Dalībvalsts dalīšana un nedalāmais

Man vajadzētu apsveikt amatā premjerministru. Pēdējo Apvienotās Karalistes premjerministru.

Īans Blekfords, Skotu nacionālās partijas frakcijas līderis Apvienotās Karalistes parlamentā, 25. jūlijā


Runājot ar studentiem par dažādām politiskām sistēmām, mums bieži iznāk pieskarties federālismam, tā tipiem un pakāpēm. Vairums federālo valstu labi iekļaujas mācību grāmatu klasifikācijā – ASV un Vācija, Beļģija un Indija, un tā tālāk. Taču gadās, ka kāds no klātesošajiem uzdod pamatotu jautājumu: bet kā ar britiem? Un te visa skaistā klasifikācija sabrūk. Lielbritānija formāli nav “federācija” – kaut arī tajā ietilpst teritoriālas vienības ar plašām pašpārvaldes tiesībām, savām bankām, parlamentiem un valdībām. Bet kas tad tā ir? Tā ir Eiropas valstu vidū īpaša “apvienotā karaliste” ar impērisku pagātni un mantojumu, kurš līdz ar Breksitu uz neatgriešanos aiziet viņsaulē. Iespējamo Skotijas atdalīšanos un Ziemeļīrijas zaudēšanu tiešām var uzskatīt par Britu impērijas sabrukuma pēdējo posmu, taču Eiropas Savienībai par to vajadzētu satraukties, nevis vīpsnājot priecāties. Britu impērija daudzās savās izpausmēs ir bijusi zvērīga, rasistiska, pat genocidāla – Indija un Dienvidāfrika te ir viskliedzošākie piemēri. Taču paradoksālā kārtā tā ir devusi pasaulei arī dažus sekošanas vērtus paraugus, bez kuriem šodien nav iedomājama stipra un attīstīta Eiropa, – vispirms brīvu tirdzniecību un liberālu starptautisko kārtību.
Par Velsas izstāšanos runas nav dzirdētas, taču Skotija un Ziemeļīrija ir atšķirīgi gadījumi. Šķiet, ka vienīgais, kas tos šodien vieno, ir dažu Breksita fanātiķu pārliecība, ka Lielbritānijai pat būtu labāk zaudēt šīs zemes nekā palikt ES un sliktās Briseles “pakļautībā”. Skotija ir Apvienotās Karalistes sastāvdaļa kopš 18. gadsimta sākuma, tās patstāvības centieni ir nacionālisma laikmeta auglis, kuru jau pēc Otrā pasaules kara saasināja ekonomiskā motivācija: cik daudz naftas un gāzes tiek iegūts Ziemeļjūrā pie Skotijas krastiem? Jautājums par Skotijas “dekolonizāciju” Londonā vienmēr ticis uztverts tīri impēriskā pašpārliecībā: sak, nekur jau nedēsies. Skotijai tagad ir savs parlaments, un kopš 2014. gada referenduma skoti drīkst referendumus par neatkarību rīkot atkal un atkal – tikai vēlams to darīt ne biežāk kā reizi vienas paaudzes laikā. Skoti paši par sevi nav nekādi dižie eirooptimisti, taču veids, kā Londonā runā par taking back control, daudziem Aberdīnā un Glāzgovā liekas uztraucošs. Farāžs, Džonsons un viņu domubiedri aizstāv “suverenitāti” ar tīri angliska šovinisma piegaršu, tādēļ likumsakarīgi, ka skotu vairākums nevēlas atteikties no ES, kas šā vai tā, bet tomēr ir līdzsvarojusi Londonas ambīcijas un visvarenību.
Ziemeļīrija turpretī ir daudz komplicētāks gadījums: te ir nesena pilsoņu kara pieredze un ļoti trausls miers, kura nodrošināšanā liela loma ir bijusi abu valstu dalībai ES. Līdz pat 1998. gada Lielās piektdienas līgumam uz šo teritoriju pretendēja gan Lielbritānija, gan Īrijas Republika – turklāt abas konkurējošās suverenitātes baudīja vērā liekamu sabiedrības daļas atbalstu. 1998. gadā ar ievērojamu amerikāņu atbalstu izdevās iztirgot tādu kā “pastāvīgu pagaidu” līgumu, kurā abas valstis un abu pušu vietējās partijas apņēmās dzīvot mierīgi ar noteikumu, ka Ziemeļīrijas katoļi Lielbritānijā iegūst plašas kultūras tiesības, pilsonības izvēles brīvību, pastāvīgu teikšanu vietējā politikā un, kas nav mazsvarīgi, brīvu robežas režīmu ar Republiku. Kopējo ietvaru tam sniedza Eiropas Savienība: Londonas valdība ieguva mieru, nezaudējot seju. Īrijas Republika turpretī piedzīvoja vislabākos pārticības gadus savā vēsturē – tur savas strādīgās rokas pielikuši arī mūsu, Latvijas, pilsoņi.
