Ķieģeļi, zīds un mašīnisti

Atlidojot no vietas, kuras rūpniecība var kalpot cilvēka identitātes veidošanai galvenokārt kā negatīvs lielums, uz vietu ar spēcīgu industriālo identitāti, uz rūpnieciskāko no rūpnieciskajiem Itālijas apvidiem - Ziemeļitāliju, var iztēlē savienoties ar Latvijas zaudētajām inženiertehniskajām paradīzēm. Visvieglāk tas izdodas 19. un 20. gadsimtu mijas impēriskās mašīnbūves un sarkano ķieģeļu valodā, vairāk vai mazāk noder arī aptuvenie priekšstati par hercoga Jēkaba plaukstošajiem uzņēmumiem, Hanzas savienības tirgotājiem un ar Ļeņina ordeni apbalvoto Valsts elektrotehnisko rūpnīcu VEF. Tomēr visumā nākas atzīt, ka Boloņas industriālās biogrāfijas lasīšanai mans vārdu krājums gan tiešā, gan metaforiskā nozīmē nav īsti piemērots. Starp citu, tikai tagad mani ķer arī novēlota atklāsme par kopsakaru starp vārdiem lombards un Lombardija, un es atceros, ka banka ir naudas mijēja galds itāļu viduslaiku tirgus laukumā, bet bankrots - šī galda salaušana, atriebjoties par to, ka finansists apkrāpis savu klientu. Es dodos lielo puiku pasaulē kā pirmziemnieks ar plānu ābeci, pa burtam boksterējot itāļu stāstus par viduslaiku protokapitālistisko tirgus ekonomiku, rafinētām renesanses un jauno laiku zīda vērptuvēm, par Dukati, Mazerati un citu apņēmības pilnu brāļu sarkanajiem motocikliem, kas izveda uz ceļa pēckara paaudzes vīriešu dzīvi 20. gadsimta vidū. Turpat līdzās bariņš skolnieku muzejnieces vadībā lietišķi nodarbojas ar dažādu vietējo kompāniju dzīvesstāstu un saražoto produktu attīstības analīzi, pēta Boloņas importa un eksporta samēru tabulu, kurā 70 % eksporta aizņem visāda veida mašīnbūve, sākot ar makaronu un konfekšu papīrīšu mašīnām, beidzot ar elektroniku, un klausās pamācības par specializētiem, bet fleksibliem lokālajiem ražošanas tīkliem. Aiz šiem informācijas laikmeta bērniem, kuriem būs jāražo ne tik daudz ar rokām, kā ar komunikācijām, stāv ēvelēm, skrūvspīlēm, tvaika dzinējiem un galvaniskajām baterijām bruņoti gadsimti, kuros katru uzplaukumu un katru krīzi nomaina jauns uzplaukums un jauna krīze - un tā ir viņu drošā aizmugure.

Galoti ķieģeļfabrikas plašās velves veido muzeja pirmo stāvu. Te 19. gadsimta beigās tika uzbūvēta lielā un progresīvā Hofmaņa krāsns ķieģeļu apdedzināšanai, tāda pati, kādu 1882. gadā Rīgā ierīkoja uzņēmējs un nākamais pilsētas galva Džordžs Ārmitsteds. Sešdesmito gadu beigās vecā fabrika, kas ražoja no vietējā māla ķieģeļus un dakstiņus, tika slēgta un kopā ar pārējo apkārtni ieslīga pamestībā, līdz astoņdesmitajos pilsētas pašvaldība to nopirka un renovēja. Pasaulē bija vairojusies interese par vides un reģionālās vēstures muzejiem, par industrializācijas procesu uzskatāmu rekonstruēšanu un pētniecības aktīvu līdzdalību mūsdienu industriju attīstībā, turklāt Boloņas pilsētai piederēja Aldini-Valeriani institūta vēsturiskā kolekcija - tūkstošiem dažādu modeļu, ierīču, aparātu, mehānismu, iekārtu un darbarīku, fotogrāfiju, dokumentu, skiču un rasējumu. Šajā tehnikas un ražošanas liecību bagātībā, kas 15 gadus daļēji (neliela daļa modeļu un attēlu) bija eksponēta pilsētas bibliotēkas Sala Borsa telpās, un Aldini-Valeriani institūtā, kas darbojās kā muzejs-laboratorija, dzima Industriālā mantojuma muzeja koncepcija. Tā tika apdedzināta vecajā ķieģeļceplī un izrādījās ļoti dzīvotspējīga - īpaši, kopš izveidojās Boloņas industriālā mantojuma draugu biedrība un šajā pagātnes-nākotnes darbnīcā praktiski iesaistījās daudzi Emīlijas Romanjas reģiona uzņēmēji. Muzeja attīstībai jūtami palīdzēja 2000. gads, kad Boloņa tika pie Eiropas kultūras galvaspilsētas goda, bet muzeju iekļāva šajā programmā ar jaunu ekspozīciju par pilsētas industriālo identitāti piecu gadsimtu garumā. Staigājot 6500 kvadrātmetros, kur vēsture ar akmens, metāla un plastmasas kājām min uz papēžiem virtuālajai nākotnei, es par šo kultūrpolitikas faktu klusībā nopriecājos daudzas reizes. Ne jau tikai tāpēc, ka tas palīdzējis strādnieku priekšpilsētā, ārpus tūristu nomīdītajām takām, atkarot nezālēm un entropijai vienu dzīvelīgu punktu, ap kuru braši griežas pašapziņas un izglītības ritenis. Arī tāpēc, ka citādi diez vai ekspozīcija būtu apgādāta ar izvērstiem paskaidrojumiem angļu valodā, kas itāļu muzeju praksē ārpus pašiem lielākajiem kanonizētajiem mākslas tempļiem nav nekāda pašsaprotamā parādība.

