Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Rīgas Laiks: Paskaidrojiet, lūdzu, kas ir mākslīgais intelekts?
Andrejs Spektors: Tad jau varētu arī prasīt - kas ir intelekts? Intelekts ir cilvēka īpašība, bet mākslīgais intelekts ir cilvēka darbības, ko iespējams modelēt ar mašīnu, ar datoru. Ja visu kopumu, ko mēs uzskatām par cilvēka intelektu, būtu iespējams šādi modelēt, tas būtu mākslīgais intelekts. Protams, tad vispirms būtu jāatbild uz jautājumu par pašu intelektu.
RL: Bet vai tas ir zināms? Ja pareizi saprotu, īstas skaidrības un vienprātības par to nav.
Spektors: Protams!
RL: Atvainojiet, bet ar ko tad jūs īsti nodarbojaties Mākslīgā intelekta laboratorijā?
Spektors: Mākslīgā intelekta izpratnē un pētniecībā ir daudz virzienu, kas visi ir virzīti uz cilvēka intelektuālās darbības modelēšanu jeb atdarināšanu, arī automatizēšanu. Šeit mēs nodarbojamies ar lietām, ko, manuprāt, lai neatpaliktu no dzīves, spēj izdarīt tikai latvieši un Latvijā. Neviens cits pasaulē acīmredzot to mūsu vietā nedarīs - mēs veidojam sistēmas, ar kurām iespējams veikt intelektuālas darbības latviešu valodā. Ja nākotnes datorizētajā pasaulē, kur valdīs intelektuālas sistēmas, mēs vēl aizvien gribam būt mēs paši, man gribētos panākt, ka tur dzīvo arī latviešu valoda.
RL: Varbūt tomēr paskaidrojiet, kas tās par intelektuālām sistēmām, kuras valdīs nākotnē, un kāpēc tādas būtu jārada? Visai ilgu laiku ar intelektuālām darbībām cilvēki ir tikuši galā paši.
Spektors: Lai varētu slinkumu lāpīt, lai tiktu apmierināts cilvēka iedzimtais slinkums.
RL: Un tas ir vienīgais izskaidrojums?
Spektors: Manuprāt, jā. Tā ir ar katru darbību, ko mēs darām - ar laiku mēs saprotam, ka tā vietā mēs varētu darīt kaut ko citu interesantāku. Tas, ko es jau esmu iemācījies darīt, tas paliek vienmuļi, tāpēc šo darbību varētu uzticēt kādam citam - tad nu taisām kādu, kas šo darbību paveiks mūsu vietā. Pēc kāda laika, teiksim, paiet vairāki gadi, un mēs skatāmies - tas jau nav nekāds mākslīgais intelekts, tā ir parasta ikdiena! Tad mēs varam iet tālāk, un faktiski šis mākslīgā intelekta jēdziens visu laiku atbīdās uz priekšu nākotnē.
RL: Kas tās ir par intelektuālām darbībām, kuras, kā jūs minējāt, būtu svarīgi varēt veikt latviešu valodā?
Spektors: Kaut vai informācijas meklēšana. Paskatieties, cik jūs varat sameklēt latviešu valodā un cik jūs varat sameklēt angļu valodā, kad kaut ko vēlaties atrast datorā, internetā. Meklējot tai pašā Google.com, jūs iegūstat tūkstošiem rezultātu - tajā brīdī par galveno problēmu kļūst atrast tieši to, ko esat meklējis. Būtiska ir arī jautājuma formulēšana tā, lai jūs atrastu tieši to, kas jums vajadzīgs. Ideālā variantā, meklējot informāciju, būtu jābūt iespējai ar to sistēmu veikt dialogu - uzdodot jautājumus, saņemot atbildes, uzdodot pretjautājumus...
RL: Vai tas tomēr lielā mērā nav atkarīgs tieši no jautātāja, proti - cilvēka spējas vai prasmes uzdot precīzus jautājumus?
Spektors: Jā, protams, taču meklēšanas programmai, lai tā saprastu jūsu jautājumu, ir jāsaprot jūsu valoda. Šī problēma jau nav atrisināta arī angļu valodā. Katrs Google lietotājs iet savu ceļu un pie kaut kādiem rezultātiem nonāk, taču tas ir tālu no ideāla.
