Ko es redzēju, kad biju miris

Pirmo reizi ar plaušu karsoni es saslimu Amerikas Savienotajās Valstīs. Pēc desmit dienām Ņujorkas slimnīcā ārsti teica, ka mans stāvoklis ir pietiekami labs, lai es varētu doties mājās. Tomēr pēdējās dienas rītā veiktajā rentgenuzņēmumā atklājās, ka vienā plaušā iekaisums vēl nav pilnībā uzsūcies. Uzmanīgākais no ārstiem man ieteica pavadīt slimnīcā vēl dažas dienas. Es cienīju viņa viedokli, tomēr biju jau saģērbies un psiholoģiski noskaņojies atstāt slimību aiz muguras, tāpēc nolēmu riskēt. Dažas nākamās dienas pavadīju savas audžumeitas dzīvoklī, tad rezervēju lidojumu atpakaļ uz Angliju.

Mājās pārrados pārliecībā, ka esmu izveseļojies, un nesavaldīgi ļāvos vēl intensīvākai sabiedriskajai dzīvei par to, ar kādu biju apradis pirms došanās uz Ameriku. Atmaksa mani ķēra svētdienā, 30. maijā. Biju izgājis pusdienās, daudz ēdu un dzēru, un nemitīgi pļāpāju. Tajā vakarā slimība atgriezās. Nespēju ieēst gandrīz neko no tā, ko draudzene man bija pagatavojusi vakariņās.

Nākamajā dienā, kas bija svētku diena, man bija jau pirms laba laika ieplānotas pusdienas Savojā ar kādu citu draudzeni, kura ļoti gribēja mani iepazīstināt ar savu dēlu. Es labprāt būtu atcēlis tikšanos, taču viņa dzīvoja Ekseterā, un man nebija ne jausmas, kā ar viņu sazināties Londonā. Tāpēc es ar taksi devos uz Savoju un ar pūlēm iestreipuļoju vestibilā. Es nespēju ieēst gandrīz ne kumosa no gardās grillētās butes, ko biju pasūtījis, taču piespiedu sevi piedalīties sarunā. Agri atvadījos un ar taksi devos mājup.

Tajā vakarā man kļuva vēl sliktāk. Atkal nevarēju ieēst vakariņas, ko bija atnesusi kāda cita draudzene. Viņa tik ļoti uztraucās par manu vājumu, ka palika pie manis pa nakti. Kad man nākamajā rītā nebija kļuvis labāk, viņa piezvanīja manam ģimenes ārstam un manam vecākajam dēlam Džūljanam. Ārsts spēja tik vien kā apsolīt sazināties ar speciālistu, taču Džūljans, kurš prot neuzkrītošā veidā būt ļoti izdarīgs, tūlīt piezvanīja ātrajai palīdzībai. Tā ieradās pēc īsa brīža ar diviem spēcīgiem sanitāriem un kopā ar vēl vienu draugu, kurš laimīgā kārtā bija ieradies, lai paņemtu atslēgu, un mani aizveda uz Universitātes koledžas slimnīcu.

No tā, kas notika tālāk, es atceros ļoti maz. Mani ievietoja vienvietīgā palātā, ko man bija rezervējis ārsts, kura kabinets atradās tajā pašā stāvā. Pēc rentgena un vairākām analīzēm, kuras neapstrīdami uzrādīja plaušu karsoni smagā formā, mani pārvietoja uz intensīvās terapijas nodaļu slimnīcas galvenajā korpusā.

Man par laimi, jaunais ārsts, kura rokās es tiku nodots, bija studējis Oksfordas Jaunajā koledžā laikā, kad es tur strādāju par filozofijas profesoru. Viņš ārkārtīgi centās panākt manu atlabšanu; varētu pat teikt, ka viņš pārcentās, jo viņa bijība pret mani bija tik liela, ka viņš aizliedza mani naktī traucēt – pat brīžos, kad pieredzējusī medmāsa uzskatīja to par nepieciešamu.