Pirmoreiz ejot pa Lungo Navile, vecišķā pamestībā aizsērējošā kanāla krastmalu, es vēl neesmu tik apgaismota, lai saskatītu duļķainajā ūdenī pagātnes godību. Muzejs man atver acis. Šis kanāls vairs nepiedalās saimnieciskajā dzīvē un pa to no kādreizējās ostas vecpilsētā līdz pat Po upei un Adrijas jūrai var izbraukt tikai muzeja trīsdimensiju filmiņā, kur vēsturisku attēlu un liellaivas rekonstrukcija mijas ar reāla ūdens, krūmu, dažu pīļu un lidojošu papeļpūku iefilmējumiem. Tas iztek no “laiktelpas”, kuru vēsturnieki dēvē par protokapitālismu un konfrontē ar aizspriedumaini sašaurinātu priekšstatu par viduslaikiem. Ziemeļitālijā laiks, kad feodāļi iztirgo saviem dzimtļaudīm brīvību, redzot, ka tas ir ekonomiski izdevīgāk - nauda nāk gan par izpirkšanos, gan par zemes renti - ir 13. gadsimts. Pat lauki - daļa zemnieku un pēc pilsētas līdzības veidotas zemnieku komūnas ar vēlētiem konsuliem - jau šajā laikā iesaistās tirgus un naudas attiecībās ar pilsētām, pārdodot ne vien lauksaimniecības produktus, bet bieži vien arī savu lēto darbaspēku. Ekonomiski aktīvā Boloņa, piemēram, izjūtot stipru nepieciešamību pēc darbaspēka, 1256. gadā pieņem dekrētu, kurā pieprasīts, lai feodāļi par konkrētu un fiksētu samaksu pārdotu visus savā īpašumā esošos cilvēkus komūnai - un lai patur piedevām visu viņu mantību, ka tikai šie ļaudis tiktu atdoti pilsētai, kura tiem gatava tūlīt piešķirt brīvu pilsoņu statusu. Gadu vēlāk šī doma tika cildenāk noformulēta slavenā tiesību aktā, kas ticis iedēvēts par Paradīzes aktu, jo sākās ar tiešām skaisti uzrakstītu pasāžu par notikumiem paradīzē - par to, ka sākotnēji Dievs bija radījis cilvēkus brīvus, un nu, redzot cik smagi tie cieš sava grēka uzliktajā jūgā, viņš ir gatavs piedot, no jauna piešķirot zaudēto brīvību - savukārt Boloņas pilsēta, kas vienmēr par brīvību cīnījusies, atceroties pagātni un paredzot nākotni, mūsu glābēja Kunga Jēzus Kristus vārdā par noteiktu summu izpirks visus, ko saista verdzības valgi - visus, ko vien, rūpīgi meklējot, atradīs Boloņas pilsētā un bīskapijā, un pasludinās viņus par brīviem pilsoņiem. Turklāt pilsēta rūpēsies, lai minētajā teritorijā neuzdrīkstētos dzīvot neviens cilvēks, kuru šie verdzības valgi joprojām saista, jo viņš taču nedrīkst dabiskās, sūri grūti atpirktās brīvības medus mucu samaitāt ne ar vienu verdzības pilienu!

Jāatzīst, ka šis aizkustinošais pragmatisma un mesiānisma sajaukums joprojām ir vērojams Boloņas sabiedriskajā dzīvē, kur bagātība un tai piemītošais snobisms mierīgi sadzīvo gan ar akadēmisku prātu, gan komunistisku pārliecību. Atliek kaut vai paslaistīties kādu laiku kopā ar visiem citiem, kas guļ, sēž vai klaigā komunistu un sociālistu pārvaldītās pilsētas galvenajā laukumā. Esmu pa reizei izbaudījusi pilnu laukuma komplektu - svētku dienās orķestri sarkanās apelsīnu sulas malkotājiem par prieku spēlē ne vien “Sarkano karogu”, bet arī “Katjušu”, saulē iedeguši oratori ar neatslābstošu aizrautību, pakāpjoties uz maza plastmasas soliņa, diskutē par jebkuru komunālo vai globālo problēmu, baltās biksēs un zelta ķēdēs sapucējušies vīrietības iemiesojumi izved ģimeni brīvdienu promenādē, bet gari policijas mašīnu un karabinieru motociklu eskorti pavada neaptverami elegantus limuzīnus līdz Svētā

Petronija baznīcas durvīm, saceļot interesentu viļņa pārvietošanos no laukuma vienas malas uz otru - un uz augstdzimušām personām paskatīties aizskrien arī tie, kas vēl nupat nelielam, bet noturīgam klausītāju lokam sludināja anarhismu sadzīvē un politikā.