RL: Bez informācijas meklēšanas ir jau vēl arī citas intelektuālas darbības.
Spektors: Vēl viens darbības virziens ir redaktora jeb izdevniecības rīki, no kuriem jau daudzas lietas ir pieejamas un labi zināmas - teiksim, pareizrakstības pārbaude, kas pasvītro kļūdaini rakstītus vārdus. Ar vārdu pareizrakstību latviešu valodā tas strādā diezgan labi, bet, piemēram, ierakstot nepareizu teikuma konstrukciju, dažreiz programma to pasvītro ar zaļu un norāda uz kļūdu, citreiz - nē. Pareizrakstības programma nespēj pazīt daudzas teikumu konstrukcijas, vārdformas, specifiskas galotnes, jo vēl aizvien nav pilnas teikuma analīzes. Tas būtu viens vēl ejams nākotnes ceļš - radīt programmas, kas spēj veikt pilnu teikumu analīzi, tādējādi ļaujot atklāt, kas pareizrakstībā bijis nepareizi. Šobrīd pieejamās iespējas ir pārbaude tikai pēc vārdnīcas - ir vai nav tāds vārds pieejams vārdnīcā, ir vai nav atrodama šāda vārda forma. Teiksim, ja vārda “arī” vietā jūs uzrakstāt “ari”, programma nekādu kļūdu nesaskata, jo šāda vārda forma ir iespējama no darbības vārda “art” - tas nekas, ka šādu formu praktiski neviens mūsdienās vairs nelieto. Ar šo problēmu bieži iznāk saskarties, skenējot tekstus un pēc tam pārveidojot teksta failos - šis “ari” tur parādās vienmēr. Nākamais virziens mākslīgā intelekta jomā ir dialoga sistēmas - lai mēs varētu veikt dialogu ar jau šobrīd diezgan plaši pieejamajām datu bāzēm, nevis vienkārši atrodot kādu informāciju, bet saņemot atbildi uz saviem jautājumiem. Valsts ierēdņiem, kam ir pieejamas valsts informācijas sistēmas datu bāzes, būtu daudz vieglāka dzīve, ja viņi varētu vienkārši pajautāt sistēmai, nevis prasīt man kārtējo papīra izziņu par to, ka es esmu es vai ka es neesmu pārkāpējs. Tas, protams, bija tikai piemērs. Dialogiem būtu jābūt iespējamiem starp dažādām sistēmām - veikaliem ar noliktavām u.tml. Trešais virziens varētu būt mašīntulkošana un tulkotāja palīgrīki.
Par to, kas ir mašīntulkošana, droši vien visiem ir aptuveni skaidrs, lai gan augstu precizitāti tur vēl arvien sasniegt ir ārkārtīgi grūti, un ar to cīnās jau gadus piecdesmit vai piecdesmit piecus. Tulkotāja palīgrīki varētu būt sava veida šabloni - teiksim, tulkotājs vienu tekstu jau ir iztulkojis un saglabājis gan oriģinālu, gan tulkojumu, un tad, ķeroties pie nākamā tulkojuma, programma viņam jau varētu piedāvāt kaut kādus variantus, un tulkotājs varētu virzīties uz priekšu daudz ātrāk.
Ceturtais virziens ir bibliotēku sistēmas - informācijas uzkrāšana, apstrāde un meklēšana bibliotēkās. Faktiski šī sistēma mums jau ir ieviesta, lau gan arī tur vēl ir daudz kas darāms - liels darbs ir visu iepriekšējos gados izdoto grāmatu ievadīšana katalogos. Piektais virziens ir dažādi mācību rīki - galvenokārt tie paredzēti valodas apgūšanai. Sestais virziens ir runas rīki - jums taču būtu ļoti ērti, ja viss, ko es te tagad runāju, jums datorā jau parādītos rakstiskā formā, vai ne? Tam nepieciešama runas atpazīšana, kas ir smaga problēma. Mūsu auss ir pieradinājusies uztvert nianses, kas ir ārkārtīgi grūti klasificējamas. Un pretējs virziens ir rakstīta teksta pārveidošana balsī. Ja es esmu ļoti aizņemts, automašīnā es labprāt klausītos priekšā lasītu grāmatu. Pašreiz esošās sistēmas, arī angļu valodā, to tomēr dara vienmuļā balsī...
