Deviņu pakalnu pilsētas gobelēni

Pienākot jūlijam, kad vēders labi palutināts ar zemenēm, atnāk gribēšana vasaras skaistumu pabaudīt arī ar acīm, tādēļ neviļus prātā uzzied cēlās dārza karalienes rozes.

Talsu Vēstis, 5. jūlijā

Redakcijai piezvanīja kāda jauniešu uzvedības sarūgtināta Celtnieku ielas iedzīvotāja Talsos ar ieteikumu vecākiem painteresēties, ko ķiršu laikā dara viņu atvases vakaros.

Talsu Vēstis, 5. jūlijā

Autentiska balss, kas, nekļūstot sekla, spēj nojaukt robežu starp sapni un dzīvi? – Talsu Vēstis pieejamas ikvienam, kas vēlas sadzirdēt. Kā izskaidrojams, ka šīs reģionālās avīzes publikācijās tik bieži sastopams spēks pacelties pāri ikdienišķajam un satricināt lasītāja apziņas tīklu?

Vikipēdija apgalvo, ka Talsu vēsture rakstītajos avotos sākas no 1231. gada, kad tie pieminēti kā ciems (villa Talse). Nosaukums “Talsi” radies no vācu valodas vārdu Tal un See – “ieleja” un “ezers” – apvienojuma. Tomēr izskaidrojums, manuprāt, meklējams daudz nesenākā pagātnē – 2014. gadā, kad ar lielu svārstīšanos par Talsu novada saukli tika izraudzīts “Ieaud savu stāstu”.

No šī brīža – vai talsenieki to vēlas vai ne – viņu nomoda sapņi kļuvuši apzināti.

Pirms rakstītā teksta audums bija galvenais formāts, kurā paust sociālās pārliecības, nodot ziņas un saglabāt kultūras stāstus. Dogonu mitoloģijā aušana un runāšana radās vienlaicīgi un no viena un tā paša avota – dievības Nummo: kad viņa mute izcēlās no skudru pūžņa, tā bija kā stelles, kurās savīti kokvilnas pavedieni starp augšējiem un apakšējiem zobiem. “Pavedieni krustojās un izšķīrās. Divi Nummo dakšveidīgās mēles galiņi spieda pavedienu turp un atpakaļ, un audums veidojās no katra vārda, kas iznāca no viņa mutes.” Dogonu audējs dzied, kad met atspoli pāri velkiem, un viņa balss skaņa iekļūst un paliek telpā starp pavedieniem. Izdziedātais kļūst rakstīts. Audums ir pati valoda: kails ir kāds, kas palicis bez vārdiem.¹

Nedzīvojam Āfrikā, tomēr arī Talsu drukātās tekstilijas slēpj starp pavedieniem iedziedāto. Lai atklātu katra talsenieka unikālo dziesmu, jārīkojas ļoti saudzīgi. Vēstošā virskārta uzmanīgi jānoārda slāni pa slānim, ļaujot dziesmai izlocīties un izskanēt īstajā tempā. Tā kā gaišredzība līdztekus aušanai pirmsākumos tikusi uzskatīta par sievietes pienākumu, uzņemšos noņemt Talsu tekstilijai kārti pa kārtij.

“neviļus prātā uzzied cēlās dārza karalienes rozes”

Rozes attēls redzams uz četrām taro kārtīm. Tās ir: āksts. – Varētu pieļaut, ka autors gribējis informēt lasītāju, ka zemeņu ražas beigšanās laiks pārklājas ar rožu ziedēšanas laiku. Šīs abas parādības novērojamas aptuveni jūlija sākumā. Diez vai šī ziņa talseniekiem varētu būt jaunums.

Burvis. – Ja viss jaunais ir labi aizmirsts vecais, vai varētu būt, ka viena gada laikā – no jūlija līdz jūlijam – talsenieks piedzīvo tikpat daudz notikumu kā rīdzinieks savos simt? Varbūt Talsu Vēstis ir tas kanons, kas uztur tradīcijas dzīvas un visus talseniekus, kuri interesējas, ko dara jaunieši ķiršu laikā, atgriež pie Pačamamas, atgādinot: tu ēdi zemenes, tagad kop rozes. (Lai nepiesaistītu lieku uzmanību, attiecīgais darbu uzskaitījums tiek ieģērbts poētiskā valodā, jo to, kā zināms, nespēj nolasīt mākslīgais intelekts.)