Bet atgriežoties pie laikiem, kuru atspulgi vēl vīd Naviles ūdenī, - lielākie un bagātākie 13. gadsimta Ziemeļitālijas pilsētu amatnieku cehi, kas turēja savās rokās ekonomikas grožus, jau tad vairs nemaz nelīdzinājās mazai darbnīcai, kur meistars dīda dažus zeļļus. Meistars, teiksim, vairumtirgotāju ceha meistars, jau ir uzņēmuma vadības menedžeris, kura pārziņā ir tirdzniecības aģenti plašā ārzemju iepirkumu tīklā, ziņneši, kas uztur sakarus ar šiem aģentiem, noliktavu pārziņi, dažādi strādnieki, pārdevēji, pārvaldnieki, pirmie grāmatveži ar savām biezajām rēķinu grāmatām. Turklāt bieži vien šis meistars ir iesaistīts politikā un diplomātiskās misijās. Viņš slēdz līgumus, investē, lieto sava veida bezskaidras naudas norēķinus. Viņa personā amatnieks un tirgotājs, iesaistoties arī baņķierim, ir kļuvis par kapitālistu, un Ziemeļitālijā tas ir noticis, pirms vēl modušies holandieši un briti, kas mums skolā iemācīti kā kapitālisma karognesēji. Tiesa, Vidusjūras laiku vēlāk nomainīja Atlantijas laiks, bet Naviles kanāls, būdams piederīgs 13.-15. gadsimtā izveidotajai Boloņas ūdensceļu sistēmai, joprojām atceras ceļu uz Venēciju.

Muzeja modeļu pasaule, kurā iedziļinoties es sāku sevī kā vienu spēcīgu identitāti sajust lelli (vispār Kopeliuss kā neredzams gids pavadīja mani šajos mehānikas labirintos) - hidraulisko ierīču, ūdensratu, dzirnavu un slūžu “mazuļi”, vecās kartes, kur upes un kanāli līdzinās varenai sakņu sistēmai bez paša koka, uzbur Boloņu, kādu tagad nevienam vairs nav lemts redzēt. Jau 13. gadsimtā pilsētas mūru iekšpusē vien bija vismaz 30 tilti un visu pilsētu caurvija stingri nospraustās gultnēs iedzītas ūdens straumes, gan redzamas, gan neredzamas. Boloņas mākslīgajā hidrauliskajā sistēmā pie Kazalekjo ieplūda Reno upes, bet pie Sanrufillo - Savenas upes ūdeņi.

Tie tika pa kanāliem aizvadīti līdz Boloņai, izmantojot reljefa slīpumu, tad izlīkumoja caur pilsētu un beidzās pie Malalbergo. Sistēmu veidoja slūžas, kanāli un notekas. Visgarām Moline - Dzirnavu kanālam griezās ūdensdzirnavu rati, bet pazemes kapilāros, kas plūda caur ēku pagrabiem, ūdens grieza neskaitāmu zīda dzirnavu tītavas. Vēl dažus metrus zemāk, zem šiem pazemes strautiem pa savām teknēm plūda vēl viens ūdeņu līmenis - savāktie ūdeņi, kas atgriezās lielajos kanālos. Visur lepni rakstīts, ka sistēma bijusi “orientēta uz saglabāšanu” un 80 procenti pilsētas izmantotā ūdens iepludināti Bovā, lai uzturētu tirdzniecības navigāciju - starp Lames ielu un Galtjeras ielu pie pašiem pilsētas mūriem bija izveidota osta, visu šo ūdensceļu krustpunkts - piestātnes, noliktavas un muita. Attēlos redzamas arī īpaši veļas mazgāšanai izbūvētas platformas gar kanāla malu - taču nekur neatrodu ne vārda par izlietotā ūdens tīrību un man kaut kā ne pārāk gribas to iztēloties. Ūdens sistēmā plūda visu 19. gadsimtu, kombinējoties ar tvaiku un vēlāk ar elektrību, un pat 20. gadsimta 40.-50. gados līdztekus citiem enerģijas avotiem Boloņā vēl griezās mašīnas, ko darbināja ūdens. Taču nu kanāli pilsētas centrā ir aizbērti un palikušas vienkārši ielas, kuru nosaukumos minētas kādreizējās krastmalas.

