Dīvaini skatījās uz mani

Kad jāapcer kāds jautājums, kas saistīts ar vārda brīvību, mana izejas pozīcija ir dedzīgā pārliecība, ka otrā dārgākā lieta dzīvē ir tiesības brīvi paust savu viedokli. Pati dārgākā lieta dzīvē, manuprāt, ir ēdiens mutē, un trešā dārgākā lieta ir jumts virs galvas, taču otrajā vietā man ir vārda brīvība, kas seko uzreiz aiz nepieciešamības uzturēt sevi pie dzīvības. Tas ir tāpēc, ka visu savu profesionālo mūžu es šajā valstī esmu baudījis iespēju brīvi izteikties un tiešām ceru, ka tā būs arī turpmāk. Lai arī kādi likumi ierobežotu vārda brīvību, ļoti maz ticams, ka mani varētu apcietināt, ņemot vērā neapšaubāmi privileģēto stāvokli, kādā atrodas sabiedrībā plaši pazīstamas personas. Tāpēc es uztraucos nevis par sevi, bet par tiem, kas ir neaizsargātāki, jo nav tik pazīstami. Piemēram, par vīrieti, kuru Oksfordā arestēja par to, ka viņš policijas zirgu bija nosaucis par geju. Vai par pusaudzi, kuru apcietināja par to, ka scientoloģijas baznīcu viņš bija nodēvējis par kultu. Vai par kafejnīcas īpašnieku, kuru arestēja par to, ka viņš TV ekrānā rādīja Bībeles citātus.

Uzzinājis par šiem īpaši absurdajiem pārkāpumiem un apsūdzībām, atcerējos, ka arī es esmu bijis šādā situācijā, tikai izdomātā kontekstā. Pirms dažiem gadiem es piedalījos raidījumā “Not the Nine O’Clock News”, un mēs veidojām skeču, kurā Grifs Rīss-Džounss atveidoja konsteblu Savidžu, klaji rasistisku policistu, ko es kā iecirkņa priekšnieks norāju par melnādaina vīrieša arestu saistībā ar virkni absurdu, smieklīgu un sagudrotu apsūdzību. Lūk, apsūdzības, par kurām konstebls Savidžs bija arestējis Vinstonu Kodogo no Tirgoņu ielas 55:

“Staigāja pa ietves plaisām.” “Diennakts tumšajā laikā staigāja pa apdzīvotu rajonu kliedzošā kreklā”; un viena no manām mīļākajām apsūdzībām: “Staigāja visapkārt.” Viņu arestēja arī par “urinēšanu publiskajā tualetē” un par “dīvainu skatīšanos uz mani”.

Kurš gan būtu domājis, ka nonāksim pie likuma, kas ļaus dzīvei tik precīzi atdarināt mākslu. Kaut kur lasīju, ka kāds status quo aizstāvis apgalvoja: tas, ka homoseksuālā zirga lietu izbeidza, kad arestētais vīrietis bija atteicies maksāt sodu, un ka tiesas procesa laikā vienā brīdī izbeidza arī scientoloģijas lietu, pierādot, ka likums darbojas, lai gan vienīgais šo lietu izbeigšanas iemesls bija tām piesaistītā sabiedrības uzmanība. Policija juta, ka tūlīt kļūs par apsmieklu, un atsauca savas darbības. Bet ko lai saka par tūkstošiem citu lietu, kam nebija lemts baudīt publikas uzmanību? Kuras nebija pietiekami absurdas, lai par tām ieinteresētos mediji? Pat tajos gadījumos, kad apsūdzības tika atceltas, cilvēkus arestēja, pratināja, veda uz tiesu un tikai tad atbrīvoja. Tas nav likums, kas labi darbojas. Tā ir visbiedējošākā cenzūra, kas, lorda Dīra vārdiem runājot, garantē “atvēsinošu efektu” attiecībā uz vārda un protesta brīvību.

Parlamenta Apvienotā cilvēktiesību komiteja, kā jūs varbūt zināt, šo tēmu lieliski apkopojusi: “Lai gan protestētāja arestēšana par draudīgiem vai aizskarošiem izteikumiem atkarībā no apstākļiem var būt samērīga reakcija, mēs neuzskatām, ka par valodu vai uzvedību, kas tikai aizvaino, jebkad būtu jāsauc pie kriminālatbildības.” Aizskarošas uzvedības pasludināšana par nelikumīgu rada acīmredzamo problēmu, ka pārāk daudzas lietas var interpretēt kā aizskarošas. Daži kā apvainojumu uztver kritiku. Izsmieklu var ātri uztvert kā apvainojumu. Sarkasmu, nelabvēlīgu salīdzinājumu, vienkārši alternatīva viedokļa paušanu var tulkot kā apvainojumu. Un, tā kā tik daudzas lietas var interpretēt kā apvainojumu, nepārsteidz, ka tā arī notiek, kā parāda minētie piemēri.