RL: Es saprotu, ka interneta grāmatnīcas Amazon izstrādātās elektronisko grāmatu lasīšanas ierīces Kindle jaunākajā versijā šāda iespēja vismaz angļu valodā jau tiek piedāvāta; tāpat arī Apple mūzikas atskaņotājs iPod Shuffle prot nolasīt priekšā skaņdarbu nosaukumus un izpildītāju vārdus.
Spektors: Un vai viņi izteiksmīgi lasa?
RL: Nē, tās ir kaut kādas standarta balsis un standarta izteiksmes. Jūs pieminējāt, ka mēģinājumi izveidot mašīntulkošanas programmas un pārvarēt šādu programmu nespēju adekvāti tikt galā ar tekstu tulkošanu ilgst jau vairāk nekā pusgadsimtu. Vai šis piemērs, tāpat arī citi, - kaut vai tas par pilnu teikuma analīzi, - nevarētu būt uzskatāms apliecinājums cilvēku nespējai tikt galā pašiem ar savām ierobežotajām un nepilnīgajām iespējām? Ja es pareizi saprotu, visas šīs programmas ir mēģinājumi valodu pakļaut kaut kādam standartizētam aprakstam, taču valoda nepakļaujas, tā ir pilna ar cilvēciskām neprecizitātēm, pārpratumiem un aplamībām. Un ja tas ir tā, vai šo vispār var uzskatīt par atrisināmu problēmu?
Spektors: Mēs to nevaram pateikt. Protams, vismaz pagaidām mēs nespējam šajās programmās iekļaut visas vārdu spēles, visu to, kas mums šķiet interesants, kad mēs klausāmies cilvēka runā, bet principā es neredzu iemeslu, kāpēc tā tam vajadzētu palikt mūžīgi.
Tajā brīdī, kad būs iespējams izveidot arī tādas datubāzes, kurās būs norādīts, kas, piemēram, ir humors un kas ir divdomība, es neredzu principiālus ierobežojumus, kāpēc nevarētu soli pa solim virzīties uz priekšu. Starp citu, tas ir atsevišķs virziens - humora analīze un modelēšana datorsistēmās, taču arī tas ir tikai sākuma stadijā, pagaidām gan tikai laikam angļu valodā. Taču gan jau līdz tam nonāksim arī mēs, arī mums tas kaut kādā brīdī būs vajadzīgs. Tas cēlais mērķis varētu būt formulējams diezgan vienkārši - mēs gribētu, lai katram cilvēkam uz šīs planētas būtu tiesības saprasties ar pārējo pasauli savā dzimtajā valodā, un nezināt neko vairāk.
RL: Atvainojiet, kas ir šie “mēs”?
Spektors: Kā? Mēs visi! (Smejas.) Mēs visi, kas dzīvojam uz šīs planētas!
RL: Jāsaka gan, mani šāda doma nekad nav nodarbinājusi - proti, man nekad nav bijusi vēlme ar visiem sazināties savā dzimtajā valodā. Ļoti iespējams, ka mans priekšstats ir visai aprobežots, taču man radies iespaids, ka viss šis mākslīgā intelekta projekts kopumā, ja to tā drīkst dēvēt, savā ziņā ir daļa no 50, 60. gados valdījušā zinātniskā optimisma, kurā ietilpa gan aizraušanās ar zinātnisko fantastiku, gan sapņi par kosmosa “iekarošanu”, cilvēkiem līdzīgu robotu būvi un Vīnera grāmatu lasīšanu vaļasbrīžos.
Spektors: Ar mākslīgo intelektu ir tieši tāpat kā ar kosmosu - tas nav tik vienkārši. Tas mērķis, šādā veidā formulēts, varētu tomēr palikt - tas vienmēr atvirzīsies tālāk un tālāk, gandrīz vai neaizsniedzams, bet... uz kaut ko tādu it kā vajadzētu tiekties. Labi, es varu pateikt, no kurienes es to lozungu ņēmu...
RL: Vai par to saprašanos ar visiem?
Spektors: Jā. Ir tāda Apvienoto Nāciju universitāte - tā ir ANO struktūrvienība Tokijā2. Šī universitāte vadīja projektu “Universālā tīkla valoda”, un tur šis lozungs parādās kā galvenais mērķis. Es vienkārši negribu piesavināties šī teiciena autortiesības, bet kaut kādu jēgu es tajā saskatu. Ne tādā nozīmē, ka jau rīt no rīta brokastīs tas varētu būt lietojams, bet uz kaut ko taču mums ir jātiecas. Šodienas mērķi ir tādi piezemētāki, mums ir jāapmierina dažādas ikdienas vajadzības.