Muzeja sirds ir tieši tāds karuselis, ko agrāk darbinājis ūdens, bet tagad - ekspozīcijas uzrauga pirksts, kas man par prieku nospiež podziņu. Un viss sāk griezties! Tās ir Boloņas zīda dzirnavas, modelis mērogā 1:2, triju pētnieku un eksperimentālās galdniecības ceha daudzu gadu darba perfektais rezultāts - kā no jauna dzimušas, restaurējot zudušo mehānismu pēc dažādām, izkaisītām dokumentālām liecībām. Lai cik skaisti un godīgi spīdētu 19. gadsimta pumpji, radiotelegrāfi un tvaika mašīnas, dažādi darbgaldi un rasētavu sliedes, lai cik svarīga Boloņas industriālā “es” daļa būtu iepakojums, ko rullē zaļās un sarkanās konfekšu ietīšanas mašīnas, pasta, ko no sevis izspiež baltās apaļīgās makaronu mašīnas, krāsainais krējums un sulas, ko sasaldē jautrās un muļķīgi raibās saldējuma mašīnas, precizitāte, ko nodrošina uzticamie elektrokardiogrāfi, smalkie elektroniskie mēraparāti, triumfs, ko izcīna slaidās sacīkšu automašīnas un neskaitāmo sugu motocikli, tradicionālās desas un nākotnes roboti, pat lasošai dvēselei tik nostalģiskie linotipi, no kuriem ilgi nespēju atraut acis, un skaistie, Boloņā radītie Garamond burti - šķiet, jebkas no tā visa tomēr uz laiku laikiem ir tīts vieglā, caurspīdīgā zīda miglā - un nevis neilona Boloņas lietusmētelī, kuru nemaz lāga nepamanīju, lai gan vajadzēja taču kaut kur būt!

Boloņā jau kopš 14. gadsimta sākuma izmantoja sarežģītu zīda vērpšanas mašīnu, kas bija izgudrota citā Itālijas pilsētā - Lukā. Tā kustināja vienlaikus simtiem pavedienu. Boloņā šim Lukas prototipam tika pierīkots hidrauliskais rats un tādējādi mazās rokas vērptuvītes tika pārveidotas par īstām zīda dzirnavām, ko varēja izvietot trīs četros stāvos. Taču tas, ka šīs mašīnas pēkšņi spēja paveikt tik daudz, radīja iekšējus tukšumus ražošanas ciklā. Mašīnas spēja strādāt tikai ar pavedieniem, kas jau uztīti uz spolītēm. Te nu mazliet jāatceras - atturoties no pārliekas iedziļināšanās senās zīda ražošanas vēsturē un tehnoloģijās - vismaz tas, ka zīdtārpiņu kokoni pēc izkaltēšanas (kurā tārpiņš iet bojā, padarot dabīgo zīdu dzīvnieku aizstāvjiem par tādu pašu negatīvu emociju objektu, kā kažokā iešūtā lapsa) ir vispirms jāliek bļodiņās un jāmērcē stipri siltā ūdenī, lai atķibinātu no kokona 10 pavedienus, tad šie pavedieniņi jānostiprina un jānotin, un visa šā smalkā roku darba rezultātā rodas šķeterītes, no kurām pavedieni nu bija ar rokām jāuztin uz spolēm (parasti kokonu apstrādi mājās veica sievietes un pie spolēšanas tika likti bērni). Rokas netika līdzi mašīnām un ražošanas ritms nevienmērīgi raustījās. Boloņā šo problēmu atrisināja 16. gadsimtā, ieviešot mehāniskās tītavas un arī šo mašīnu pievienojot ūdensratam. Boloņas zīda dzirnavas, kas samazināja ražošanas laiku un paaugstināja kvalitāti, jau var uzskatīt par fabriku, turklāt šī agrīnā fabrika darbojās vienlaikus arī ģilžu jeb cehu sistēmā, turpinot viduslaiku tradīcijas, un izmantoja arī atsevišķu amatnieku darbu pašu mājās, iemiesojot visus trīs ražošanas līmeņus vienā produktā. Stelles audēju mājās uzstādīja un aprūpēja prasmīgi strādnieki, viņiem netrūka darba, regulāri ieeļļojot no koka gatavotās stelles un lielās vērpjamās mašīnas ar olīveļļu; vērptuvēs viņi mainīja dilstošās spoles, kurām vajadzēja vienmēr būt vienādā izmērā un svarā, lai mašīna strādātu vienmērīgi. Tirgotāji, kas piegādāja izejvielas un instrumentus aušanai, arī savāca un pārdeva gatavo produkciju.

16. gadsimta beigās zīda ražošana garantēja iztiku 25 000 no 60 000 Boloņas iedzīvotāju, bet šajos skaitļos nemaz vēl neietilpst galdnieki, spolīšu dreijātāji, ūdensratu mehāniķi, pārvadātāji un citas īpašās palīgnozares.

