Agrāk bija labāk?

Pastāvīgu, nenovēršamu visa sabrukumu novēro kopš laika sākuma. Pat jābrīnās, kā sabrukums vēl spēj turpināties, kā vēl palicis, kam brukt.

Reiz 90. gadu sākumā tika intervēts Ēvalds Valters. Žurnāliste, protams, pie viņa vērsās kā pie paša sirmā dieviņa, visu atbilžu zinātāja un tautas morāles sargātāja. Pie viena pajautāja, kā mākslinieks vērtējot to, ka jaunieši tagad daudz dzerot. Viņai šķita, ka tas ir sabrukums: jaunieši, lūk, dzer. Bet viņa kļūdījās. “Dzer?” izsaucās Ēvalds Valters nicīgā tonī un iznīcinoši pretjautāja: “Vai jūs pēdējo trīsdesmit gadu laikā esat redzējusi piedzērušos cilvēku?”

Nu ir pagājuši vēl trīsdesmit gadi, un par bohēmas izzušanu uztraucas gan teātros, gan rakstnieku mājās. Salīdzināšanai paņēmu kāda savulaik jauna autora atmiņu ainu. Publicēta laikrakstā Jaunā Balss 1997. gada maijā, apraksta krietni senākus notikumus.

“Mežotnē” tika organizēta radošā darba nometne. Tajā piedalījās LPSR Rakstnieku savienības jauno autoru apvienības biedri. Dzinkstēja arī pudeles, un plezīrs vērtās par pikniku. Jaunais dzejnieks A. M. pamatīgā reibuma stāvoklī iesita L. pa seju. Varbūt M., tāpat kā dažam labam citam, pārāk bija sakritis uz nerviem E. L. salkani trafaretais stils ar tendenci uz pseidofilozofiju? Man ilgi par to nebija jālauza galva. Piknikam uzņemot aizvien ātrākus un jautrākus apgriezienus, skaļi dzejoļus lasošais M. pielēca man, zemē gulošam un siltuma starus uzsūcošam saulesbrālim, klāt un sāka zvetēt ar kulakiem, kur pagadās. Es laikam nebiju pratis novērtēt viņa pēdējo dzejoli un biju izmetis kādu indīgu piezīmi. Ierados redakcijā ar “trofeju” – zilumiem zem acīm.

To stāsta rakstnieks V. I. (Es jau tikai esmu bailulis, oriģinālajā tekstā ir īstie vārdi un uzvārdi. – J. J.)

Man sevišķi patika, kā atmiņu autors necik neaizstāv pirmo upuri E. L., bet izmanto iespēju pakritizēt viņa stilu. Pierāda, ka tiešām ir spējīgs uz indīgām piezīmēm!

Vai tagad jaunie autori tā kritizē, tā pikniko? Varbūt tikai mani neaicina? Sasprindzinājis atmiņu, atceros dzirdējis, it kā pirms gadiem padsmit viens kritiķis iesitis kādam dzejniekam, taču ne literārā stila dēļ, bet privātā situācijā. Nedaudz nesenāk tobrīd tiešām jaunais dzejnieks R. vakara gaitā mēdza visus aicināt uz cīņu bez krekliem. Tomēr neesmu piedzīvojis, ka viņš to darītu kā M., skaļi lasot dzejoļus.

Bet vispār šķiet, ka jaunie autori tagad vairāk noskaņoti uz mīlas, ne dūru cīņām. Ar ko arī apsveicu, ir taču maijs.