RL : Visi jūsu minētie mākslīgā intelekta izpētes virzieni tomēr ir saistīti vienīgi ar valodu. Tajā pašā laikā pastāv arī citi virzieni - kaut vai tik triviālās jomās kā datorspēles.
Spektors: Tie, ko es nosaucu, ir lauciņi, kuros kaut ko mēģinām darīt arī mēs šeit Latvijā, tās ir jomas, par kurām es uzskatu, ka tās būtu jārealizē arī latviešu valodā. To es uzskatu par savu mērķi.
RL: Mani nedaudz mulsina šī mākslīgā intelekta projekta šķietami dabiskā sasaistīšana ar datoriem. Iespējams, es kļūdos, taču šķiet, ka kopš pavisam neseniem laikiem, kad vispār dzima fantastiskā doma elektronisko skaitļojamo mašīnu izmantot katrā mājoklī vai pat ņemt līdzi ceļojumos, attiecības ar šo tehnoloģiju ir veidojušās cilvēkiem nebūt ne labvēlīgā virzienā - būtībā cilvēki pašu izdomātai mašīnai pielāgojas vēl lielākā mērā, nekā mašīna viņiem.
Spektors: Tā ir taisnība - tehnikas attīstība maina cilvēku. Jūs taču šodien vairs nevarēsiet aiziet mamutu medībās, jums vienkārši nebūs tik daudz fiziskā spēka. Un tāpat kā dažādu fizisko instrumentu ieviešana ir izmainījusi fiziskās īpašības, tāpat dažādu instrumentu ieviešana varētu aizvietot arī garīgo darbu. Tomēr es neņemos spriest, vai tas ir slikti, vai labi.
RL: Ar ko tiek aizvietots garīgais darbs? Pieminot kaut vai tās pašas šobrīd pieejamās tulkošanas programmas, šķiet, ka tas tiek aizvietots ar kaut ko par cilvēka gara spējām krietni vien mazspējīgāku.
Spektors: Jā, taisnība, taču lielā vairumā ražot tekstu varētu būt vieglāk ar datoru, nevis ar roku.
RL: Ja vien ir saprotams, kāpēc ir jāražo teksts.
Spektors: (Smejas.) Kaut vai tāpēc, lai apmierinātu birokrātiskās sistēmas ikdienišķās vajadzības.
RL: Bet tad jau varētu samierināties ar diviem datoriem, kas savā starpā sarunājas.
Spektors: (Pēc pauzes.) Nu, nē. Es laikam kaut ko tomēr nesapratu.
RL: Ja teksti tiek ražoti tikai ražošanas pēc, kāda gan jēga ir tos lasīt?
Spektors: Es nespēju iedomāties, kā lai atbild uz šādu jautājumu. Mēs laikam runājam par dažādiem tekstiem un par to, kāpēc vispār raksta tekstus?
RL: Tas ir ļoti labs jautājums! Mani mazāk interesē tekstu rakstīšanas aspekts, bet drīzāk tas, cik lielā mērā šādas izgudrotas iespējas iespaido cilvēku spēju domāt vai pieņemt lēmumus.
Spektors: Lēmumu pieņemšanas sistēmas arī ir viena no nozarēm, kurā cilvēki strādā, tāpat tiek izstrādātas sistēmas, kas balstītas uz varbūtēju procesu izvērtēšanu - piemēram, biržā vai, teiksim, vadības sistēmās. Taču tas viss neattiecas uz jomu, kurā darbojos es. Runājot par tekstiem, droši vien tā patiešām arī ir - šādas tehnoloģijas vairo iespējas to darīt arī cilvēkiem, kuriem ir maniakāla vajadzība to darīt, neraugoties uz teksta saturu. Bet vai tāpēc būtu jāuztraucas? Gan jau lasītāji paši izvērtēs, un cik gan vispār ir lasītāju?