Runājot par zīda augsto kvalitāti - mani ilgi nodarbināja neskaidrais jautājums, vai boloņieši toreiz ieveda jēlzīdu no Vidējiem Austrumiem, vai audzēja zīdkokus un zīdtārpiņus paši, līdz beidzot par to izdevās iegūt skaidrību. Viņi gan ieveda jēlzīdu, gan audzēja paši - bijušie amatnieki, kas tika pie bagātības un iepirka zemi, stādīja miljoniem zīdkoku, - taču no Austrumu jēlzīda pagatavotos pavedienus izmantoja vienīgi mazāk kvalitatīviem audumiem vai topošā auduma pamatam, velkiem, turpretī miglai līdzīgos šķidrautus auda tikai no vietējām izejvielām. Kvalitatīvi audzēt zīdtārpiņus ir grūts uzdevums. Esmu lasījusi, ka Latvijā to darījis viens no Augusta Bīlenšteina dēliem, lauku mācītājs, bet neko nezinu par viņa panākumiem. Pietiks, ja pievienošu citātu no pētījuma par Krievijas caru centieniem izveidot zīda ražošanu Krievijā. Astrahaņā šo uzdevumu uzņēmās un puslīdz sekmīgi veica armēņi un persieši, bet, piemēram, Ahtubā akadēmiķis Pallass, 1770. gadā apmeklējot zīda fabriku, bija novērojis šādu ainu: vietējie zemnieki ar riebumu pretojās uzspiestajai zīdtārpiņu audzēšanai par spīti dažādiem izdevīgiem Katrīnas Otrās piešķirtiem atvieglinājumiem. “Viņu ienaids pret zīdkopību sasniedza tādu pakāpi, ka viņi nogalināja zīda tārpus, apslakot tos ar sālsūdeni un cerot tā tikt no zīdkopības vaļā.”

Boloņas pilsēta greizsirdīgi sargāja savas dzirnavas, bet 16. gadsimta beigās šis tehniskais noslēpums no pagrabiem, kas veidoja veselus kvartālus gar Reno kanālu, tomēr tika aizgādāts uz Modēnu, Redžio Emīliju un Venēciju. 17. gadsimta beigās Boloņas zīda dzirnavas sāka parādīties Lombardijā un Pjemontā. Pjemontiešiem, kas pārņēma iniciatīvu no Boloņas, uz papēžiem mina Bergāmas tirgoņi, bet 18. gadsimta sākumā veiksmīgs rūpnieciskais spiegs vārdā Džons Lombe no Ziemeļitālijas aizveda dzirnavu noslēpumu uz Angliju - ar daudzu apmācītu, Ziemeļitālijā nolīgtu strādnieku palīdzību viņš uzbūvēja lielas zīda dzirnavas pie Derbijas, pirmo moderno Anglijas fabriku, ja var ticēt itāļu apgalvojumiem.

Savos ziedu laikos, sākot ar 16. gadsimtu, cauri visam 17. gadsimtam un līdz pat 18. gadsimta vidum, itāļu zīds tika eksportēts uz Franciju, Flandriju, Vāciju, Angliju, Spāniju un Osmaņu impērijas zemēm - un uz Venēciju, kas, protams, bija ne mazāk ārzemes, kā citas minētās. Līdzās aristokrātijai nopietns zīda patērētājs bija katoļu baznīca, abu degsmi uzturēja Kontrreformācijas vajadzības un uzplaukstošā baroka mode. Itāļi, ar fantastisku kvalitāti (attīstītas tika arī stelles) pārspējuši savus Tuvo Austrumu priekšgājējus, vienlaikus sasniedza arī nebijušu kvantitāti - parādoties tūkstošiem ražotāju un cenām krītot par trešo daļu, šo audumu nu varēja atļauties daudzi. Eiropa burtiski ietinās zīdā. 18. gadsimtā rakstnieks Staņislavs Zaremba apgalvoja, ka Polijas karaļnams katru gadu ievedis zīda audumus par 9 miljoniem zlotu, uz ko viņam gan tika aizrādīts, ka tas izklausās mazliet pārspīlēti.

Kleitas tiek mainītas tik bieži, it kā tām nebūtu nekādas vērtības, šķiet, ka ielās staigā tikai dižcilši, jo tagad zīdu nēsā gan senatori, gan ārsti, juristi un tiesneši, ar zīda lentēm tiek rotātas karietes un laivas, visur redzami zīda saulsargi, baldahīni, plīvuri un cimdi - stāstīja zīda gadsimta liecinieks Tomāzo Gardzoni. Nu, kā pēc tā visa lai notic autoriem, kas runā par zīda spēju atbaidīt insektus un uzsver, ka netīrīgie pagājušo gadsimtu ļaudis visupirms gribējuši ar zīda tērpiem cīnīties pret utīm, blusām un to iznēsātajām slimībām?

Visu šo godību samaitāja kaut kas šķietami iracionāls. Pirmais pret itāļiem vērstais protekcionisma izgājiens, ko 16. gadsimta beigās pasāka audumu ražošanā konkurējošās Francijas karalis Anrī IV neizdevās - bija cerēts finanšu krīzes apstākļos ietaupīt galma pārmērīgos izdevumus par dārgajiem itāļu audumiem, bet rezultātā tikai nokritās valsts kases ienākumi no importēto audumu muitas, un pēc pāris gadiem bezjēdzīgais aizliegums tika atcelts. Starp citu, tādā franču audumu citadelē kā Lionā šo ideju nemaz neatbalstīja, jo izdevīgāk bija nelīst ar saviem zīda izstrādājumiem dārgajā nišā, darbojoties pa mazāk dārgo, toties sastrādāties ar itāļu tirgotājiem, pelnot no starpniecības. Katastrofu, kas pienāca 17. gadsimtā, atspoguļo vēstule, ko Lionas mērs sūtīja ministram Kolbēram - viņš aprakstīja, kā Lionā progresējusi zīda aušana, un apgalvoja, ka franču audumi esot Parīzes tirgū pilnīgi aizstājuši itāļu audumus - lai gan pircējiem joprojām patīkot greznie itāļu audumi, lionieši tiem uzspiežot viltotas itāļu firmu zīmes. Tas bija tikai pārmaiņu sākums.

