Boloņas sarkanās markīzes

Būtu jāsāk ar to, kā es viņu mīlēju – kādā veidā, cik stipri, ar kādu nesapratni.

Edgars bija mana tēva vecākais brālis, dzimis 19. gadsimta 80. gados – laikā, kad karaliene Viktorija kļuva par Indijas imperatori. Kad viņš pārcēlās dzīvot pie mums, man bija ap desmit, viņam – starp 50 un 60. Taču manās acīs viņš bija pārlaicīgs. Nevis nemainīgs, pavisam noteikti ne mūžīgs, bet pārlaicīgs, jo viņš nepiederēja ne pie viena laikmeta – ne pie pagātnes, ne nākotnes. Un tā es, bērns būdams, varēju viņu mīlēt kā savu līdzinieku. Ko es arī darīju.

Vērtējot pēc tās mērauklas, ar kādu es tiku audzināts, viņš bija dzīves neveiksminieks – ne visai turīgs, neprecējies, neuzkrītošu ārieni, bez kādas godkārības. Viņam piederēja gaužām necila nodarbinātības aģentūra Dienvidkroidonā. Viņa lielākā kaislība bija vēstuļu rakstīšana (un saņemšana). Viņš rakstīja vēstuļu draugiem, attāliem radiem, svešiniekiem un cilvēkiem, kurus bija vienreiz saticis kādā no saviem ceļojumiem. Uz viņa spoguļgalda vienmēr gulēja pastmarku albums. Tas, ko viņš zināja vai iedomājās zinām par pasauli, mani apbūra. Man kā pusaudzim patika viņa alternatīvais redzējums, viņa robustā un karaliskā turēšanās pie sava.

Mēs reti kad apskāvāmies vai pat pieskārāmies viens otram; mūsu dziļākās tuvības jūtas izpaudās dāvanu pasniegšanā. Trīsdesmit gadus mūsu dāvanas vienmēr atbilda kādam mēmam, nerakstītam likumam: jebkurai dāvanai bija jābūt mazai, neparastai un sarūpētai ar domu par kādu konkrētu dāvanas saņēmēja kaislību.

Lūk, saraksts ar nejauši izvēlētām dāvanām, kuras mēs pasniedzām viens otram.

Nazis aplokšņu atvēršanai

Bretaņas cepumu paka

Islandes karte

Motociklista brilles

Spinozas “Ētikas” izdevums mīkstos vākos

Pusotra duča Vitstablas austeru

Dikensa biogrāfija

Sērkociņu kastīte ar Ēģiptes smiltīm

Pudele tekilas, tuksneša eau de vie no Meksikas

Un (kad viņš slimnīcā mira) koša, plata zīda kaklasaite, ko es apsēju viņam ap strīpainās flaneļa pidžamjakas apkakli. To darot, es smējos, lai nebūtu jākauc. Arī viņš zināja, kāpēc es smējos.

Vēl es viņu mīlēju viņa nesatricināmā miera dēļ. Viņš ticēja – vispār un principā –, ka viss labākais vēl tikai priekšā. Ticība, ko 20. gadsimtā bija grūti uzturēt, ja vien cilvēks nedzīvoja ar aizvērtām acīm. Un viņš visur nēsāja līdzi trīs briļļu pārus – katru ar cita veida lēcām. Viņš izpētīja visu. Viņš nomira 1972. gadā.

Vai viņš bija vispiekāpīgākais cilvēks, kādu jebkad esmu saticis, vai arī visnepiekāpīgākais un neatkarīgākais? Varbūt kā viens, tā otrs. Viņš nekad nebija tur, kur likās, ka viņam ir jābūt.

Viņš piekopa pelmanismu, mācījās esperanto un bija pacifists. Viņš pārvietojās pa pilsētu ar smagu divriteni, kuram aizmugurē bija bagāžnieks – uz tā viņš, braucot uz Austrumkroidonas publisko bibliotēku, veda grāmatas, nošņorētas ar auklu. Šajā bibliotēkā viņam bija trīs lasītāja kartītes, tā ka katru reizi viņš varēja ņemt līdzi uz mājām vismaz 12 grāmatas.

Pirms kāpt uz divriteņa, viņš piestiprināja pie kājām velobraucēja klipšus, kas savilka kopā bikšu galus tieši virs potītēm. Šādi viņš izskatījās nedaudz pēc indieša, lai gan āda viņam bija bālgana un vīrieša cilvēkam neparasti maiga – tā atgādināja to, ko franči sauc par le pain au lait. Viņam nebija vadītāja apliecības, lai gan Pirmajā pasaules karā, kad viņam bija ap 30, viņš divus gadus bija dienējis Rietumu frontē par sanitārās mašīnas šoferi.

Kad vien atrados viņam līdzās – kā tiešā, tā pārnestā nozīmē –, es jutos droši. Laiks rādīs, viņš mēdza teikt, un viņš to pateica tā, ka man likās: laiks galu galā parādīs to, ko mums abiem būs prieks ieraudzīt.

