Es tevi atzīstu

Īrija, Norvēģija un Spānija ir paziņojušas, ka formāli atzīs Palestīnas valsti. Dublina, Oslo un Madride uzskata, ka tikai divu valstu risinājums var palīdzēt panākt ilgstošu mieru Tuvajos Austrumos.

lsm.lv, 22. maijā

Ideja, ka suverēnai valstij jātiek atzītai no citām suverēnām valstīm, acīmredzot sakņojas vēl jaunlaiku valstiskuma izpratnē. Starptautisko politiku te veido savdabīgs “suverenitāšu koncerts”, kurā neviena valsts formāli nav pārāka par citu un atzīst cita citu kā līdzvērtīgu. Mūsdienu starptautiskajās tiesībās pastāv dažādu atzīšanas veidu nomenklatūra, par kuras niansēm var strīdēties gluži tāpat kā par to, cik daudz eņģeļu satilpst uz adatas smailes. Tas, ka valsts formāli atzīst kādu citu valsti, nenozīmē, ka tā par leģitīmu atzīst arī šīs valsts valdību. Tas, ka valsts balso par kādas citas valsts uzņemšanu ANO, nenozīmē, ka tai tādēļ ir pienākums to atzīt diplomātiski un uzturēt ar to diplomātiskās attiecības. Latvijas valsts vēsturē ir pazīstams nošķīrums starp de iure un de facto atzīšanu, no kurām īsti pilnīga gan ir tikai pirmā, lai gan precīzas robežas starp tām nav.

Arī Palestīnas “atzīšanas” process ir piedzīvojis daudz šādu nianšu – kurš un kā atzīst, kādā statusā un tamlīdzīgi. Tiem, kuri šodien iestājas par Palestīnas atzīšanu Rietumos, būtu vietā atcerēties, ka virkne kaimiņvalstu (vairums arābu valstu, bet arī citviet pasaulē, teiksim, Kuba un Nikaragva) ne tikai diplomātiski neatzīst Izraēlu, bet bieži “neatzīst” to arī ar darbiem, balstot Hamās teroristus. Varbūt palūgsim atzīšanu arī viņiem – ja jau, tad jau.

Taču, raugoties uz atzīšanas problemātiku plašākā kontekstā, būtu vērts atgriezties pie klasiķiem. Hēgelis un Fihte savulaik uzsvēra, ka cilvēka autonoma “es” tapšanai ir izšķirīgi svarīgi, lai citi mani atzītu par šādu autonomu “es”, kurš spēj patstāvīgi lemt par saviem vārdiem un darbiem. Vēl vairāk: cīņa par šo atzīšanu ir sociālo cīņu pamatā. Par klasisku šīs tēmas izvērsumu filozofijā tiek uzskatīta Hēgeļa pazīstamā “verga un kunga dialektika” no “Gara fenomenoloģijas” (noderīga vismaz tiem apbrīnas cienīgajiem ļaudīm, kuri spēj saprast viņa uzrakstīto). Savukārt politikā to iemieso dažādas “identitātes politikas” kustības (sieviešu, etnisko un reliģisko minoritāšu, LGBTQ+ utt.), kas, atšķirībā no 20. gadsimta sākuma strādnieku kustībām, vairs necīnās par resursu pārdali, bet gan par simbolisku atzīšanu no sabiedrības pamatstraumes puses, – no Black Lives Matter līdz cīņai par transseksuāļu tiesībām piedalīties sporta sacīkstēs. Īsi sakot, noteiktā aspektā “cīņa par atzīšanu” tiešām ir kļuvusi par savdabīgu sociālās emancipācijas pamatmotīvu: dažādas sabiedrības grupas, kuras vēsturiski ir cietušas no īstas un iedomātas apspiešanas, vēlas panākt līdzvērtīgu statusu – un, kā jau jebkura politiska cīņa, arī šī bieži iziet ārpus veselā saprāta rāmjiem.