Liona izveidoja pavisam jaunu rūpniecības stratēģiju, izmantojot Francijas kultūras ietekmes paplašināšanos Eiropā. Versaļas galms bija daudz bagātāks, izsmalcinātāks un ietekmīgāks par mazajiem itāļu galmiņiem, turklāt franču galma etiķete lika augstmaņiem lielāko daļu gada dzīvot Parīzē, tā paplašinoties Parīzes ekskluzīvo preču tirgum. Jaunās stratēģijas vārds bija “mode” - proti, saost tendences, pasludināt tās par normu un ātri apgādāt tirgu ar atbilstošām precēm, liekot pircējiem tiekties pēc aizvien jaunā. Itāļi šajā ziņā izrādījās neelastīgi un konservatīvi - vismaz tajos laikos, un lielo kauju zaudēja. Viņu vienīgā reakcija bija apvienošanās un aizliegumi, cenšoties nevienu neielaist tirgū, taču šīs metodes bija bezspēcīgas, un Eiropas skaistuma sirds iedegās mīlestībā pret jaunākiem pielūdzējiem.

Dzanjoni (Zagnoni) - vārds, kas Boloņas vēsturē saistās ar zīdu, jaunajiem laikiem, sociālās mobilitātes palielināšanos, strauji augošu bagātību, komerciālās buržuāzijas tiekšanos pēc aristokrātiska dzīvesveida un ar ievērojamu 17. un 18. gadsimta mākslas kolekciju, veco, nozīmīgo Boloņas dzimtu vidū parādījās tikai 16. gadsimta vidū. Tas ir izteiksmīgs jaunbagātnieku stāsts: cēlušies no pieticīgiem Apenīnu amatniekiem, viņi ieguva vispirms bagātību un īpašumus, tad cieņu, tad smalkus radus un titulus, visbeidzot gaumi un aristokrātiskas intereses - un, kad viņu ceturtā paaudze 18. gadsimta beigās bija pacēlusies pāri rūpnieku un tirgotāju ikdienai, kļūstot aizvien izsmalcinātāka, un vairs netika uztverta kā izmanīgs parvēnijs, jau bija klāt arī Boloņas zīda noriets. Iekarotāja Napoleona roka deva agonējošajiem uzņēmumiem, to skaitā arī Dzanjoni uzņēmumam “žēlsirdības dūrienu” - tas būtu nobeidzies tik un tā, nu vismaz nebija lieki jāmokās.

Ciltstēvs Čēzare Dzanjoni bija viens no cilvēkiem kas spēra soli no amatniecības uz īstu zīda rūpniecību; 1660. gadā viņš tika ierakstīts Zīda ģildē, “apakšvienībā”, kas ražoja smalkos, plānos, caurspīdīgos un sevišķi slavenos Boloņas plīvuru audumus. Pamatu viņa turībai ielika prasme apprecēties ar bagāta zīda tirgoņa Antonio di Paolo Mazīni māsu Margeritu - un šo svarīgo prasmi turpināja uzcītīgi izkopt arī viņa pēcteči.

Kopā ar svaini Čēzare nodibināja uzņēmumu, kurā ietilpa veikals Boloņas Zobenkaļu ielā (Via Spaderie) un vairākas zīda vērptuves. Viņš sāka arī iepirkt vērtīgus nekustamos īpašumus - palaco Kastiljoni ielā, ārpilsētas muižu un lielus zemes gabalus. Čēzarem sekoja viņa dēls Džuzepe Marija, kas 1713. gadā izsolē iegādājās vēl divas ēkas ar zīda vērptuvēm un jau ieņēma pietiekami cienījamu vietu Boloņas sabiedriskajā hierarhijā; savukārt mazdēls Antonio Dzanjoni pavisam veiksmīgi “nobilizējās”, apprecoties ar Imolas grāfieni Diamanti Miti un pēc dažiem gadiem saņēma marķīza titulu. Tituls tika arī viņa brālim Čēzarem Dzanjoni jaunākajam. Šajā laikā dzimta nopirka kapelu Svētā Bartolomeja baznīcā un ķērās pie vērienīgas Kastiljoni ielas nama izbūves; brāļi kādu laiku kopā vadīja no tēva mantoto audumu tirdzniecības uzņēmumu, kura kapitāls bija tiem laikiem vienkārši grandiozs - 470 000 Boloņas liru, taču, nespējot saprasties, sadalīja to divās daļās, Čēzare paturēja ražošanu, bet Antonio veikalu. Kaps saveda dzimtas īpašumu atkal kopā - Čēzarem nebija bērnu un 1848. gadā viņš mirstot novēlēja brālim Antonio gan vērptuves, gan arī par 110 000 lirām nopirkto muižu Pradā. Šis veiksmīgais komplekts ļāva Antonio Dzanjoni īstenot tiešām intensīvu laulību politiku: viņš izdeva meitu Mariandželu grāfam Prospero Bjančīni, bet dēlu Džuzepi saprecināja ar senatora Agostino Erkolani meitu Benedetu. Tad Antonio pārpirka lielu parādos iekļuvušu īpašumu ar trim vērptuvēm un noliktavām, un kopā ar ietekmīgo Rikardi ģimeni izveidoja zīda tirdzniecības kompāniju, kuras kapitāls, 300 000 liras - ļāva tam būt Boloņas lielākajam tālaika zīda uzņēmumam.

