Kļūsti jautrs vienpadsmitos vienpadsmit

Vientiesīgi būtu domāt, ka ar rozā sivēnaustiņu, nupat nopirktu par lētu santīmu kādā maximā, būsi cienīgs karnevālists.

Vācietis ir viens kārtīgs pilsonis un visu dara savlaicīgi. Ziemsvētku eglīte ir apgādāta, visvēlākais, uz ceturto adventa svētdienu un tāpat visi rotājumi, un saldumi. Kad es 23. decembrī izmisīgi meklēju vēl eņģeļu matus eglītes rotai, vietā, kur biju redzējusi

līdzīgu mantu, plauktos krāmēja jau karnevāla sarkanos klaunu degunus. Par vēlu mīlēts, dārgā. Tātad kostīms. Te ir plaša izvēle: sākot no vēsturiski stilizētiem ģērbiem līdz fantāzijām par zvērudārza iemītniekiem. Vai par cietumniekiem, mūkiem, medmāsām, ielas meitām un klauniem - un jo neglītāk, jo labāk. Ir tāds vācu teiciens “drosme būt nesmukam”. Reinzeme nav nekāda Venēcija vai Rio. Tādu prastāku pārģērbu var iegādāties jebkurā vidējas klases stokmanītī. Ja ir izmeklētākas vēlmes, var izbraukt no centra un milzīgā lielbodē atbrīvoties no ievērojamākas naudas summas. Tā es arī darīju,

sabiedriskā spiediena mākta. Jo, raugi, biju noturējusies Reinzemē bez neviena pieklājīga pašas pirkta kostīmiņa teju vai 15 gadus, spītīgi ignorējot sabiedrisko domu. Bet, sasniedzot zināmu dzīves briedumu, revolucionārais gars manāmi plok un ataust pirmspensijas rāmuma un samiernieciska izlīguma blāzma. Manam V ir piecas kārtas dažādu vēsturisku un žanra tēmu karnevāla kostīmu. Tad nu proties, mās!

Uz parklaukuma mani sagaida braši jaunekļi un laipni ierāda ceļu uz vēl brīvajām autostāvvietām, aha, nebūšu tātad vienīgā pārģērbties kārotāja. Durvis vēl nav līdz galam vaļā, kad pretī veļas sparīga karnevālistu dziesma: “Man trīs spalv’s uz krūts, un tāpēc mans i’lācis”. Uzdodu sev jautājumu, vai mans nervu stāvoklis ir gana stabils, lai turpinātu pasākto gājienu. Taču no aizmugures piepalīdz tautas masas un uz skaņu viļņa muguras ienes mani lielbodē, atbrīvojot no galvas lauzīšanas par indivīda darbības jēdzīgumu. Kad veiksmīgi un tiešām ātrā laikā esmu iepirkusi pustautisku it kā tiroliešu ģērbiņu ar tādu kā kordebaleta brunci, cīnos ārā no tautiešu apskāvieniem. Kostīma izvēlē man piepalīdzēja ne visai dižais augumiņš, jo īstena ģermāņu sieviete ir brangāka miesās, tādējādi manus mazizmēra gabaliņus neizpērk. Nu es varēšu bez kauna stāvēt dzīvesbiedram blakus mūsu ciema karnevāla sestdienā (katrā pilsētas daļā iet atsevišķs lokālais ielu gājiens) tepat mūsu mājas priekšas dārziņā, nedaudz nošķīrusies no masas viņpus mūsu jūgenda čuguna vārtiņiem - aiz dibinātiem pašaizsardzības iemesliem, lai nedabūtu ar šokolādi pa pieri. Karnevāla sesija nav arī nekāds viendienītis. Sākums ir 11. novembrī pulksten 11, tad visu turpmāko laiku un jo sevišķi janvārī notiek pasākumi telpās: kostīmballes, joku vakari, sanāksmes atsevišķi vīriešiem, atsevišķi sievietēm, bērniem, veco ļaužu pansionātos, skolās un bērnudārzos. Carne vale, tulkojams kā “ardievu, gaļa”, vēsturiski varētu būt domāts pirmslieldienu gavēnis, tāpēc katru gadu iekrīt nedaudz citā laikā, proti, 6 nedēļas pirms Lieldienām. Viss, ko stāstu, attiecas uz Ķelnes karnevālu - uzsverams tas tāpēc, ka, piemēram, jau Bonnā, kas nav ne 30 kilometru attālumā, ir savas atšķirīgas tradīcijas. Ik gadu (un tā jau kopš 1823. gada) Ķelnē un apkārtnē no 11. novembra līdz, piemēram, 23. februārim, kā tas ir šogad, karnevāla sesijas ietvaros notiek ap 500 sarīkojumu.

