Dažas piezīmes par Dzīvesbiedru likumprojektu

Pilsoniskā aktivitāte liek zināt par pilsoņu vēlmi līdzdarboties savu valstisko kopienu veidošanā un uzlabošanā, tā uzrāda arī demokrātijas spēku un atbrīvošanos no padomju gadu priekšstata par valsti kā anonīmu, nekontrolējamu vāku, kas uzspiests iedzīvotāju katlam. Taču pilsoniskā aktivitāte Latvijā un tās izvēlētā retorika bieži un, šķiet, aizvien biežāk ir bērnišķīga. Es saku “bērnišķīga”, jo negribu teikt, ka tā ir tīši manipulatīva. Tā liecina par izpratnes trūkumu jautājumos, par kuriem notiek cīņa, un par nespēju vai nevēlēšanos tajos iedziļināties, lai saprastu, ar kādiem argumentiem un kādām vērtībām tiek aizstāvēta pretējā nostāja. Kā piemēru šādai bērnišķībai varētu minēt slavenās “olšūnu likuma kaujas” dzīvespriecīgu multfilmu pavadībā. Pēc sloganiem, ar kādiem par šūnu donoru regulāciju tika runāts, varētu padomāt, ka ir darīšana ar bombongu dalīšanu leļļu pilsētiņā. Bet cilvēku pasaule nav leļļu pilsētiņa, un cilvēku dzimumšūnas nav bombongas.

Tāpēc iesākumam iezīmēšu, manuprāt, precīzāku un patiesāku cilvēku pasaules ainu – saistībā ar dzimumšūnām un attiecībām, kas tās tiešā veidā skar.

Kopš pašiem senākajiem tekstiem, kas mums ir par Latviju, var secināt, ka šeit, kā visur Rietumu kultūras areālā un arī gandrīz visur Austrumos, ir bijis spēkā kaut kas tāds, ko sauc par laulības institūtu. Laulības institūts balstās laulības konjugālajā definīcijā, kas lielās līnijās ir šāda: laulība ir pastāvīga savienība starp sievieti un vīrieti, kas pēc savas būtības ir orientēta uz jaunu dzīvību rašanos un bērna audzināšanu noturīgās bērna bioloģisko vecāku attiecībās. Šo savienību sauc par ekskluzīvu tādā nozīmē, ka laulāto intīmās attiecības nepieļauj citu cilvēku līdzdalību. To sauc par pastāvīgu tāpēc, ka tā pēc savas definīcijas pieprasa, lai laulāto savienība balstītos apsvērumos, kas ir noturīgāki par abu partneru emocijām, romantisko un erotisko apmierinājumu. Prasība pēc pastāvības savukārt visdrīzāk balstās novērojumā, ka tieši jūtas un erotiskais apmierinājums ir vienas no visātrāk gaistošajām un nenoturīgākajām cilvēku attiecību izpausmēm. Valstisku kopienu un līdz ar to valsts Civillikuma iesaistīšanos laulības institūta stiprināšanā un sargāšanā nosaka centieni pēc iespējas ierobežot tādu stāvokli, kad grūtniece paliek viena un māte audzina bērnu viena pati. Pastāv nozīmīgi sociāli, tikumiski un arī ekonomiski iemesli, kāpēc tas ir būtiski.

Šim pamatojumam bieži liek pretī citu argumentu: daži laulātie pāri ir neauglīgi vai arī kaut kādu iemeslu dēļ nevēlas pēcnācējus. Taču valsts atzīst un sargā laulību nevis tāpēc, ka visas laulības radīs bērnus, bet tāpēc, lai, cik vien iespējams, ikviens bērns, kurš piedzimst, augtu ar tēvu un māti – tas ir, augtu laulībā. Sabiedrība kā veselums – arī tie cilvēki, kuri paši kaut kādu iemeslu dēļ nav precējušies, nevar vai nevēlas precēties, – gūst labumu no šī institūta spēka, prestiža un noturības.

Visai šai argumentu grupai liek pretī vēl citus argumentus, kas iegūti no citu kultūru pētījumiem. Saka, piemēram, ka dažās ciltīs pastāv pavisam cita kārtība nekā Rietumos, kura balstās romiešu kodificētajos ģimenes likumos un kristīgajā mācībā par laulību. Tas ir tiesa. Pasaulē atrodamas arī ciltis, kuras praktizē, piemēram, bērnu seksuālas iniciācijas rituālus un kanibālismu, tādēļ, ja vēlamies būt neitrāli, mums jānošķir “fakti” no “vērtējumiem” un jācenšas citiem neuztiept savas “vērtības”. Šāds nošķiršanas darbs ir interesants un intelektuāli izaicinošs, taču, kad runā par noteiktas valsts, piemēram, Latvijas, Civillikumu, iespējams, ka ir vērts ņemt vērā Rietumu kultūras panākumus un patiešām labo dzīvi, ko tā nodrošinājusi cilvēkiem, kā arī – mēģināt saskatīt šīs labās dzīves saistību ar laulības institūta nozīmību.