Spēks. – Norādes par rožu ziedēšanas laiktelpu ir neskaidras, jo, atsaucoties uz avotu, pēc jūlija (mēneša) pienākšanas (kad tiek lutināts vēders) tālāk minētie notikumi risinās stāstītāja “galvā”. Vai autore vēlējusies pavēstīt, ka zemeņu raža beidzas jūlija sākumā un ka viņai, visiem talseniekiem vai cilvēkiem (nenoteiksme) pēc zemeņu ēšanas ir vēlme baudīt skaistumu ar acīm, kuras dēļ prātā uzzied rozes? Secība, kādā lutināšana un baudīšana tiek minētas, nav nejauša. Uz pirmo attiecas primārās rūpes par fizisko ķermeni, kura baudkāres apmierināšana likumsakarīgi noved pie nevilšas un pasīvas cēluma patērēšanas.

Nāve. – Džuljeta saka: “Kas gan ir vārds? Vai roze nesmaržos, jebkurā citā vārdā nosaukta?”

Es atbildēšu. Nē. Jo tieši rožu aromāts ir fiziska zīme eņģeļu garīgajai klātbūtnei materiālajā pasaulē. Kā zināms, rozēm piemīt spēcīgs enerģētisks starojums, kas vibrē augstā elektriskā frekvencē (320 MHz), tādēļ spārnotās būtnes vieglāk komunicē tieši ar rozēm, nevis kādiem citiem ziediem. Bet roze ir roze, ir roze, ir roze, līdz nāve mūs šķirs.

ar ieteikumu vecākiem painteresēties, ko ķiršu laikā dara viņu atvases vakaros

Ne visi ir vecāki, bet ikviens bijis bērns, tāpēc ikvienai Celtnieku ielas iedzīvotājai ir viedoklis, par ko tiem, kuriem laimējies kļūt par vecākiem, vajadzētu interesēties ķiršu laikā. Kauliņi izspļauti. Bet ja nu šis “ķiršu laiks” apzīmē “ķiršu ziedēšanas” laiku? Trausla stīga ieskanas pāri piezemētajām pasaulīgajām klapatām un vecenēm (kas aiz ziņkārības gatavas krist no logiem) un savieno Deviņu pakalnu pilsētu ar Uzlecošās saules zemi, kurā hanami (ziedu vērošana) ir gadsimtiem sena tradīcija. Tās laikā zem ziedoša ķiršu koka dzer sakē. Pašā sākumā gan apbrīnoja īpaša plūmju koka (ume) ziedus, bet gadsimtu gaitā arvien vairāk uzmanības sev piesaistīja ķirši, līdz hanami un sakura kļuva par sinonīmiem.² Kopš tā laika “ziedi” haikās apzīmē ķiršu ziedus. Trauslie ķiršu ziedi atgādina par dzīves gaistošo dabu, visa nepastāvību un mirstīgumu – mono no avare. Šo konceptu visai aptuveni varētu tulkot kā “nojausmu, ka tas neilgs mūžīgi”, “visa pārejošuma apziņu, ko caurstrāvo liegas skumjas, kā arī maigas, nedaudz dziļākas sēras, apzinoties, ka šis stāvoklis ir pastāvīga dzīves realitāte” un “saldi rūgtā sajūta, ka esi notikumu straumes liecinieks.”³

Kad Kolumbs atklāja Jauno pasauli, konkistadori novēroja, ka inki nepievērš īpašu uzmanību viņu kārotā zelta apsargāšanai, bet dara visu iespējamo, lai iznīcinātu audumu krājumus. Iznīcinot audumus, inki novērsa auduma semiotiskajā materiālā iekļautās autoritātes, mistiskā spēka un statusa nonākšanu spāņu nagos. Pat ja pašu audumu nevar saglabāt, tradīcijas, kā šo audumu aust, var nodot no paaudzes paaudzē. Dažreiz šīs zināšanas uzskata par tik svētām, ka tās ir atsevišķu amatniecības ģilžu noslēpums.⁴

Tāpēc iesaku: ja jums kādreiz rokās nonāk Talsu Vēstis, izlasiet un steigšus notīriet ar tām logus, uztiniet matu ruļļus, iekuriet krāsni vai kā citādi tās iznīciniet. Kas zina, kādi konkistadori var iekārot jūsu personīgo pieeju Vanemas dārgakmenim.