RL: Tā gan ir vēl viena problēma. Tekstu un grāmatu skaits turpina ar katru gadu augt, savukārt cilvēku skaits, kas spētu kaut dažus tekstus izlasīt no sākuma līdz beigām, kļūst arvien mazāks. Nupat mēģināju pārlasīt Dostojevska “Idiotu” un bija ārkārtīgi grūti piespiesties izsekot tekstam kaut vai dažu desmitu lappušu garumā.
Spektors: Tā ir kaut kāda filozofiska problēma, ar kuru es arī neesmu nodarbojies. Atgriežoties pie tēzes par tiesībām lasīt savā valodā, mani interesētu iespēja paskatīties jebkura oriģināla kvalitatīvu tulkojumu savā valodā. Meklējot informāciju savā valodā, vajadzētu būt tā, ka es uz to uzduros - turklāt, nenojaušot, ka sākotnēji tas varbūt bijis, piemēram, vācu valodā rakstīts. Un tikai tad, ja es to vēlētos, man tiktu pateikts, ka tas bijis tajā vai citā valodā, tam bijis tāds vai citāds autors, un no kurienes tas nāk. Un tad man pieliptu tā doma, es viņu izmantotu un dzīvotu ar to tālāk.
RL: Jūs nupat pieskārāties tēmai, kas ir visai būtiska tulkošanas teorijā - proti, vai ir svarīgi sajust, ka teksts ir tulkots no kādas svešvalodas, un vēl jo vairāk - vai ir būtiski tulkojumā saglabāt nojausmu par to, no kādas valodas teksts ir tulkots.
Spektors: (Smejas.) Tas nu atkal ir jautājums, uz kuru man nav atbildes. Tas vienmēr ir atkarīgs no apstākļiem, kāpēc es to informāciju meklēju.
RL: Bet jums jau katru reizi nepiedāvās citu tulkojumu. Latviešu valodā lielākā daļa pat tā saucamo klasiķu darbu ir pieejami tikai vienā tulkojumā. Viena un tā paša darba tulkojumu latviešu valodā jau nav nemaz tik daudz - Gētes “Fausts” Raiņa un Valda Bisenieka tulkojumā...
Spektors: Es pavisam nesen saskāros..., es par šo jautājumu mazliet ieinteresējos..., man kaut ko vajadzēja..., tas bija Oskara Vailda “Doriana Greja portrets”. Jāņa Ezeriņa pirmais tulkojums parādījās 20. gados. Pēc tam to bija tulkojis Roberts Kroders 30. gados. Abi tulkojumi ir būtiski atšķirīgi. Un vēl 70. gados, šķiet, 1976. gadā ir vēlreiz izdots it kā Ezeriņa tulkojums Lūcijas Rambekas redakcijā. Interesanti, ka iepriekšējos izdevumos bija rakstīts, ka tas ir vienkārši Ezeriņa tulkojums, bet jau 2003. gada izdevumā teikts: “no angļu valodas tulkojis” - man nav tādu tiesību, tomēr man ir šaubas, vai Ezeriņš vispār prata angļu valodu. Tolaik mēdza tulkot no krievu, no vācu valodas. Lūcija Rambeka ir šajā pašā mājā (tagadējā Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta ēka Raiņa bulvārī - red.) studējusi angļos, un tulkojums ir ļoti būtiski pārstrādāts. Tomēr kaut kāda iemesla pēc ir atstāts, ka tas ir Ezeriņa tulkojums. Manuprāt, Rambekas redakcija ir jau trešais variants. Atgriežoties pie manis pieminētajām tiesībām katram lasīt savā valodā, tai būtu jābūt sistēmai, kas nevis jums pasniedz jau gatavu viena vai otra autora tulkojumu, bet izvērtē jūsu vajadzības un tad piedāvā attiecīgo fragmentu kā atbildi uz jūsu jautājumu. Atbildi tai vajadzētu piedāvāt atkarībā no jūsu profila, un tas, protams, uzreiz ir ārkārtīgi interesants jautājums. (Smejas.)
RL: Kas tad to profilu noteiks?
Spektors: Sistēma!
RL: Izklausās biedējoši.
Spektors: Jā, diemžēl tā ir. Ja jautājums tiks nepietiekami precīzi vai pietiekami neprecīzi uzdots, sistēmai būs jāizvērtē visas jūsu iepriekšējās intereses, iepriekšējie jautājumi.