Lai gan likums, par kuru šeit ir runa, ir spēkā jau vairāk nekā 25 gadus, tas raksturo kultūru, kas pārmantota valdību programmās un, izvirzot saprātīgu un labi domātu mērķi – ierobežot sabiedrībai kaitīgus elementus –, radījusi ārkārtīgi autoritāru un kontrolējošu sabiedrību. To varētu saukt par jauno neiecietību – jaunu, bet intensīvu vēlmi apklusināt neērtās citādi domājošās balsis. “Es neesmu neiecietīgs,” daudzi saka; daudzi laipni runājoši, labi izglītoti, liberāli noskaņoti cilvēki apgalvo: “Es esmu neiecietīgs tikai pret neiecietību.” Un citi gudri māj ar galvu un saka: “Jā, viedi vārdi, viedi vārdi!” Un tomēr, ja par šo it kā neapstrīdamo apgalvojumu padomā ilgāk par piecām sekundēm, kļūst skaidrs, ka tā ir tikai viena veida neiecietības aizstāšana ar citu. Manuprāt, tas nav nekāds progress. Aizspriedumus, netaisnību vai aizvainojumu nenovērš ar arestiem; to novērš, par šīm problēmām runājot, pārspriežot tās un risinot – vēlams ārpus tiesvedības. Manuprāt, labākais veids, kā paaugstināt sabiedrības noturību pret aizvainojošiem vai aizskarošiem izteikumiem, ir – atļaut tos daudz lielākā mērā. Tāpat kā ar bērnu slimībām: mēs spējam labāk pretoties tiem mikrobiem, ar kuriem jau iepriekš esam saskārušies.

Mums jāattīsta imunitāte pret aizvainojumu, lai spētu risināt problēmas, ko var radīt pamatota kritika. Mums pirmām kārtām būtu jāpievēršas vēstījumam, nevis vēstnesim. Apmēram pirms mēneša prezidents Obama uzrunā Apvienoto Nāciju Organizācijai teica: “Apsveicamie centieni ierobežot vārda brīvību var kļūt par rīku, ar ko apklusināt kritiku vai apspiest minoritātes. Spēcīgākais ierocis pret naida runu ir nevis represijas, bet vairāk sarunu.” Un tā ir manas tēzes būtība: vairāk sarunu. Ja mēs vēlamies spēcīgu sabiedrību, mums ir vajadzīgs spēcīgāks dialogs, kas ietver tiesības apvainot un aizvainot. Gluži kā saka lords Dīrs: brīvība nevienu neaizskart nav nekāda brīvība.

Šī vārda svītrošana no klauzulas būs tikai mazs, bet, es ceru, izšķirīgs solis vajadzīgajā ilglaika iecerē apturēt un lēnām attīt atpakaļ lienošo cenzūras kultūru. Pēc manām domām, tā ir neliela saķeršanās cīņā ar to, ko sers Salmans Rušdi sauc par “sašutuma industriju” – pašpasludinātiem sabiedriskā labuma arbitriem, kas musina medijus uzkurināt sašutumu, un policija jūt milzīgu spiedienu uz to reaģēt.

Uz Skotlendjardu zvana no laikraksta: “Kāds tviterī pateicis kaut ko nedaudz aizvainojošu par kādu, ko mēs uzskatām par nacionālo dārgumu. Ko jūs iesāksiet?” Un policija krīt panikā, skraida apkārt un ķeras pie visnepiemērotākā glābiņa – Sabiedriskās kārtības likuma 5. panta, kas paredz, ka viņi var arestēt ikvienu, kurš pateicis kaut ko, ko kāds varētu uztvert kā aizvainojošu. Šķiet, ka viņiem nav vajadzīgs īsts upuris, pietiek ar spriedumu, ka kāds varētu justies aizvainots, ja būtu dzirdējis vai lasījis to, kas ir pateikts. Tā ir visabsurdākā interpretācijas brīvība. Ap Twitter un Facebook komentāriem saceltās vētras ir aktualizējušas dažas interesantas lietas saistībā ar vārda brīvību, kuras mēs vēl tā īsti neesam pieņēmuši. Pirmkārt, mums visiem jāuzņemas atbildība par saviem vārdiem, kas ir diezgan laba mācība. Otrkārt, mēs esam uzzinājuši, cik šausmīgi asa un neiecietīga ir kļuvusi sabiedrība pat pret vismaigākajiem negatīvajiem komentāriem.

Likumam nevajadzētu šo jauno neiecietību veicināt. Vārda brīvība tikai cieš, ja likums liedz mums tikt galā ar tās sekām. No visas sirds izsaku jums savu atbalstu 5. panta reformēšanas kampaņā. Liels paldies.