Atgriežoties pie publicētā

Nevarētu gluži teikt, ka Rīgas Laikam neviens neraksta, tomēr vēstules saņemam reti. Vēstules, kurās detalizēti aplūkotas kādā rakstā par ļoti specifisku tēmu pieļautās kļūdas, saņemam vēl retāk. Šī ir viena no tām. Vēstuli publicējam redakcionāli nedaudz pieslīpētā formā.

RL redakcija

Labdien, cienījamā Rīgas Laika redakcija!

Man par lielu izbrīnu, jūs savā janvāra numurā esat ielikuši pārtulkotu BBC rakstu “Spokainā radiostacija, kura it kā nevienam nepieder”. Raksta beigās pieminēts radioamatieris no Baltijas valstīm Māris Goldmanis. Tad lūk, es esmu šis Māris Goldmanis, vienlaikus arī vēstures maģistrs un vēsturisku pētījumu autors. Kādēļ man personīgi ir kauns, ka esmu šajā rakstā pieminēts un ka BBC to vispār publicējis? Tādēļ, ka raksts diemžēl ir sensacionālistisks saputrojums. Tajā tiek jauktas kopā divas dažādas lietas – militārās radiostacijas un tā sauktās ciparu stacijas (numbers stations). “Dūcējs”, kā jūs to smuki pārtulkojāt, ir tīri militāra radiosakaru tīkla stacija, savukārt ciparu stacijas tiek saistītas ar ārējo izlūkošanu. Pats jēdziens numbers stations ir masu mediju izdomāts, laikam radies pagājušā gadsimta 80. gados amerikāņu radioamatieru žurnālos. Pēc tam to popularizēja īpašas radioamatieru grupas, piemēram, Enigma 2000, kas tika radītas tieši šo staciju novērošanai. Visas šīs “ciparu stacijas” un “dūcēji” vispār ir radioamatieru un žurnālistu izdomāti mīļvārdiņi. Pieļauju, ka “Dūcēja” īstais nosaukums Krievijas armijas birokrātiskajā valodā varētu būt “Radiosakaru un inženieru vienība nr. ...”.

CIP, FIB un VDK izlūkošanas un pretizlūkošanas dokumentos šīs stacijas sauc par “radiogrammām” vai “vienvirziena komunikācijas līnijām”. Līdz 60. gadu beigām tās bija arī divvirzienu: aģentam bija jāatbild ar savu slepeno pārnēsājamo Morzes koda raidītāju. Ar ko tas bieži vien beidzās, varat redzēt mūsu paša Pētera Krilova dokumentālajā filmā “Uz spēles Latvija” vai Netflix seriālā “The Spy”. Raidītāju ar visu spiegu atklāja radio signāla triangulācijas dēļ. Vai arī aģents ar visu raidītāju izvēlās no laivas, un tad nabags bija spiests sūtīt savam dienestam VDK nodiktētas ziņas. Tad, lai spēle kļūtu sarežģītāka, šifrētās radiogrammas kļuva vienvirziena: tās tika raidītas no izlūkdienesta radio centra, un aģents atbildēja citādā veidā – vai nu ar šifrētu vēstuli, vai ar maskētu sūtījumu (tā saucamo dead drop), vai slepeni tiekoties. Izlūkdienestu vēsturē par to var izlasīt diezgan daudz. Kādēļ es tagad to skaidroju? Autores minētais “Linkolnšīras malu mednieks” nav militāra stacija, tā tiek uzskatīta par britu izlūkdienesta radiogrammu. Te rakstā, kas visai labi iesācies, sākas putra. Autore iesāk ar militārām lietām – “miroņa roku” (kas tā tāda, paskaidrošu nedaudz vēlāk) –, bet turpina jau par izlūkdienestu radiostacijām un nonāk galīgās auzās, paziņojot, ka “Dūcējs” arī esot saistīts ar krievu spiegu tīklu. Beigās autore tomēr apdomājas un pieļauj, ka “Dūcējs” ir militāra stacija. Un viņai arī beigās ir taisnība. Jo tā dūcošā skaņa ir tik vien kā signāla marķieris, kas 24 stundas diennaktī aizņem 4625 kHz frekvenci. Reizi pa reizei tas apklust un “spokaina” balss (pārsvarā vīrieša) izrunā ciparu un krievu alfabēta burtu kombinācijas. Radioamatieriem noķert šo brīdi ir tas pats, kas vinnēt loterijā. Man vislabākās atmiņas ir par kādu saulainu vasaras dienu, kad sēdēju Baltijas jūras krastā ar mazu radio pie sāniem un pēkšņi “Dūcējs” apklusa un sāka runāt kodu valodā.