Beidzamā lielā Dzanjoni dzimtas figūra bija Džuzepe Dzanjoni (1727-1803), kura liktenis un uzdevums vairs bija tikai uzkrāto bagātību krāšņi notērēt. Viņa dzīvi ļoti pārskatāmu dara saglabājušos dokumentu kaudze, vēstules un hronistu piezīmes, no kurām izriet, ka Džuzepe bijis gan ļoti ambiciozs, bet vairs ne jaunbagātniecisks kampējs - viņam jau bija viss, pēc kā tiecās iepriekšējās trīs paaudzes, greznība, pārticība, smalku draugu un radu loks, kas noteica viņa gaumi, attīstot paradumu par ļoti lielām summām pirkt mākslas darbus un dārglietas. Viņš gandrīz pilnīgi atteicās no tirdzniecības darījumu tiešas vadīšanas, toties Neapoles un Romas sabiedrība viņu pazina kā bagātu un devīgu vīru, kam patīk belle feste.

1781. gadā viņš pameta gan Boloņu, gan Benedetu, lai pavisam pārceltos uz Romu.

Arī Džuzepe ar dažiem veiksmīgiem pirkšanas, pārdošanas un īres darījumiem apliecināja dzimtai raksturīgo praktisko ķērienu, viņš mēģināja pat mainīt ražošanas stratēģiju, aizstājot Boloņas konstrukcijas zīda dzirnavas ar pjemontiešu dzirnavām, bet zīda rūpniecības strukturālā krīze tomēr bija pārāk spēcīga straume, kurā, pat izdarot pareizas kustības, varēja tikai peldēt uz leju, kamēr Napoleona republikas Cisalpina konstitūcija atcēla ģildes, tostarp arī Zīda ģildi. 1803. gadā arī marķīza Dzanjoni dzīve bija galā.

Tas, kas ģimenei palika pāri no vērptuvēm un veikala, bija 120 000 liru - Džuzepe paspēja uzņēmumu pārdot pusgadu pirms nāves.

