kuras nervu šūnas atbilst kurām kustībām, ir nepārprotami iespaidīgi, tomēr to panākumi ir ierobežoti. Procesi, kas šeit tiek pētīti, tomēr ir salīdzinoši vienkārši un lokalizējami. Tādā pašā veidā pētniekiem ir izdevies noteikt pēc impulsiem redzes nervos, ko cilvēks redz (un atkal jāprecizē - uz kuru no vienkāršām melnbaltām figūrām cilvēks skatās). Tas nenozīmē, ka domāšana, kas visticamāk arī ir bioloģisks process, būs tikpat viegli atšifrējama. Pirmkārt tāpēc, ka šobrīd nevienam nav skaidri pat pamatprincipi, kā smadzenes domā, piemēram, cik analoģiski šie procesi ir tam, kas notiek datorā. Ir tikai zināms, ka noteiktas smadzeņu traumas ietekmē vienu vai otru funkciju - runas spēju, atmiņu, seju pazīšanu utt.

Otrkārt, nekas neliecina, ka domas varētu būt precīzi lokalizējamas, proti, ka domai “šodien ārā līst” atbilst kāds nervu šūnu impulsu izkārtojums. Galu galā, cilvēka domas nav tā vienkārši fiksējamas, tās vienmēr prasa interpretāciju, kas savukārt izraisa šaubas, vai, piefiksējot likumsakarības smadzenēs, mēs būsim pietuvojušies konkrētā cilvēka domu nolasīšanai. Tā ka diemžēl tuvākajā laikā mums vēl būs jādomā pašiem.