Nesen, gatavojoties vērienīgai maltītei, kad pēc senas stepju aitkopju receptes tika ceptas tikko kauta jēra iekšas, es iedomājos par laukiem, kuros dzīvo mans organisms un apziņa. Lielākā daļa no šiem laukiem manām maņām nav pieejami, turklāt nav īsti skaidrs, vai, piemēram, elektromagnētiskajā laukā dzīvo mans organisms vai tikai tā apakšstruktūras. Lauki, kuros norisinās dažādi ķīmiski un bioloģiski procesi, acīmredzami ir tuvāki manām maņām, taču lielākoties tikpat nesaprotami kā lauki, kuros darbojas kvanti. No otras puses, sociālekonomiski politiskie procesi, kuros atkarībā no prātam pieejamā jēdzieniskā aparāta var ieviest lielāku vai mazāku kārtību un skaidrību, norisinās man tikpat necaurredzamos un daudzšķautņainos laukos kā neparedzamās mikrodaļiņu kustības subatomiskā līmenī, lai gan daži asprāši spēj šo un to paredzēt – un tātad saskatīt – kopainā, kurā darbojas tādi aģenti kā valstis vai to amatpersonas, iekšzemes kopprodukts un ārējais parāds, demogrāfiskā bedre un nevienlīdzības mazināšana. Ieroču ražotāji un aizsardzības ministrijām pakļautie gatavi visu pasauli ja ne padarīt par karalauku, tad vismaz kā tādu to aplūkot. Uzņēmīgi ļaudis uz to pašu gatavi raudzīties kā uz tirgus laukumu, bet tieslietās skolotie – kā uz likumu un noteikumu veidotu sfēru. Retāk sastopami ļaudis spēj domāt par savu vai citu līdzdalību vēl plašākos telpas un laika laukos – un, ja ne domāt, tad vismaz runāt par “ģeopolitiku” un “civilizāciju konfliktu” vai pat “vēsturi”, lai gan šī jēdzieniskā konstrukcija reti izlien ārpus saviem 19.gadsimta dažādu nacionālismu daudzināšanas autiņiem.
Taču visi šie lauki, es nodomāju, notiek kaut kā paši no sevis, es tajos gandrīz nemaz nespēju apzināti piedalīties, kur nu vēl tos ietekmēt. Man pieejamas tikai to darbības sekas. Vienīgais man nojaušamais lauks, kas nedarbojas pats par sevi – stingrāk sakot, kas man nav pieejams bez manas apzinātas piepūles –, ir jēgas lauks. Tajā iespējams atrasties, tikai pateicoties vērīgas apjēgsmes piepūlei, kurai izsīkstot jēgas lauks izzūd kā nebijis. Protams, lauskas un drupatas no šī lauka iekrīt visos prāta veidotajos spēļlaukumos – no nacionālistu spazmām līdz ekonomistu, militāristu, sociologu un juristu konstrukcijām –, taču līdzdalība jēgas laukā ir iespējama, tikai radot jēgu, ne patērējot citu izdomāto. Šajā žurnāla numurā Rebekas Goldstīnas iezīmētā cīņa ar šimpanzi sevī, Sergeja Čebanova dzīves jeb dzīvības neparedzamība un neatkārtojamība, Toma Stoparda nemiers zinātnisku skaidrojumu nepietiekamības priekšā atgādina par piepūli, kas nepieciešama, lai no ierastās dzīves bezjēdzības nonāktu līdz jēgas laukiem. Atceroties Bhagavadgītas sākumu, nākas sev atgādināt, ka, redzot ap sevi tikai karalauku (vai tirgus laukumu), tu neredzi dharmas lauku, kurš pastāv vienmēr un kurā tu atrodies, gribi vai negribi. Taču dharmas lauks ir vēl tālāk par jēgas lauku, un tas jau ir pavisam cits stāsts.