Līdzīgi kā Tramps ASV, arī Breksita un Borisa Džonsona uzvaras gājiens nav kaut kāda īslaicīga novirze britu politikā, bet gan vēsturiski svarīgu tendenču saasināšanās. Te izpaužas gan zināma vīzdegunība pret “kontinentu”, gan nevēlēšanās sevi redzēt kā “tikai Eiropas valsti”, gan jau minētā vēsturiskā pašpaļāvība: mūsos ieklausīsies, vienalga, lai kur mēs iestātos vai izstātos. Un tad pienāca laiks liktenīgām sakritībām: britu konservatīvie tik ilgi kurināja “mērenu” eiroskepticismu, līdz Eiropai grūtos laikos sagaidīja harismātisku populistu radikāli Farāža personā un bija spiesti izsludināt referendumu. Balsotāji ar niecīgu vairākumu izvēlējās sagraut visu 40 gadu laikā būvēto, un tad nu elitei nācās lauzīt galvu: kā populistisku lozungu ieviest dzīvē? No sākuma šķita, ka to var izdarīt ar birokrātisku viltību, Lielbritānijai de facto paliekot ES orbītā. Taču tas izskatījās nepārliecinoši, un pie teikšanas atkal tika radikāļi bijušā žurnālista un Londonas mēra Borisa Džonsona veidolā, kura pamatuzdevums šobrīd ir pārspēt eiroskepticismā Farāžu un tādējādi izglābt Konservatīvo partiju no pazemojošas sakāves nākamajās vēlēšanās.
Mūsu, ES piekritēju, vidū attieksme pret britu aiziešanu ir sekojusi pazīstamajai Kibleres-Rosas piecu stadiju shēmai cilvēka attieksmē pret savu nāvi: noliegums, dusmas, kaulēšanās, depresija, pieņemšana. Vēl nesen mēs apgalvojām, ka briti nekad neizstāsies, dusmojāmies uz populistiem, mēģinājām viņiem ietirgot Šveices vai Norvēģijas attiecību modeļus un tā tālāk. Pašlaik mēs esam fāzē starp depresiju un pieņemšanu. Tādēļ arvien vairāk dzirdamas kļūst runas, ka briti jau nekad neesot bijuši “īsti” eiropieši un varbūt pat labāk, ka viņi ir prom. Pret šādiem spriedumiem gan vajadzētu būt piesardzīgiem. Vispirms, nekādu “dabisko” eiropiešu Eiropā nav – vismazāk jau tādi ir vācieši un franči, lai gan viņiem reizēm patīk sevi par tādiem uzskatīt. Briti, protams, bija īpaši: viņi bija skeptiski pret Eiropas politisko integrāciju, pat skaistajās Tonija Blēra dienās atturējās no puķainas proeiropeiskas retorikas, noraidīja monetāro savienību. Taču britu balss bija Eiropas Savienībai svarīga, un, lai cik paradoksāli, šis svars izrietēja tieši no britu imperiālā mantojuma konstruktīvās daļas. Tas ir uzsvars uz brīvo tirdzniecību, konkurenci un liberālu starptautisko kārtību, inovācijām un tehnoloģisko progresu, kā arī ciešu transatlantisko sadarbību. Tā visa mums pietrūks nākotnē. Hipotētiskā Skotijas un Ziemeļīrijas aiziešana patiesi būtu nožēlojams gals kādreizējai lielvarai, kura līdzās asiņainiem noziegumiem ir nesusi pasaulei arī šo to pozitīvu un dzīvotspējīgu. Tādēļ Britu salās notiekošo vērosim uzmanīgi, bet bez ļauna prieka: galu galā, aiziedami no ES, briti vispirms noliedz nevis Eiropu, bet gan būtisku daļu paši sevis.