Arī Izraēlas un Palestīnas kontekstā “atzīšana” nozīmē krietni vairāk nekā apmainīšanos ar diplomātu akreditācijas vēstulēm. Lieta tāda, ka valstis Vestfālenes sistēmās tiešām tiek uzskatītas par savdabīgām “superpersonām”, kuru savstarpējai saskarsmei piemīt tās pašas iezīmes, kas cilvēku saskarsmei. Atzīstot kādu, mēs principā to pasludinām par sev līdzvērtīgu būtni, kuras tiesības uz neatkarīgu pastāvēšanu mums jārespektē un kura principā pati spēj kontrolēt savu izturēšanos un arī atbildēt par to. Ar visu dziļo nožēlu par civiliedzīvotāju upuriem Palestīnas gadījumā šādus parametrus konstatēt ir grūti. Mēģinājumi šeit tiešām iedibināt “divu valstu risinājumu” lielākoties ir beigušies ar islāmistu teroru un atklātiem mēģinājumiem noslaucīt Izraēlu no zemes virsas. Pagājušā gada 7. oktobra Hamās uzbrukums gan bija negaidīts un šokējošs savā brutalitātē, taču nekas principiāli jauns. Te ir runa par organizāciju, kuras raison d’être ir Izraēlas valsts iznīcināšana. Tāda “cīņa par atzīšanu”, kurā atzīstošajai pusei jātiek iznīcinātai, faktiski nozīmē kolektīvu visa reģiona pašnāvību, un Izraēlas pienākums ir to visiem spēkiem apturēt.

Nenoliegsim, ka Izraēla uz draudiem savai pastāvēšanai reaģē sakāpināti. Nedz arī to, ka drošības tēma tur bieži tiek ievilkta iekšpolitiskās intrigās un partiju cīņās. Taču nevajadzētu aizmirst problēmas sakni. Nelaime tā, ka palestīniešu teritorijās pa šiem gadiem izaugusi paaudze, kurai visa dzīves jēga ir ieriebšana ebreju valstij un Rietumu civilizācijai kā tādai. Turklāt šādi savā būtībā nelaimīgu cilvēku miljoni “neatzītajās” vai “daļēji atzītajās” teritorijās lielākoties ir citu lielvaru spēlīšu rezultāts, kuras stāv malā un berzē rokas. Ne velti Putins vēl nesen pieņēma Kremlī Hamās teroristus. Protams, Hamās nekādā ziņā nav vienādojams ar palestīniešiem. Taču pats fakts, ka nekāda Palestīnas “valsts” oficiālā vara, nekāds PLO, nekādi Palestinian Authority vai Mahmūds Abāss nav spējīgi šādus uzbrukumus nedz apturēt, nedz novērst, skaidri parāda, ka šeit nav iespējams runāt par reālu valstiskumu. Tādēļ nav skaidrs, tieši ko kā Palestīnas valsti tikko ir atzinusi Norvēģija vai Spānija. Pieejot tīri formāli, tiešām pastāv t.s. Montevideo kritēriji, saskaņā ar kuriem kādu politisku vienību var uzskatīt par valsti, – kontrole pār teritoriju, pārvaldes aparāts, minimāli pakalpojumi iedzīvotājiem un tamlīdzīgi. Reizēm tos piesauc juristi akadēmiskās diskusijās, taču ne jau tie nosaka, vai kādu valsti atzīs vai neatzīs. Arī pēdējo mēnešu notikumi ap Palestīnas atzīšanu tikai apliecina, ka šī šķietami juridiskā procedūra diemžēl ir kļuvusi par tīri politisku žestu, par iemeslu garām un bezjēdzīgām diskusijām dažādos starptautiskos forumos. Diemžēl tas ir tikai simptoms plašākam procesam, proti, starptautisko tiesību erozijai mūsdienu pasaulē, par kuras lieciniekiem liktenis mums ir lēmis būt.