Viņa un pārējo aprūpē es atlabu tik strauji, ka cerēju nedēļas laikā pārcelties no intensīvās terapijas nodaļas atpakaļ uz vienvietīgo palātu. Man nācās piedzīvot vilšanos, un tā bija manis paša vaina. Es ignorēju slimnīcas ēdienu. Mana ģimene un draugi pienesa visu, kas man bija vajadzīgs. Man ļoti garšo kūpināts lasis, un kādu vakaru es vieglprātīgi iemetu mutē veselu kumosu. Tas nokļuva nepareizajā kanālā, un manas sirdsdarbības līkne kardiogrāfa ekrānā momentā nokritās. Nodaļas medmāsa steidzās mani glābt, taču nespēja novērst manas sirds apstāšanos. Viņa un ārsts man pēc tam teica, ka šajā nozīmē es četras minūtes esot bijis miris, un man nebija iemesla viņiem neticēt.

Manu dēlu Nikolasu, kurš ieradās pie manis no Ņujorkas, satrieca ārsta prognoze, ka manas atlabšanas varbūtība esot ļoti maza; vēl vairāk, pat ja ķermenis atlabtu, manas prāta spējas neatjaunošoties. Māsiņas bija optimistiskākas, un Nikolass gluži prātīgi nolēma, ka ticēs viņām.

Man nav nekādu atmiņu par to, ko ar mani šajā laikā darīja ārsti. Draugi stāstīja, ka es esot bijis noklāts ar caurulēm, taču tā arī neuzzināju, cik to bijis vai kādam nolūkam tās – izņemot vienu – kalpojušas. Es neatceros cauruli, kas tika ievadīta man rīklē, lai izvilktu plaušās uzkrājušās gļotas. Man pat nebija nojausmas par daudzajiem apmeklētājiem – tik daudziem, ka medmāsai nācās ierobežot viņu skaitu, nosakot kvotas. Es zinu, ka māsas un ārstus pārsteidza mans atlabšanas ātrums, un, kad es sāku runāt, ārsts brīnījās, ka cilvēkam ar tik mazu skābekļa daudzumu plaušās var būt tik skaidrs prāts.

Mani pirmie vārdi, kas apkārtējos pārliecināja, ka neesmu zaudējis prātu, esot bijis izsauciens: “Jūs visi esat traki!” Nezinu, kā to vajadzētu saprast. Iespējams, man likās, ka mana auditorija bija kristieši, un es viņiem pavēstīju, ka tur, “tajā pusē”, neko neesmu atklājis. Tāpat iespējams, ka es viņus noturēju par skeptiķiem un netieši norādīju, ka tur kaut kas tomēr ir. Domāju, ka pirmais variants ir ticamāks, jo otrajā man drīzāk būtu vajadzējis iesaukties: “Mēs visi esam traki!” Taču droši zināt es to nezinu.

Ja neskaita šo izsaucienu, pirmos vārdus, ko apzinājos, es izrunāju vairākas stundas pēc savas atgriešanās dzīvē. Tie tika veltīti francūzietei, ar kuru mani saistīja vairāk nekā 15 gadus ilga draudzība. Pamodies es ieraudzīju viņu sēžam pie manas gultas un, tiklīdz viņu pazinu, sāku runāt franciski. Franču valodā es runāju brīvi, un tajā brīdī sāku bērt vārdus kā pupas – apmēram šādi: “Vai zināji, ka es biju miris? Pirmajā reizē, kad mēģināju šķērsot upi, man nepaveicās, taču otrais mēģinājums izdevās. Tas bija ārkārtīgi neparasti. Manas domas pārtapa personās.”

Šo izteikumu saturs norāda, ka nebiju aizmirsis savu klasisko izglītību. Grieķu mitoloģijā mirušajām dvēselēm – vairs tikai kā rēgainām ēnām –, lai nokļūtu Aīdā, nācās šķērsot Stiksas upi, samaksājot pārcēlājam Haronam vienu obolu. Var arī gadīties, ka es iedomājos par savu mīļāko filozofu Deividu Hjūmu, kurš savas pēdējās slimības (“zarnu vaina”) laikā iztēlojās, kā Harons, kļūdams nepacietīgs, nosauc viņu par “slinku, tūļīgu blēdi”. Savā ierastajā pieklājībā Hjūms atbildējis, ka viņš bez nožēlas raugās uz nāvi, kas tuvojas, un nemēģina neko darīt, lai to aizkavētu. Šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad man nav izdevies sekot Hjūma piemēram. Lai nu kā, es biju pielicis pūles, lai savu dzīvi paildzinātu.