Dzīve starp sliktiem cilvēkiem

Vispār korupcija ir viens no demokrātijas elementiem. Jo vairāk demokrātijas, jo vairāk korupcijas.

Aivars Borovkovs intervijā Latvijas Radio 4, 10. janvārī

Ja šo tēzi piedāvātu komentēt kādam empīrijā trenētam politologam, tā tūliņ pat tiktu atzīta par pilnīgu aplamību. Visi korupcijas līmeņa pētījumi apliecina pretējo: viszemākais korupcijas līmenis ir tieši demokrātiskās valstīs. Protams, var pamatoti kritizēt visus korupcijas uztveres indeksus (CPI) un tamlīdzīgus rādītājus, kuru veidotāji reizēm paši īsti nezina, ko mēra. Tomēr šādus datus nevar arī pilnībā ignorēt, ja vēlamies, lai mūsu sacītajam būtu kaut kāds sakars ar realitāti. Lai gan, ej nu sazini, varbūt arī tas vairs nav obligāti post-patiesības laikmetā, kad, lai noķēzītu demokrātiju, labi visi līdzekļi. Kārlis Markss savulaik izteicās par savu Reinas Prūsiju: pie mums notiek visas Eiropas reakcijas, tikai bez iepriekšējām revolūcijām. Kaut ko stipri līdzīgu var vērot mūsdienu Latvijā. Pie mums visi šodien ir gatavi pilnā sparā karot pret “liberālismu”, “demokrātiju”, “multikulturālismu” un visu ko tamlīdzīgu, piemirstot, ka šīs lietas patiesībā Latviju ir skārušas ļoti nedaudz.

Vienlaikus hermeneitiskais labvēlības princips liek mums mēģināt saskatīt kādu jēgu šajos izteikumos. Par demokrātijas izpratni labāk nerunāsim. Tas ir viens no jēdzieniem, kura neskaidrais saturs vienlaikus ir tā popularitātes ķīla. Ja visi mēģinātu ar demokrātiju domāt vienu un to pašu, šis vārds ātri vien pazustu no aprites. Mazliet atšķirīgi ir ar korupciju. Te patiešām ir viela pārdomām, turklāt kādā ļoti specifiskā nozīmē Borovkovam var pat izrādīties taisnība. Minētajā intervijā viņš apgalvo, ka korupcija, lūk, neesot tikai kukuļņemšana, bet gan jebkura varas “izmantošana par ļaunu”. (Aivara Borovkova lietotais vārds злоупотребление noteikti nav “ļaunprātīga izmantošana”, kā to parasti tulko, bet gan kas plašāks. Ir grūti iedomāties, kā cilvēki, teiksim, dzerdami alkoholu, varētu to izmantot “ļaunprātīgi”, bet viņi var to izmantot sev par ļaunu.) Tātad, ja es piedalos neprasmīgi sadiegta budžeta pieņemšanā vai izvirzu nejēdzīgas prasības KNAB priekšnieka kandidātiem, es neesmu vienkārši nejēga vai slikts politiķis. Es esmu korumpēts, ar visām no tā izrietošajām sekām.

Šīs sekas ir ļoti nopietnas: korupcija, kura nav ierobežota konkrētā juridiskā izpratnē, kļūst par tīri morālu kategoriju. Korumpētais ir slikts cilvēks, kuram faktiski nevar sniegt roku. Šāda ārkārtīgi plaša korupcijas definīcija ir tīkama lielai daļai latviešu sabiedrības, kam vispār ir raksturīgi slikti domāt par saviem līdzpilsoņiem. Tā labi saskaņojas ar iecienītajām runām, ka korupcijas saknes, lūk, esot mūsu neglābjamajā padomju laiku domāšanā, ka visuresošā korupcija esot mūsu sabiedrības morālās degradācijas zīme, ka “tur augšā” visi zogot un laupot. Tam, ka PSRS patiesībā bija sabiedrība ar samērā zemu korupcijas līmeni, ka kopš 4. maija ir jau pagājis vairāk nekā ceturtdaļgadsimts, ka arī vecajās demokrātijās vidējais pilsonis nav neko daudz tiklāks un pareizāks par vidējo latvieti, nav nekādas nozīmes. Mums vienkārši patīk klausīties nebeidzamās runas par totālo korupciju, jo tās mums apstiprina mūsu pašu nesatricināmo izpratni par sabiedrību kā “morāli degradētu” un “slimu”. Tas savukārt nostiprina hronisko solidaritātes trūkumu Latvijas cilvēku starpā, kurš noteikti ir daudz lielāka problēma nekā īsta vai izgudrota korupcija.

Ja mēs akceptējam tik plašu korupcijas izpratni, tad demokrātiskā iekārta patiešām var likties ļoti korumpēta. Lieta tāda, ka demokrātija patiesībā ir morāli diezgan nepretencioza. Tā nemāca cilvēkiem dzīvot un likuma noteiktās robežās ļauj izpausties dažādām cilvēku īpašībām: gan mantkārei, varaskārei un muļķībai, gan radošumam, mērķtiecībai un empātijai. Nav jau tā, ka demokrātija veicinātu tieši sliktās īpašības, nebūt ne. Tomēr tā lielos vilcienos samierinās ar šādu īpašību eksistenci. Tā kā visas minētās īpašības var izmantot arī “par ļaunu”, kādam noteikti liksies, ka citi dzīvo amorāli un korumpēti.

Te nu mēs arī redzam, kādas priekšrocības ir šaurai korupcijas definīcijai. Teiksim, tādai, kādu to sniedz KNAB likums: tā ir “kukuļošana vai jebkura cita valsts amatpersonas rīcība, kas vērsta uz to, lai, izmantojot dienesta stāvokli, savas pilnvaras vai pārsniedzot tās, iegūtu nepelnītu labumu sev vai citām personām”. Saskaņā ar šo definīciju korupcija ir skaidri identificējams pārkāpums. Tādēļ ir iespējams samērā skaidri nodalīt tos cilvēkus, kuri ir korumpēti, no tiem, kuri tādi nav. Pirmos vajag tiesāt un sodīt, taču otros var arī atstāt mierā.

Politiķi, kā visi cilvēki, mēdz būt dumji, patmīlīgi un neprofesionāli. Tomēr ne visos gadījumos viņi uzreiz ir arī korumpēti. Saprātīgs cilvēks ar apsūdzībām korupcijā būtu ļoti taupīgs. Ja cilvēks ir muļķis, tad viņš teorētiski var pieņemties prātā; turklāt viņš ne vienmēr pats ir savā muļķībā vainojams. Ja cilvēks ir patmīlīgs, viņam var palūgt izmēģināt spēkus kādā citā jomā, nevis politikā, kur ir jārūpējas par citu interesēm. Taču, nosaucot cilvēku par korumpētu, mēs viņu faktiski pasludinām par amorālu nelieti, ar kuru nedrīkst ielaisties nekādās attiecībās. Viņš ir bezcerīgs. Tādēļ varbūt nevajag pārsteigties skaidrot pasauli tikai caur korupcijas prizmu – ja vien mums kā sabiedrībai nav svarīgi uzturēt ilūziju, ka pār mums ilgstoši valda amorāli nelieši.