Ar šiem saviesīgajiem karnevāla laika sarīkojumiem man ir sava pieredze. Parasti es centos dezertēt, jo disciplinētā jautrība nebija īsti manā gaumē. Tas tad ir tā: sapucēties un precīzi pēc pulksteņa vienpadsmit minūtes pāri vienpadsmitiem kļūt dikti jautriem. Es tad parasti braucu kaut kur sniega virzienā, tālu prom uz kalniem paslēpot. Bet, kad pirms gadiem pieciem manā dzīvē parādījās pielūdzējs, kas visādi mani lenca un lutināja, tomēr nolēmu viņu apbalvot ar savu uzmanību un piekritu doties uz karnevāla lielkoncertu. Tas notika milzu hallē, un no mana tagadējā vīra svarīgajiem biznesa partneriem noīrētās vipložas augstumiem es varēju bijīgi nolūkoties viļņojošās tautas masās, kas, saģērbušās raibos ietērpos, ar piknika groziem bruņojušās, gaidīja karnevālgrupu uzstāšanos. Īpaši mums nodalītā teritorijā bija iekštelpa ar uzkodām un alu un vīnu, kā arī iespēja iziet un šūpoties kopā ar visiem kopīgā dziesmā uz tāda kā balkona, kas vieno un vienlaikus norobežo tevi no nevēlamiem līdzpilsoņiem, uz kājām minējiem. Iemīļoto un, spriežot pēc mana V, varētu pat teikt - patriotisko dziesmu svinīgās līdzdziedāšanas laikā notika kas man pilnīgi jauns, kas tomēr atgādināja kaut kur jau redzētas darbības: no skatuves mestā sauciena “Kölle alaaf!”(Ķelne pāri visam/visiem!) rezultātā arēnā sacēlās izstieptu roku mežs: “Alaaf!”. Ups, nu taisni kā pie Ādolfa. Manu izbīli V kliedēja ar skaidrojumu, ka paceltās izstieptās rokas leņķis, redz, esot pavisam cits, un tā. Bet sajūta bija tieši kā dokumentālajā kino.

Ir speciāla, pilnīgi nopietna svētku komiteja, kas katrai sesijai nospriež motto. Šogad tas ir tulkojams apmēram tā: “Mūsu karnevāls ir debešķīgi jautrs!” Burtiski tulkojot, būtu “nerrīgs”. Pie kam ķelnieši nerunā vāciski, bet gan savā dialektā. Nebūtu pareizi iespringt un gaidīt no minētā pasākuma kaut kādas ambīcijas attiecībā uz intelektu. Un karnevālā ielās iziet “nerri”. Un vēl šis pasākums ir vīriešu darīšana - “rožu pirmdienas” ielas gājienā piedalās ap 8000 nerru, un no tiem tikai 2000 sieviešu dzimuma. Aptuveni 160 karnevāla biedrībās, kurās gatavošanās notiek praktiski cauru gadu, nevar iestāties tā vienkārši kurš katrs, pie kam sevi cienošas tradicionālās biedrības uzņem tikai vīriešus. Gājienā piedalās ap 85 mūzikas kapellas, deju grupas un orķestri, ap 150 izpušķotu smago automobiļu, traktoru un citu spēkratu platformas un 350 jātnieku zirgos. Tas viss “rožu pirmdienā” Ķelnē trīs stundu un septiņu kilometru garumā rada ārkārtas stāvokli. Karnevālu droši var dēvēt par piekto gadalaiku. Ir entuziasti, kas speciāli ņem atvaļinājumu, lai varētu pa īstam līdzdzīvot un pēc karnevāla maratona atkopties.