RL: Šajā ziņā bēdīgs piemērs jau ir interneta grāmatnīca Amazon. Pietiek iegādāties vienu grāmatu par kādu tēmu, un man tūliņ tiek piedāvātas desmit citas, kas man nemaz nav vajadzīgas.
Spektors: Jā, bet tas ir tikai attīstības jautājums. Ar laiku gan jau tas strādās precīzāk.
RL: Sakiet, kā jūs līdz šīm lietām nonācāt? Es lasīju, ka sākumā jūs interesējusi astrofizika. Varbūt pastāstiet, kā jūs - es saprotu, ka esat nācis no laukiem, - tikāt līdz tēmām par Saules aktivitāti un gravitācijas viļņiem, par ko jums ir publikācijas, bet tad pie mākslīgā intelekta.
Spektors: Ak, arī to, ka es esmu lauku puika, jūs zināt?
RL: To var atrast internetā.
Spektors: Laikā, kad es piedzimu, mana mamma strādāja Mēra muižā pie Palsmanes, bet par to es laikam vēl neesmu gatavs stāstīt. Pēc kara, kad veidoja kolhozus, veči esot sanākuši kopā, nodibinājuši kolhozu “Sarkanais Mēris”. Kādus trīs mēnešus tas kolhozs esot ar tādu nosaukumu pastāvējis. Bērnība līdz skolas laikam pagāja tādā meža ielokā pa vidu starp Palsmani un Vidagu, netālu no Gaujas. Tā doma... tā doma uz to pusi bijusi, cik vien es sevi atceros. Redziet, man labāk patika vientulība. Gan kad jau iemācījos lasīt, gan arī vēl pirms tam, man labāk patika vienam darboties. Pa vasarām man bija jāgana kolhoza govis, un tā bija pateicīga vieta, kur tikt vaļā no cilvēkiem un lasīt grāmatas. Es domāju, ka arī interese par astronomiju parādījās tieši tajā laikā un no grāmatām. Kad es pabeidzu pamatskolu, man vēl vajadzēja mazdrusciņ pacīnīties ar radiem, lai man ļautu skoloties tālāk, un tad es atbraucu uz Rīgu mācīties Elektromehāniskajā tehnikumā par telefonistu. No sākuma mani grasījās sūtīt arodskolā, bet man gribējās dabūt vidējo izglītību, lai kādreiz varētu iestāties augstskolā. Nevarētu teikt, ka tā lieta mani neinteresētu, pēc tehnikuma es pat gadu vēl nostrādāju, līdz mani paņēma armijā un es nonācu Sibīrijā. Tur es beidzu radistu kursus, iemācījos Morzes ābeci...
RL: Valodu, kas tikusi oficiāli atzīta par mirušu.
Spektors: Jā, un es to protu! Kaut gan daudzus gadus neesmu lietojis. Katrā ziņā tieši šī tehniskā puse mani ļoti interesēja, bet tad turpat Jakutskas grāmatnīcā laikam 1966. gada vasarā man patrāpījās nopirkt dažas grāmatas par astronomiju, un tās man atkal atjaunoja to bērnības interesi. Bērnībā mani bija nodarbinājuši jautājumi, ja tā var sacīt, par pasaules uzbūvi vispār, bet Jakutskā pirktās grāmatas bija veltītas ārpuszemes civilizāciju meklēšanas problēmām. Es atceros, viena bija “Starpzvaigžņu sakari”. Biju pat nolēmis, ka stāšos Ļeņingradas universitātē un studēšu astronomiju, jo Rīgā tādas iespējas nebija. Taču neklātienē pabeidzu universitātes Matemātikas fakultāti, un 1968. gadā sāku strādāt observatorijā. Tas bija vismaz gadu ilgs process, kamēr man izdevās tur nokļūt. Tas darbības virziens, pie kura es apstājos, bija tīri matemātiska problēmu risināšana, ar elektronisko skaitļojamo mašīnu šajā pašā ēkā Skaitļošanas centrā modelējot Saules uzliesmojumus. To fiziku, kas aiz tā visa slēpās, to mēs strādājām kopā ar Fizikas institūtu Maskavā. Un kaut kādā brīdī es sapratu, ka no tā, ar ko es nodarbojos, mani vairāk interesē viss, kas saistīts ar pašām skaitļojamajām mašīnām, nevis tas, kas saistīts ar astrofiziku.
