Agrā karūsa

Pēc pieminekļa iegāšanās dīķī neviena zivs neesot uzpeldējusi virs ūdens. Tiesa, viena karūsa esot izmesta ārā no ūdens, bet strādnieki to aši iemetuši atpakaļ.

delfi.lv, 26. augustā

Grūti noticēt, ka zivis vispār izdzīvoja, jo blīkšķis bija pārāk liels.

No sākuma zivis gribēja ielaist netālu esošajā Mārupītē, taču vides eksperti iebilda, ka tādējādi upē var ievazāt svešu sērgu, tāpēc tika nolemts dīķa iemītnieces atdot Rīgas zoodārzam, lai izbarotu dzīvniekiem. Māris Olte pat bažījās, ka zivis samals un ielaidīs kanalizācijā. Un, ja jums šķiet, ka zoodārzā bez zivīm nenotiek nekas interesants, tikai retumis kāds iemet nīlzirga voljērā bumbiņu, ar ko tas aizrijas, tad tie ir maldi. Daži virsraksti no Rīgas zooloģiskā dārza vietnes jaunumu sadaļas: “Laiks, kad ķenguram pusdienas krīt no gaisa...”, “Bebrs Čāpiņš dodas pie savas vēstuļu draudzenes”, “Vai aitas mēdz būt zilas?”, “Jaunums – kaili un sabiedriski alu racēji no Āfrikas!”. Arī tad, kad notikumu nav daudz, zoodārzs nezaudē optimismu: “Zoodārzs joprojām atvērts apmeklētājiem”, “Zoodārzā ir interesanti arī tagad”; un pat pavisam grūtie laiki tam nav šķērslis: “Lai arī zoodārzs slēgts apmeklētājiem, dzīve turpinās”. Visvairāk mani samulsināja virsraksts “25. un 26. augustā pirmo reizi zoodārzā Vakariņas ar sikspārni”, it kā kādas citas vakariņas ar sikspārni samērā nesen nebūtu beigušās nelāgi. Presē gan nekavējoties parādījās ziņa, ka zoodārzs neesot bijis lietas kursā par zivju atdošanu viņiem, taču beigās samierinājies ar pašu faktu.

Kad e-pasta vēstulē apvaicājos par zivju likteni, nemaz necerēju uz atbildi. Biju nobriedis rakstīt, ka atbildi nesaņēmu, bet tagad vairs tā teikt nevaru. Zoodārzs atbildēja: “Mēs piekritām zivis pieņemt, nezinot, cik un kādas. Patiesību sakot, neviens to nevarēja zināt.” Tikai karūsas, kas bija ūdenstilpes pamatiedzīvotājas, nojauta ko nelāgu: kādā ziņā bija minēts, ka tās slēpušās dūņās, kas palika pāri no izsūknētā dīķa. Te gan jāpiebilst, ka karūsa patiešām ir ļoti toleranta zivs: tā mēdz apdzīvot aizaugušus karjerus, kas ziemā piedevām var aizsalt līdz pašam dibenam. Vienlaikus tā ir rados vai attālos rados ar zelta zivtiņu. Lai gan šīs zivteles īsā atmiņa ir pseidozinātniska spekulācija, doma, ka karūsas jau ir aizmirsušas dienu, kad piemineklis uzgāzās tām uz galvas, ir visnotaļ mierinoša. Galu galā, tas nav nekas jauns: krīžu un citu apstākļu spiesti, cilvēki ne tikai atdod zivis zoodārza dzīvniekiem, bet arī pašus dzīvniekus mēdz likvidēt, kā tas bija Pirmajā pasaules karā.

Zoodārzs arī uzaicināja mani uz tikšanos, lai izstāstītu visu detalizēti, taču pat rakstiskā formā informācija bija pietiekami izsmeļoša. Tika minēts, ka zivis atveda trīs konteineros, katrs bija 1 m3 liels un tajos atradās ne tikai karūsas, bet arī dažas raudas un pāris beigtu šaurspīļu vēžu. 70–80 kilogramus zivju nolēma ielaist Savannas baseinā, taču piesardzīgi, lai zivju nav arī par daudz. Soctīklos izskanējušās bažas, ka simbolisko zivju izbarošana dzīvniekiem pazemos krievus, var kliedēt ar zoodārza solījumu Savannas baseina zivis turpmāk arī barot, nevis nomērdēt badā. Tiesa, nevar neatzīt, ka pats zivju ceļojums konteineros nebija tik privileģēts kā senos laikos, kad, piemēram, dzīvas karpas transportēja zāles vezumos un žaunās tām ievietoja maizi, kas piedevām piesūcināta ar šņabi. Varbūt šī iemesla dēļ dažas karūsas pēc pāris dienām tomēr uzpeldēja Savannas baseina virspusē bez dzīvības pazīmēm.