Veselībai ir jābūt nevainojamai, lai šitā gandrīz nedēļas garumā ņemtos - un patērētu dzērienus. Dzer pārsvarā kölsch, tradicionālu, vieglu vietējo gaišo alu, ko izlej slaidās 200 gramu glāzītēs, kas atgādina puķu vāzīti. To iznēsā meitenes paplātītēs ar tādu kā ķeksi roktura vietā. Daži izslāpušie ņem uzreiz pa divām glāzēm, kas zina, kad nākamreiz padzēriens nāks garām. Iebraucēji brīnās par tādiem piņģerotiem, bet tāda nu ir tradīcija, jo kölsch ir jābūt svaigam un aukstam (bavāriešu tipiskais litra alus bieži būs pie beigām jau novadējies un remdens), un nevienam nenāks prātā kölsch liet puslitra glāzē. Mēs žūpojam, bet ar stilu. Piemēram, V. tēvam ēdamistabā bija alus glāžu komplekts, katrai alus zortei cita glāze un stingra kārtība, papus apgalvoja, ka nepareizajā glāzē kölsch nesmeķē kā nākas. Es nevainīgi painteresējos, cik tad saviesīga vakara gaitā var izlietot - nu, kādu grīdas spaini jau uz vienu kārtīgu karnevālistu varot rēķināt. Tieši šā dzēriena sakarā Kārlis Markss, kā šur tur var lasīt, esot bēdīgi izteicies, ka Ķelnē ar revolūciju nekas nesanākšot, kamēr saimnieki un strādnieki sēžot vienos krogos.

Pilsētā šajā laikā ir daudz tūristu un viesnīcas pārpildītas. Par brangu naudu var iepirkt vietas vip tribīnēs. Piemēram, par 100 eiro var stāvēt uz tāda kā kora podesta aiz norobežojuma un drošībnieku aplenkumā. Tur vismaz no kājām negāž nost. Visā tajā gājienā svarīgākais ir kamelle - “metamais materiāls”, kas sastāv no konfektēm, popkorna, tulpītēm, šokolādītēm un citiem saldiem niekiem. Darbība ir sekojoša: tuvojas nopušķota platforma, bombongu kārotāji sauc: “Kamelle!” un gaida saldumu lietu. Var redzēt arī apvērstus lietussargus pie māju fasādēm - konfekšu uzķeršanai. Bērniem lielie prieki, ar zināmu izveicību pēc stundām trim var nākt mājās ar vidēji lielu iepirkumu maisiņu, pilnu ar saldām mantām. Vecāki priecājas mazāk, jo lielākā daļa saldumu ir karameles un lētas ledenes. Zobārsta apmeklējums nav aiz kalniem. Mana Laura, Minsteres internātā dzīvodama, pa karnevāla laiku praktisku apsvērumu pēc čakli vāca bombongas, un līdz vasaras brīvdienām naktsskapīša augšējā atvilktnē varēja aizvien atrast ko pasūkāt. Man pašai pagājušajā rožu pirmdienā gadījās kļūme: stāvot uz vip tribīnes, biju uz brīdi zaudējusi modrību un saldā dzīve šokolādes tāfelītes veidolā ķēra manu uzaci. Neprasi, kāpēc rožu pirmdiena, es nezinu, bet tai seko vijolīšu otrdiena. Izejot no manas empīriskās pieredzes, tāds skaidrojums ir cēloņsakarīgs, jo vāciski par vijolīti sauc arī zilu aci. Bet atpakaļ pie “metamā materiāla”; kāds mans labs paziņa ir vienā no šīm tradīcijbagātajām karnevāla biedrībām.

Vācieši apgalvo, ka par naudu nerunā, vai nu tā ir, vai nu tās nav Tad nu tā, ja gribi savā glīšajā kostīmiņā, kas katrai no 160 biedrībām ir oriģināls un maksā ap 5000 eiro, piedalīties trīsstundu ielu gājienā, kas katram ķelnietim ir svēta lieta un liels gods, tev vajag iepirkt “metamo materiālu“ par vidēji 1000 eiro. Ja tu to no sava ģimenes budžeta nevari atļauties, tad nu, draugs, nekā. Nebūtu melots, apgalvojot, ka karnevāla biedrībās sastāv sabiedrības pārtikušais slānis. Ja tev vajag labu advokātu vai ortopēdu, tad apklaušinies savā karnevāla biedrībā.

Vēl par galveno lomu tēlotājiem Ķelnes karnevālā: tā ir trejsavienība - princis, zemnieks un jaunava.