Uz ko tad balstās doma, ka ziņojums “KOMANDA 135” ir mācību pavēle pilnai kaujas gatavībai? Šeit atbilde nav gluži uz drošiem dokumentiem balstīta. Ļoti daudz liecību par “Dūcēja” funkcijām dod bijušie Krievijas armijas sakaru spēkos dienējušie, kas izpļāpājušies dažādos radioamatieru forumos. Uz “Dūcēja” piederību Krievijas armijas sakaru spēkiem norāda arī praktiski mērījumi. Piemēram, radiosignāla triangulācija norādīja, ka signāls nāk no Ļeņingradas apgabala. Tika konkrēti piemeklēts viens Krievijas armijas radiosakaru iecirknis, un vienu dienu 2014. gadā kāds man pazīstams cilvēks, vārdā gan nesaukšu, piebrauca netālu no tā un ieslēdza savu pārnēsājamo radioaparātu. Radiosignāla stiprums apliecināja, ka tas visdrīzāk nāk no turienes. Te jāpiemin vēl viena lieta. Ja “Dūcējs” kalpotu spiegu vajadzībām, tad tā signālam vajadzētu būt uztveramam tai pašā Apvienotajā Karalistē. Tomēr izrādās, ka “Dūcēja” signāla stiprums nav pietiekams, lai to brīvi uztvertu Anglijā vai ASV. Tā uztveršana, piemēram, kaut kur Kalifornijā tiktu uzskatīta par lielu retumu. Daba reiz nu ir tāda, ka, ja “Dūcēja” signālu var uztver rietumu puslodē, tad tikai pēc saulrieta. Taču, ja “Dūcējs” arī sūta kādu radiogrammu, tad tas notiek pa dienu, nevis naktī. Nakts laikā šādi ziņojumi reģistrēti ļoti reti. Kāpēc? Acīmredzot tādēļ, ka to klausītāji ir Krievijas armijas sakaru tīkla dienesta darbinieki, kam šīs radiogrammas jānoraksta un pēc tam jādod atšifrēt. Un vēl pēdējais arguments: ir bijuši gadījumi, kad tehniskas kļūmes dēļ “Dūcējs” ir apklusis, bet bijušas dzirdamas stacijas darbinieku (pārsvarā jaunu krievu meiteņu) izmisīgas sarunas, kad tās cenšas atjaunot signālu. Kas, protams, ir smags pārkāpums.

Tagad vēl par “miroņa roku” – smuks nosaukums, vai ne? Nekādas “miroņa rokas” jau nemaz īsti nav. Tas ir kaut kāds folklorizējies tēls no izcilās Stenlija Kubrika filmas “Doktors Streindžlavs”. Bet nav arī tālu no patiesības. Par to var lasīt Deivida E. Hofmana grāmatā “Dead Hand”, kur viņš raksta, ka ir nevis “miroņa roka”, bet Perimetrs. Un Perimetrs ir stratēģiski militāro komunikāciju tīkls, kura pamatfunkcija ir nodrošināt, lai Krievijas armija saņemtu pavēli par atbildes kodoltriecienu. Šis tīkls tika izveidots 80. gadu sākumā, kad PSRS vadītāji bija veci un nespējīgi un bija pamatotas aizdomas, ka kodoluzbrukuma gadījumā tie nespēs dot pavēli par atbildes triecienu. PSRS vadība tolaik nopietni uzskatīja, ka prezidents Reigans savā “zvaigžņu kara” retorikā pieļāvis uzbrukuma iespēju PSRS. Un, ja Andropovs vai Čerņenko, vai PSRS militārā vadība nespētu attiecīgi reaģēt, šī pavēle, kas varbūt arī izskanētu no “Dūcēja”, tomēr nonāktu pie zemāka ranga virsnieka, kurš pieņemtu lēmumu par atbildes triecienu. Ņemot vērā lielo slepenību Krievijas armijā, visu iepriekšminēto Krievijas mediji un oficiālie pārstāvji, protams, noliegs. Tas nav kā ASV gaisa spēku īsviļņu tīkls HF-GCS, kas arī īsviļņos sūta šifrētas komandas, taču savu funkciju neslēpj – galvenais, ka netiek atklāts šifrēto ziņu saturs. Krievijas armijas slepenības mānija ir gluži paranojāla.

Tas, lūk, arī ir spokainais “Dūcējs”. Patiesībā gluži garlaicīga armijas sakaru padarīšana. Pavēles, ko tā ik palaikam izsūtīja, pārsvarā bija militāro mācību ietvaros. Piemēram, tas daudz runāja 2017. gada Zapad-17 mācību laikā, pat biedēja ar radiogrammu UDAR. Taču kopš 24. februāra radioamatieru vidū runā, ka tagad tas tikai dūc un nekādus ziņojumus vairs nedod, kaut gan bija ļoti aktīvs pirms tam. Savukārt vairāk sācis runāt rakstā pieminētais “Čīkstošais ritenis”, kas, iespējams, atrodas Rostovā pie Donas. Jo tas ir Dienvidu militārais apgabals – Ukrainas dienvidu fronte. “Dūcējs” visdrīzāk klusē tādēļ, ka šīs radiogrammas domātas armijas radiocentriem, nevis kaujas lauka vienībām. Kaujas laukā neviens neņemsies atšifrēt, ko nozīmē radiogramma “24 828 BASMANCHIK 67 90 47 01”, turklāt kaujas laukā pavēles tiek dotas nevis īsviļņos, bet gan vidēji augstajos viļņos vai ultraaugstajos viļņos.

Ja kāds vēlas ko vairāk uzzināt par armijas un specdienestu radiosignālu pasauli, var ieiet https://www.numbers-stations.com/ vai palasīt manu rakstu vietnē warontherocks.com. Mūsu pašu Latvijas Valsts arhīvā glabājās VDK dokumenti un pat audioieraksts, kas vēsta, kā 80. gados VDK pretizlūkošana veltīja lielas pūles, lai izsekotu tās saucamās ciparu stacijas. No visiem ar radiosakariem un izlūkošanu saistītajiem dokumentiem, ko esmu lasījis, mūsu pašu arhīva materiāli ir visdaiļrunīgākie un visvairāk atklāj par šo tēmu.

Ar cieņu

Māris Goldmanis, Mg. hist.