Dievs neatklājas karā

Kā teica patriarhs Kirils, tur “pastāv nevēlēšanās pieņemt, principiāla nevēlēšanās pieņemt tā saucamās vērtības, kuras šodien piedāvā tie, kas pretendē uz vispasaules varu”. Kā galveno pārbaudījumu, lai iegūtu caurlaidi uz “pārmērīga patēriņa un šķietamas “brīvības” pasauli”, ar to acīmredzami domājot Rietumu pasauli, patriarhs nosauca “geju parādes” rīkošanu. “Prasība rīkot geju parādi, kas tik daudziem tiek izvirzīta, ir tests uz lojalitāti tai pašai varenajai pasaulei,” Kirils ir pārliecināts. “Mēs esam iesaistījušies cīņā, kurai ir nevis fiziska, bet metafiziska nozīme.”

Radio Svoboda, 7. martā

Pirmajā acu uzmetienā Krievu pareizticīgās baznīcas patriarha Kirila paziņojums šķiet tīrs propagandas plakāts, un droši vien šis ir tas gadījums, kad teksta pirmajam lasījumam diezgan droši var uzticēties. Ciktāl tas attiecas uz “geju parādes” rīkošanu, vardarbīga un autoritāra režīma izraisīta kara apstākļos sliekšos piekrist Dienvidāfrikas socioloģijas profesorei Marlīzei Reibai: ja fokuss tiek novirzīts uz homoseksualitātes jautājumu, tad ir pilnīgi skaidrs, ka tā dara, lai sabiedrības uzmanību novērstu no patiešām nopietnām problēmām. Šajā gadījumā – no Krievijas izraisītā un neattaisnojamā kara Ukrainā. Bet, ja paziņojumu izlasu ar Latvijā izglītotas protestantu teoloģes aci, tad, protams, arī no svarīga teoloģiska ķīseļa, ko patriarhs uzjauc šajos pāris teikumos.

Galvenā pretruna ir divu atsevišķu teoloģijas disciplīnu kokteilis – proti, vērtības, kas būtu attiecināmas uz kristīgo ētiku, Kirils galu galā piedēvē cīņai, kurai ir nevis fiziska, bet metafiziska nozīme. Man gan nav sanācis detalizēti iepazīties ar Kirila teoloģiju un nav arī zināms, kādā veidā viņš abas šīs disciplīnas saista, tādējādi karu attaisnodams, tomēr šoreiz atļaušos iebilst ne vien Maskavas patriarham, bet droši vien arī dažam labam filozofam, kurš kara cēloņos varētu saskatīt kaut kripatiņu metafizikas. Gluži kā filozofs diez vai spētu mierīgi noklausīties apgalvojumu par vienu vienīgo iespējamo patiesību, tā arī teologam absurds šķiet apgalvojums, ka pasaulē būtu iespējams karš, kuram iespējams piedēvēt metafizisku nozīmi un kurš turklāt būtu kādā acīmredzamā ētiskā nozīmē teoloģiski attaisnojams. Lai arī cik svēts karš tiktu pataisīts iekarotāju mutēs, tam allaž izrādīsies citi iemesli – ģeogrāfiski, ekonomiski, politiski, varbūt pat ideoloģiski, bet nekad – metafiziski.

Tā kā mans nolūks nebūt nav ieslīgt sarežģītā teoloģiskā vai, pasarg dies, filozofiskā disputā, droši vien jāpaskaidro, kā es saredzu metafizikas uzdevumu. Tomēr negrasos arī pievērsties nedz “vecajai metafizikai”, kas, pieņemsim, nodarbojas ar esamību kā tādu, tās kategorijām, pirmcēloni, nemainīgo un universālo, nedz arī “jaunajai” metafizikai, kuras lauciņš varētu būt laiks un telpa, cēlonība, brīvība, determinisms un tamlīdzīgi. Iemesls ir ļoti vienkāršs – metafizikas uzdevumu es saprotu tīri vecās protestantiskās teoloģijas garā: tā pēta esamības struktūras, tās pretstatus un kategorijas, kas parādās, cilvēkam saskaroties ar realitāti. Šādu definīciju nelielā apcerē par metafiziku un teoloģiju piedāvājis teologs Pauls Tillihs, kurš arī, manuprāt, precīzi norāda uz atšķirību starp metafiziķi filozofu un metafiziķi teologu: filozofs nodarbosies ar esamību, tās struktūrām un kategorijām, kurpretī teologa uzdevums ir dievišķā pašatklāsme un tās simboliskās izpausmes (turklāt eksistenciālā nozīmē, proti, tajā, kā tās atklājas cilvēka dzīvē).