Princis ir personificēts pats karnevāls, pēc ķeizara ģīmja un līdzības, baltā ģērbā ar masīvu zelta ķēdi kaklā, pāva astes spalvām rotātu zelta kroni galvā, purpura apmetnī ar sermuliņādas apkakli un scepteri rokā. Arī zemnieks ir tāda variācija par varoņtenoru ar pāva spalvām pušķotu galvas rotu. Vissavdabīgākā mums ir jaunava, kas simbolizē Ķelnes brīvpilsētu; viņas galvu rotā cakains kronis, kas atgādina viduslaiku pilsētas nocietinājumu mūri. Arī citādi jaunava ar divām resnām bizēm ir nopietni ņemama, jo patiesībā ir vīrietis. Tā nu tas patiesībā ir, kā es teicu - karnevāls ir vīriešu darīšana. Tradīcija tika lauzta tikai 1938. un 1939. gados, kad nacionālsociālistiem dikti nepatika homoseksuāļi un jaunava karnevālā patiesi bija sieviešu kārtas. Lai nebūtu šaubu par lietas svarīgumu un nopietnību: visa trejsavienība kopš prinča oficiālās pasludināšanas, kas notiek janvāra pēdējā sestdienā, organizatorisku iemeslu dēļ uz 6-8 nedēļām apmetas viesnīcā pilsētas centrā. Jo nu katra no 160 karnevāla biedrībām rīko minētās sēdes, masku balles, balles vakartērpos, balles bērniem, vecīšiem, atsevišķi meitenēm utt., un trejsavienības ierašanās šādos saviesīgos pasākumos ir liels gods. Protams, ir īpašs karnevāla kalendārs ar programmu, kur kad un kas notiek. Esmu apvaicājusies, cik tad maksā tikšana galvenajās lomās. Tā ap 60 000 eiro vajadzētu rēķināt par izgājienu, piemēram, kā jaunavai. Vēl klāt nāk 8 nedēļas viesnīcā un ikdiena, ar parūkas bizēm grozoties pa skatuves vidu, nevis pie virpas ceļot vācu ekonomiku no krīzes. Droši vien jau tikai ūdeni arī šai laikā nedzer. Labi vien ir, ka tradicionālā Ķelnes jaunuve ir vecis.

Par karnevālu un tautsaimniecību vēl jāpiebilst, ka centrālā karnevāla nedēļa sākas ceturtdienā, vienpadsmitos vienpadsmit ar “veļas mazgātāju sacelšanos” Rātslaukumā, tad tautsaimniecība apstājas, bodes un pasts ir ciet, un sapriecājušās brīvlaistās mājsaimnieces griež uz ielas sastaptiem svešiem vīriešiem šlipses nost. Daži stiprā dzimuma pārstāvji speciāli, gaidot šo darbību, uzkar kaklasaiti, lai sanāk amizieris. Ne velti ir tāds jēdziens kā “karnevāla bērni” - mazus grēkus Dievs soda tūlīt, lielus pēc deviņiem mēnešiem. Piektdien tad drusku atpūšas, kam nav veicies, jāiet arī uz darbu, seko sestdiena un svētdiena ar lokāliem ielu gājieniem dažādās pilsētas daļās un “rožu pirmdienas” kulminācija, kad ekonomika dus mierā. Arī otrdien notiek vietējie ielu gājieni, skolas un bankas ir ciet. Tikai trešdien atsākas darba dzīve pilsētā.

Starp citu, pagājušajā gadā pēc viena no kārtējiem paražu kopšanas gājieniem mums abiem ar V. sanāca neliela kļūme. Vakara stunda bija krietni vēla un kārtīgs vācu svinētājs par to, kur gurušo galviņu likt, ir padomājis laikus: tā arī mans V. tālredzīgi bija izvērtējis savas autovadītāja spējas pēc alus spaiņa lietošanas un noņēmis istabu viesnīcā. Siltā taksītī un ar vērā ņemamu alkohola līmeni sasniedzām viesnīcu, atslēga V. jau bija kabatā. Lifta kabīnē sākās pārsteigumi, mums istabiņa 8. stāvā, bet liftā tikai piecas pogas. Ko niekus, braucam tik līdz pēdējam stāvam, gan tur būs trepes. Trepes jau arī bija atrodamas, bet tikai ugunsdzēsējiem. V. kunga dūšā bija noņēmies rāpties tālāk 8. stāva meklējumos pa redeļainajām ugunsdzēsējkāpnēm, bet atdūrās pret manu stūrgalvību. Ar saldu runu un ausu glaudīšanu es savu huzāru novilināju no trepes un iebuksēju atkal liftā. Atslēga no 8. stāva jau bija pareiza, tikai mēs bijām nepareizajā viesnīcā...