RL: Kur slēpās vilinājums?
Spektors: Laikam programmēšanas procesā.
RL: Kas tieši programmēšanā jums šķiet pievilcīgs?
Spektors: Tas pats, kas lasīšanā. Tur es varu darboties pats savā nodabā tikai ar to mašīnu, nevis ar citiem cilvēkiem. Vēl viens iemesls, kāpēc man zuda interese par astrofiziku, bija tāds, ka varēja izstrādāt visdažādākos modeļus un salikt pa plauktiņiem, taču es zināju, ka novērojumi vismaz tuvākajos simt gados nedos man iespēju atšķirt, kurš no tiem ir pareizs, tāpēc tādā garā var modelēt bezgalīgi. Tādā brīdī parādās jautājums - kam tad tas ir vajadzīgs? Tā es pamazām gāju no vienas lietas, kas mani interesēja, pie nākamās, līdz nonācu šeit, 1992. gadā mēs nodibinājām Mākslīgā intelekta laboratoriju, un nu jau laboratorijā strādā cilvēki trīsdesmit - gan datorikas, gan valodniecības speciālisti.
RL: Sakiet, vai tā ir tiesa, ka jūs bijāt pirmais, kas Latvijā sāka izmantot elektronisko pastu?
Spektors: Bija tāda lieta. Tā bija vistīrākā sagadīšanās. Viss sākās ar to, ka 1989. gada vasarā man piezvanīja Pēteris Laķis, pie kura es kādreiz esmu mācījies filozofiju. Pie viņa no Austrālijas bija atbraucis brālēns, kas nodarbojās ar datortehniku, un viņš gribēja atnākt ciemos uz institūtu. Tas bija Pēteris Kļaviņš no Kvīnslendas universitātes, ja nemaldos. Pēc gada uz dziesmu svētkiem atbrauca viņa tēvs un kā sveicienu atveda un uzdāvināja man modemu. Tas gan neko nedeva. Man jau bija pirms tam viens modems, un es zināju, ka tā ir kaste, ar ko datoru var pieslēgt telefona līnijai, bet ko tālāk? Taču Pēterim Kļaviņam brālis Edvīns Kļaviņš strādāja Cīrihē datorfirmā, un man tika iedota adrese, uz kuru jāzvana, lai iezvanītos. Tas programmu nodrošinājums, lai visu to sistēmu apkalpotu, tas man toreiz likās tāds diezgan sarežģīts. Taču viens no maniem skolniekiem, Mārtiņš Gataviņš, pie datoriem pavadīja visu brīvo laiku. Viņam tolaik bija piecpadsmit gadu, un viņš par to ieinteresējās, visu noprogrammēja, un izrādījās, ka mēs varam iezvanīties tajā Cīrihes datorā. Taču galvenā problēma bija tā, ka tolaik nebija automātisko starptautisko telefona centrāļu. Tāpēc bija vajadzīga telefoniste, kas mūs savienotu un nerautu vadu ārā, kad izdzirdētu kaut kādu šņākoņu un pīkstienus. To izdevās noorganizēt, bija jāzvana, kad bija tās telefonistes maiņa. Tā nu mēs divreiz nedēļā iezvanījāmies Cīrihes datorā un no Latvijas sūtījām pirmos elektroniskā pasta sūtījumus - nācām visi ar savām vēstulītēm disketēs un sarakstījāmies ar kolēģiem ārzemēs.
RL: Vai drīkst uzdot vienu, iespējams, mulsinošu jautājumu? Es pamanīju, ka jums ap kaklu ir prievīte. Nu jau kādu laiku prievītes nemaz tik bieži vairs nevalkā.
Spektors: Nē, tā nav prievīte, tā ir kaklasaite! Es to sāku valkāt laikam kopš kāda 88. gada, kopš brīža, kad tādas lietas sāka parādīties. Man iepatikās. Bet tas, ka es vispār vienmēr staigāju baltā kreklā un kaklasaitē, to es piekopju, kopš atnācu no armijas. Kā strādādams telefonu centrālē sāku, tā man šāda forma iepatikās, un neesmu vairs spējis pāriet pie citas.
Zvaigžņu putekļi katastrofas gaidās
Visuma brīvības pakāpes
Netiešie realitātes novērojumi
Visuma ilūzijas