Dziesmas spēks

Gatavojoties lielkoncertam un pārējiem pasākumiem, daudz svarīgāk par pareizu, tehniski precīzu dziesmas izpildīšanu ir iemācīties noskaņoties uz dvēseliskuma un apgarotības stīgas, jo dziesmu svētku spēks slēpjas dziedātāju ticībā svētākajam, tīrākajam, labākajam, un tas viņiem jāatklāj dziesmā.

Valdis Svirskis, “Dziesmu svētku meditācija” rubrikā “Maģisks stāsts”, žurnālā Ievas Stāsti, nr. 13, 2013

Uz pasaules dzied visi, kam to ļauj viņu fizioloģija. Dzied aiz prieka un dzied aiz bēdām; dzied vienatnē un grupās, svētkos, rituālos un tā tālāk. Izpētīts, ka dziedāšanas laikā krītas tā saucamā stresa hormona jeb kortizola līmenis asinīs, toties ceļas imūnglobulīna A līmenis, kas – tiek secināts – stiprina dziedošā indivīda imūnsistēmu. To pašu dara arī solidaritātes sajūta, kas piemīt kopdziedāšanai, nemaz nerunājot par mūzikas iedarbību uz neironu savienojumiem un jau senatnē atklāto izdziedāta vārda mnemonisko efektu. Vēlme dēvēt latviešus par dziedātāju tautu droši vien pirmām kārtām balstās tās samērā koptajā koru kultūrā, nevis visos citos iespējamajos gadījumos, kuros gribas vai nākas piedalīties vokāli un kuri turklāt ir vispārcilvēciska, nevis specifiski nacionāla problēma.

Latvijā dzīvojot, ir ļoti jāpacenšas, lai nepamanītu, ka dziesmu svētki notiek tad, kad tie notiek. Un, pat ja iespaidīgie vairāk nekā 40 tūkstoši dalībnieku, kas reģistrēti šī gada svētkiem, ir tikai pāris procentu no valsts iedzīvotāju skaita un katrā starpsvētku periodā amatierkolektīvu regulāras apmeklēšanas entuziasms atkal stipri krītas, nebūs par skaļu teikts, ka gandrīz ikvienam latvietim savas dzīves laikā ir gadījies saskarties ar koru, tautas deju ansambļu vai folkloras kopu darbību gan personiski kā dalībniekam un svētku apmeklētājam, gan pastarpināti – kā pašdarbnieku radam, draugam vai vienkārši idejas atbalstītājam.

Reizēm pat cienījami un citādi ļoti nopietni cilvēki, nonākot saskarsmē ar aktīvajiem koristiem vai dejotājiem, pat neprasīti labprāt dalās savā korista pieredzē. Vēl līdz pavisam nesenam laikam vairumam tā bija padomju skola, kurā kordziedāšana vismaz noklausīšanās stadijā lielākoties bija obligāta. Pamatskolas kordziedāšanas pieredze parasti sadalījās divos banālos sižetos: rūcu (tā viltīgi sabotēdams iesaukšanu un turpmāko piederību “dziedātāju tautai”) – un nepaņēma. Vai arī – rūcu, bet tik un tā paņēma. (Uz mūzikas skolām un deju kolektīviem skolēnu pilīs un kolhozu kultūras namos vecāki bērnus veda paši.) Pēdējā gadījumā – droši vien tāpēc, ka dresūras metodes, ar kādām koros un deju kopās tika panākta disciplīna un pakļaušanās kolektīvam kopdarbam, bija arī vislabākā agrīnā ierindas mācība.

Kādai nelielai daļai turpmāko dzīvi pašdarbības kolektīvos skolā un arī pēc skolas droši vien nosaka savdabīga Stokholmas sindroma forma attiecībās ar bieži vien despotiskajiem diriģentiem. Turklāt kopības un piederības sajūta, kā arī anonimitāte, paredzama rutīna un konkrēta uzdevuma izpilde pēc stingra vadītāja diktāta nereti atbrīvo no individuālās atbildības sloga. Vēl dažiem kaut kur pa ceļam tiešām izdodas noķert privātu interesi par kormūziku nevis kā nākamo ierindnieku dresūras un patriotiskas propagandas instrumentu, bet kā leģitīmu mākslas formu, lai tad meklētu iespējas ar to nodarboties vairāk, kvalitatīvāk vai pat profesionāli.

Cita populāra tieksme ir glorificēt Latviju kā izcilu izpildītājmākslinieku kalvi. “Mēs lepojamies”, un “mēs varam” būt daži pasaulē labākie amatierkori, starptautisku konkursu laureāti un profesionālie valsts kori, slavenie vokālisti un instrumentālisti, kuru kopā noteikti ir vairāk nekā izcilu sportistu. Mūzikas profesionāļi un kultūras funkcionāri, starp citu, diezgan bieži ceļ trauksmi par to, ka šī tieši padomju laikos iedibinātā mūzikas izglītības un izcilību dresēšanas sistēma atjaunotajā valstī ir pastāvīgi apdraudēta. Turklāt jautāts ikviens izcilnieks pateiks, ka viņa panākumu pamatā pirmām kārtām ir ilgs, smags un pašaizliedzīgs darbs. Un vai tad augstāk piesauktais mistiskais tautas dvēseliskums, tas vissvētākais un tīrākais, neprasa tādu pašu upurēšanos – maksimālu neatlaidīgā treniņā panāktu tehnisko precizitāti un izteiksmes skaidrību? Domāju, ka šai prasībai piekristu arī diktatori-diriģenti, deju virsvadītāji, šovu režisori un svētku loģistikas organizētāji. Kā lielu mākslas formu, ekstravagantu žestu un sarežģītu konstrukciju fans pazīstu savādās, arī droši vien bioķīmijas ierosinātās, aizgrābtības trīsas, baiso bijību un nespēju atraut acis no vērienīgi režisētiem un precīzi izpildītiem masu psiholoģijas aktiem – gan Rīfenštāles filmētajām Nirnbergas parādēm trīsdesmitajos, gan Ziemeļkorejas “dzīvo pikseļu” šoviem, gan latviešu rakstu rakstiem Daugavas stadionā. Iespējams, kaut kas tuvs tautas gribas triumfa sinhronitātei mums izdevies arī tajos sešos pēdējos svētkos, kuros pats stāvēju uz Mežaparka estrādes dēļiem. Bet no iekšpuses jau visu neredz.

“Kad dziesmu svētkos dzied visa latviešu tauta un tās sirds informācija, atdeve aiziet pasaulē, planēta atveseļojas, enerģētiskie caurumi aizlāpās vairākās zemes sfērās. Kopkorī izpildītas dziesmas enerģija ir tik stipra, ka kādā vietā uz zemeslodes tiek pārtraukts karš,” raksta Valdis Svirskis, un atliek vien cerēt, ka viņa novēlējums piepildīsies, un nav pat svarīgi, vai tāpēc, ka latvieši dzied Mežaparkā. Man savukārt nav grūti iztēloties organizatorisko drudzi, kāds valda šajos pēdējos mēnešos pirms svētkiem, iespējams, izdarot arī pēdējos labojumus politiķu, diriģentu, konferansjē un goda viesu svinīgajās uzrunās. Svirska teksts lai tad visiem palīdz arī kā tukšs ļoti slikta tosta piemērs.