Vēl medijos izskanēja, ka daļu zivju ielaidīs geladu baseinā. Geladas ir ļoti attīstīti pērtiķi, pērn tos atveda no Anglijas. Daļa dzīvo zivju atdota jūras kraukļiem, tie ir tādi rijīgi putni, kā arī ainavu arhitekti. Vietās, kur tie dzīvo, kokus klāj balti ekskrementi un tiem nokalst lapas. Kāds man stāstīja, ka šur tur Eiropā ar viņiem cīnās, urbjot putnu olās caurumus. Ja olas vienkārši iznīcina, kraukļi nesamulst un dēj jaunas. Šiem pašiem nolūkiem mēdz izmantot arī olu mulāžas. Cita daļa zivju tikusi ielaista tīģeru baseinā, lai aktivizētu dzīvnieka dabisko uzvedību. Ja jums mājās ir kaķis, būsiet pamanījuši, ka dabiska uzvedība izpaužas kā korķu un zīmuļu kolekcija zem skapja, kur parasti atrodas tikai putekļu murskuļi. Tīģera gadījumā viņš trenkās karūsas, kas muks dūņās un bez skaņas plātīs mutes.

Visas pārējās karūsas zoodārzā ielika saldētavās, sanāca gandrīz tonna zivju. Sākumā es iztēlojos, ka zivis salika atstatus, kā pelmeņus, lai nesalīp vienā masā, bet ticamāk, ka ne. Droši vien vajadzības gadījumā kāds izzāģē no saldētavas ledus un zivju kubu vai izcērt nepieciešamo daudzumu ar cirvi. Zivis paredzēts izbarot pārsvarā krokodiliem, jūras ērgļiem un lāčiem. Jau vairākus gadus pie kāda vietējā jūras ērgļa ligzdas ir kamera un cilvēki tīmeklī seko līdzi putnu dzīvei. Reiz putns bija atnesis saviem bērniem beigtu kaķi, par ko skatītāji bijuši sevišķi sašutuši. Karūsu kubs šādas emocijas parasti neizraisa.

Pirms dažiem gadiem Rīgas Laikā bija publicēta intervija ar igauņu dzejnieku un prozaiķi Jānu Kaplinski, ko atļaušos citēt pēc atmiņas. Galvenokārt tāpēc, ka viņš minēja vardes un es jutos pagodināts un aizkustināts. Kad viņam jautāja, ko autors savā dzīvē uztver nopietni, Kaplinskis atbildēja, ka vienīgi Budas smaidu. Tad piepeši saruna novirzījās uz ekoloģiju, kas, izrādās, igaunim rūpējusi. Lēnā, suģestējošā balsī viņš atzina, ka, lai arī viņa ietekme uz vidi nav pārlieku ievērojama, viņš tomēr reizēm sabrauc vardes. Jautāts, vai viņam šajā situācijā nepalīdz Budas smaids, Kaplinskis sacīja: “Man palīdz, viņām ne.”

Tikai nedaudzi no mums uzdrošinās attiecināt uz sevi arī Kafkas citātu, kurš piegāja pie akvārija un teica zivīm: “Tagad es varu skatīties uz jums mierīgi, es jūs vairs neēdu.” Tie, kas iet šo ceļu, var droši teikt, ka viņi nav nedz krokodils, nedz jūras ērglis, nedz lācis. Manuprāt, šis stāsts ir interesants tieši no zivju perspektīvas, kuras dzīvoja rāmi un nesteidzīgi vairākus gadu desmitus (karūsa var sasniegt pat 15 gadu vecumu), izņemot svētku uguņošanas un skaļu mūziku reizi gadā, līdz kādā rītā agrumā apkārt sāka rīstīties traktori un vēl pēc laiciņa no debesīm zivīm virsū uzgāzās milzīgs stabs ar zvaigžņotu smaili. No šāda viedokļa esmu gatavs atzīt, ka ne ar ko daudz neatšķiros no karūsas un garantēti attapšos ledusskapī.