Viņa otrā kaislība pēc vēstuļu rakstīšanas bija ceļošana. Tajā laikā ceļoja daudzi, taču tūrisms kā tāds vēl neeksistēja. Ceļotāji – kā bagātie, tā pieticīgie – paši plānoja savus braucienus. Viņš bija pieticīgs un nenogurstošs ceļotājs. Viņš uzskatīja, ka ceļošana paplašina apziņu. Atceros, ka viena no biogrāfijām, ko viņš lasīja, bija pirmās ceļojumu aģentūras dibinātāja Tomasa Kuka dzīvesstāsts. Otra bija Berlioza biogrāfija. Berlioza mūzika, runājot tēvoča vārdiem, bija ceļošanas mūzika par excellence. Bien sûr. Viņš smaidīja, izrunājot frāzes franču un – retāk – itāļu valodā, un šajā smaidā jautās tāds kā lepnums.

Paēdis agras vakariņas mūsu ēdamistabā, viņš parasti kāpa augšā uz savu guļamistabu, kur lasīja bieži vien līdz agrai rīta stundai. Istaba bija nepilnu divu vilciena kupeju lielumā. Tajā atradās radio un rakstāmmašīna, uz kuras viņš ar diviem pirkstiem drukāja savas vēstules un domas. Bērna un pusaudža gados es gandrīz ik vakaru iegāju pie viņa novēlēt labunakti, un mani bieži pārņēma sajūta, ka istabā, kurā bija tikai viens krēsls (es vienmēr sēdēju uz gultas malas, kad mēs kaut ko apspriedām), mūsu bija trīs. Trešais bija vai nu viņa lasītās grāmatas autors, vai kāds no šīs grāmatas varoņiem. Šajā šaurajā istabā es pirmoreiz atklāju, ka rakstīti vārdi, kad tos lasa, var uzburt fiziskas klātbūtnes sajūtu.

Daudz kas no tēvoča lasītā attiecās vai nu uz nākamo ceļojumu, kurā viņš plānoja doties, vai uz kādu, no kura bija tikko atgriezies. Gāja gadi, un viņš apceļoja Islandi, Norvēģiju, Krieviju, Dāniju, Indiju. (Varbūt es pārspīlēju. Varbūt vienu otru no šiem ceļojumiem viņš tikai pieminēja kā ieceri mūsu pieklusinātajās sarunās viņa Dienvidkroidonas birojā.) Skaidrs ir tas, ka viņš noteikti bija apceļojis Ēģipti, Grenlandi un Itāliju.

Uz dienvidiem viņš devās mācīties vēsturi, bet uz ziemeļiem (kuri viņam patika labāk) – pabūt kopā ar dabu.

Itālijā viņš uzgāja divus mūsu brālēnus, kuri strādāja par mūzikas pasniedzējiem Romā. Pirms došanās uz Florenci viņš izlasīja Burkharta “Renesansi” un vairākas nedēļas plānoja, ko tieši katru dienu apskatīs un kādā secībā. Izplāno savu darbu un izpildi savu plānu. Vēlāk viņš iemīlēja Boloņu.

Ap to laiku es jau mācījos mākslas skolā, tādēļ kādā sarunā ieminējos, ka Boloņa ir Morandi pilsēta. Kolīdz biju to pateicis, man pēkšņi pielēca, ka viņš un Morandi varētu mierīgi staigāt viens otra kurpēs, to pat nepamanot! Abi bija neprecējušies; abi kaut kādos dzīves brīžos bija mitinājušies kopā ar māsu vecmeitu. Viņu degunam un mutei bija viena un tā pati izteiksme, kas liecināja par nemiesīgas tuvības meklējumiem. Abiem patika vientuļas pastaigas, un abi izrādīja dzīvu interesi par visu, ko staigājot ieraudzīja. Vienīgā atšķirība bija tā, ka Morandi bija aizrautīgs, liels mākslinieks, bet mans tēvocis, kurš nebija mākslinieks, bija kaislīgs vēstuļu rakstītājs.

Teikt kaut ko no tā viņam būtu bijis nevietā, tādēļ es tikai vairākas reizes atkārtoju, ka Boloņā viņam noteikti jāaplūko Morandi gleznas.

Viņš ir ļoti rimts cilvēks, Morandi, – tēvocis teica pēc atgriešanās mājās.

Ko tu ar to gribi teikt? Viņš ir miris. Viņš nomira pirms gada.

Es zinu. Es tikai redzēju viņa gleznas ar podiem un gliemežvākiem, un puķēm. Ļoti rūpīgs un ļoti rimts. Viņš būtu varējis būt arī arhitekts, piekrīti?

Jā, arhitekts.

Vai drēbnieks!

Jā, drēbnieks. Kā tev patika pilsēta?

Tā ir sarkana, nekad nebiju redzējis tādas nokrāsas sarkano kā Boloņā. Ā! Ja vien mēs zinātu tās noslēpumu... Tā ir pilsēta, kurā atgriezties, la prossima volta.