Boloņas kultūras dzīvē Džuzepe Dzanjoni paliekoši iezīmēja savu klātbūtni, par 30 000 “zīda naudiņām” nopērkot un pārbūvējot del Teatro Formagliari, kas turpmāk tika saukts par Dzanjoni teātri. Viņš vērienīgi uzlaboja un izdaiļoja gan Pradas muižu, kuru viņam izdevās oficiāli padarīt par marchesato (marķizāts izklausās kaut kā nepiedienīgi, kā lamu vārds, bet kā šo “marķīza tiesu” īsti sauc latviski - nav ne jausmas...), gan dzimtas kapelu un Kastiljoni ielas namu, kurā glabājās milzīgā mākslas kolekcija. Māksla līdzās namiem (mēs šeit runājam par pilsētu, kurā viduslaiku klana pašslavināšanās augstākais punkts - Azinelli tornis ir 97 metrus augsts, un tā nepastarpināto vertikalitāti laikam nepārspēj nekas), līdzās interjeriem, tērpiem un svētkiem bija spilgti saredzams līdzeklis savas sabiedriskās pozīcijas iezīmēšanā (piedodiet, ja rodas asociācijas ar suni), tomēr nevajag mākslas kolekcionēšanu par zemu novērtēt arī no atgūstamu ieguldījumu un vairāku olu groziņu stratēģijas viedokļa. Par kolekcionāru jūtām un personiskajām attiecībām ar mākslu tās saturiskajos un estētiskajos aspektos, manuprāt, nebūtu korekti spriest bez konkrētākām liecībām. Dzanjoni nemēdza prezentācijas telpās izstādīt savus senčus, kā dažs labs Boloņas augstmanis. Džuzepem bija divas māsas, kuru portretus viņš diskrēti novietoja savā guļamistabā. Kabinetā karājās Vissvētākās Jaunavas veidoli. Parādes zālēs dominēja “vērtīgie žanri” - reliģiska un vēsturiska satura gleznas, piemēram, tolaik 3000 liru vērtais Karavadžo darbs ar Judīti un Holofernu, taču par marķīza Džuzepes attīstītās gaumes izpausmi tiek uzskatīts tas, ka viņš līdzās šiem audekliem tukšākās vietās mēdza izvietot arī ainavas, klusās dabas un “bambozzate” - 17. gadsimta glezniecībā tā sauca sadzīviskas žanra ainas. Kolekcijā dominēja Boloņas akadēmisma skolas mākslinieku darbi - taču dāsnākais pasūtītājs viņiem bija bijis priekštecis Džuzepe Marija Dzanjoni, 18. gadsimtā pasūtīts tika daudz retāk, vairāk koncentrējoties uz 17. gadsimta atzītāko Boloņas autoru mākslas darbu pirkšanu. Vispār Džuzepes Dzanjoni laikā Boloņas mākslas pircēju un ekspertu vidē notika “vērtību pārvērtēšanas” process, ko varētu dēvēt arī vienkārši par sava laika modi vai aizspriedumiem. To diktēja dell’Accademia Clementina mākslas profesoru kategoriskais viedoklis. “Vērtīgā” māksla tika nošķirta no “nevērtīgās”; pēdējo kolekcionāri pārdeva vai sabāza pa kaktiem, un kolekciju inventarizācijas aktos, ieskaitot arī Dzanjoni kolekciju, tā vairs neparādījās. Tādai kaktu mākslai augstprātīgi tika pieskaitīti flāmi (arī Dzanjoni piederēja flāmu darbi, it kā pat van Deiks, lai gan tas nav pavisam droši dokumentēts) un citi ārzemnieki, var teikt, ka notika spēcīga kolekciju “bolonizācija” un 19. gadsimta sākumu tās sagaidīja pārsteidzoši homogēnas, īsti vairs neatspoguļojot procesu, kurā bija veidojušās. Dzanjani kolekcija tika sadalīta starp vairākiem mantiniekiem, jo agrāk lietotais likums par nesadalīta mantojuma nodošanu vienam mantiniekam, norādot arī nākamo personu, kas drīkst mantot tālāk, bija atcelts. Neviens no šiem mantiniekiem nebija viņa tiešais pēctecis. Un tā nu šī spēcīgā bagātības plūsma 19. gadsimtā sadalījās sīkās urdziņās, pa pilienam vien iesūcoties arī antikvariāta tirgos. Pieminot Boloņas Klementīna akadēmiju 18. gadsimtā, garāmejot jāpastāv arī pie Kurzemes hercoga Pētera Bīrona krūšutēla, kas atrodas šīs mākslas augstskolas ēkā. 1785. gadā Bīrons un hercogiene Doroteja ieradās Boloņā, dēvēdamies par grāfiem Vartenbergiem, un grāfs apmeklēja Klementīna akadēmijā t.s. “nakts sanāksmi”, kurā, par spīti šim slepenības iekrāsotajam nosaukumam, tomēr notika, cik saprotu, vienkārši zīmēšana un gleznošana. Hercogs vēlējās nopirkt daļu naktī tapušo darbu, bet vēlāk Romā saņēma vēsti, ka ir kļuvis par Klementīna akadēmijas goda locekli. Tas viņu pamudināja vēlreiz apmeklēt akadēmiju un pieņemt lēmumu ar tālejošām sekām: viņš ziedoja 1000 Romas cehīnus un nodibināja stipendiju fondu labākajiem mākslas studentiem. Pašu pirmo prēmiju saņēma jauns gleznotājs no Lombardijas,

Džovanni Batista del Era, par darbu, kurā attēloja antīku sižetu ar Aigeju un Tēseju. Līdz 1870. gadam šī godalga, kas bija nosaukta par Kurzemes (Kurland) prēmiju, tika pasniegta kā zelta medaļa ar hercoga profilu, vēlāk naudā, bet par tik tiešām tālejošām šīs sekas saucu tādēļ, ka pēdējā Kurzemes prēmija ir piešķirta 1946. gadā...

Bet domas par mākslu, muzeja apstaigāšanas nogurums un nejaušība tikmēr ir novedusi mani pie desas. Tā ir Boloņas patentētā mortadella, bieži izmantota apetītlīgos 17. gadsimta gleznu uzstādījumos - koši sārta vai ruda, ar maziem baltiem speķīšiem, kompozīcijās krāšņi apvienota ar Parmesan, granātāboliem, vīģēm, meloni, porcelānu un kristāla glāzēm, pievienojot arī puķes, sudraba galda piederumus, pa kādai šņaucamtabakas kārbiņai, kūkai, liķierus un vīnus. Dažreiz vēl kādu podiņu, kura saturu grūti uzminēt, vai pannu ar olām. Apmēram to pašu jau arī ēda, kā var spriest pēc saglabātās pāvesta legāta, kardināla Antonio Barberīni 1692. gadā apēsto vakariņu ēdienkartes. Galvenais, lai cūkas, kuru labākajiem gabaliem lemts pārtapt mortadella desās, būtu 60 līdz 70 kg smagas un audzētas “brīvos apstākļos”, lai gan lemtas nokaušanai - bez brīvības garšas jau tā nebūtu nekāda Boloņas desa. Tās satura precizitāti stingri uzrauga standarts, taču standarti tomēr ir divi - no sliktākas gaļas drīkst gatavot sliktāku mortadella, un arī šis nestandarta standarts tiek kontrolēts tikpat stingri, lai bez savas desas nebūtu neviens sociālais slānis. Tas tiek pasniegts tik pašsaprotami, ka laikam vienkārši nav iespējams nedomāt, kā pa desu uzrāpties debesīs, pie labākas desas, un tur nelīdz nekāds komunisms.