Domājot par metafiziku šādās kategorijās, ir grūti iztēloties, ka tā atklājas karā; vēl vairāk: ir neiespējami iztēloties kādu cīņu, kurai varētu piešķirt metafizisku raksturu, ja nu vienīgi, piemēram, nezinu – Jēkaba cīņu ar eņģeli. Jebkurš karš ir cilvēka un viņa veidoto struktūru (politikas, ekonomikas, sabiedrības u.tml.) radīts ļaunums. Dievs neatklājas karā. Ja nu aiz ausīm šādu Dieva pašatklāsmi var pievilkt katoļticīgu autoru sarakstītām pasakām – te es, protams, atsaucos uz “Gredzenu pavēlnieka” triloģiju, kurā izmantotā leksika kļuvusi pārsteidzoši populāra tieši dažādos sociālajos medijos, kur Putina Maskavu dēvē par Mordoru un tamlīdzīgi. Taču Ukrainā nenotiek nekāda cīņa starp labajiem entiem un sliktajiem Kremļa orkiem – tā ir pasaka, turklāt tā vairāk atspoguļo tieši cīņu starp divām līdz absurdam sakāpinātām ētikas kategorijām. Karš Ukrainā diemžēl ir īsts, un uzskatīt to par pasaku nozīmē apmēram to pašu, ko apgalvot, ka tā ir ētiska cīņa vai cīņa par fundamentālajām kristīgajām vērtībām (t.i., ticību, cerību un mīlestību), vai piedēvēt tam “metafiziskas cīņas” raksturu.

Ilgi domāju, vai karš, pats nebūdams metafiziska cīņa, tomēr var raisīt metafiziskus jautājumus. No vienas puses, droši vien būtu jājautā, kādā sasodītā veidā tad karā varētu atklāties esamības struktūras vai kategorijas un ko tad esamībai piedēvē cilvēki, kas to saista ar karu. No otras – droši vien, ka var, jo diez vai dievišķā atklāsme ir cilvēka ļaunuma ierobežota (kā to itin labi, manuprāt, parāda stāsts par (tobrīd vēl) Saula atklāsmi ceļā uz Damasku. Ja kaismīgs kristiešu vajātājs varēja piedzīvot Dieva atklāsmi un kļūt par apustuli Pāvilu, tad jau jāpieņem, ka Dieva spēkos ir atklājoties mainīt cilvēka ļaunumu). Taču diez vai šāda “metafiziska cīņa” ir bijusi prātā patriarham Kirilam, jo, kā skaidri spriežams pēc pārējā konteksta, viņš runā par atšķirīgām vērtību sistēmām, velnišķīgā retorikā cenzdamies maskēt jau mazliet sasmakuša imperiālisma retoriku ar metafiziku. Starp citu, interesanti – kā jau norādīju, viss Kirila paziņojums pēc būtības ir ētisks un tā sakars ar metafiziku tiek veikli nomaskēts. Vilinoši domāt, ka vārdu “ētika” viņš nelietoja tāpēc, ka televīzijas skatītāji to droši vien pazīst labāk nekā vārdu “metafizika”.

Īsāk sakot: šķiet, karam ar metafiziku sakara tikpat daudz kā patriarha minētajai geju parādei, savukārt metafiziskās cīņas gluži nekristīgi gribētos ieteikt izcīnīt tur, kur tām vieta, kristieša gadījumā acīmredzot – paša esamības kodolā. Un, ja nu patiešām nepieciešams karu saistīt ar kādu teoloģijas jautājumu, tad, raugoties vēsturē, nevis pasakās, jāatzīst, ka vienīgā teoloģiskā problēma, kurai ir absolūta saistība ar karu, ir teodiceja ar veco un jo īpaši 20. gadsimta gaitā tik būtisko jautājumu, kāpēc visvarens un labs Dievs pieļauj ļaunumu. Atbilžu variācijas, protams, atkal atkarīgas no interpretētāja teoloģiskās pozīcijas, taču man personīgi līdz šim pieticis ar to, ka, radot cilvēku brīvu un mirstīgu, Dievs tam ir atstājis neierobežotas iespējas izdarīt ētisku izvēli. Cilvēka dzīve ir pilnīga un iekļauj ne vien cilvēka kā radības brīvību, bet arī briesmas, ko šī brīvība nes sev līdzi.