Fotogrāfija ar sievieti un Ministru kabinetu

Terorisma risku mazināšanai valdība otrdien atbalstīja grozījumus noteikumos, kas paredz aizliegt fotografēt un filmēt kritiskās infrastruktūras objektus, tai skaitā valdības namu.

Diena.lv, 6. jūnijā

1889. gadā Parīzē atklāja Eifeļa torni. Rakstnieks Gijs de Mopasāns esot to tik ļoti ienīdis, ka bieži pusdienojis torņa restorānā, jo tā bija vienīgā vieta, no kuras pats tornis nebija redzams. Taču tagad gandrīz jebkura tūrista krājumos ir fotogrāfija ar Eifeļa torni. Un daudzi, pašiem nezinot, to izmanto nelegāli.

1985. gadā uz torņa uzstādīja mirgojošas gaismas un prožektorus, un kopš tā laika naktīs ir vērojams gaismu šovs. Gaismu šova autors ir Pjērs Bido, kuram līdz ar to pieder arī šova autortiesības. Ilgus gadus, ja kāds vēlējās publicēt Eifeļa torņa fotogrāfiju nakts apgaismojumā, klāt bija jāraksta, kam pieder autortiesības. Nesen šis regulējums ir mainījies, taču vēl joprojām jāprasa atļauja, lai fotogrāfiju ar gaismotā torņa nakts skatu izmantotu komerciālos nolūkos.

Nesen pieņemtie grozījumi Ministru kabineta noteikumos par kritiskās infrastruktūras drošību var panākt līdzīgu efektu. Noteikumi paredz, ka pie kritiskās infrastruktūras objektiem var novietot norādi “Bez saskaņošanas fotografēt, filmēt aizliegts”. Ja šāda norāde ir uzstādīta, tad bez saskaņošanas ar objekta īpašnieku vai valdītāju ir aizliegts veikt tā filmēšanu, fotografēšanu vai cita veida dokumentēšanu.

Te slēpjas paradokss. Kritiskās infrastruktūras kopums ir valsts noslēpums – cilvēks no malas nedrīkst zināt, kur šādi valsts noslēpuma objekti atrodas. Uzstādot uz tiem norādes, protams, ikvienam kļūs skaidrs, kur. No otras puses, jau tagad diskusijās par minētajiem noteikumiem piemin Ministru kabineta ēku un dzelzceļa tiltus. Vai tiešām tos aizliegs fotografēt?

Kā atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, vārda brīvība ietver arī fotogrāfiju publicēšanu. Lai ierobežotu vārda brīvību, ir vajadzīgs leģitīms mērķis. Valsts un sabiedriskās drošības intereses var būt šāds mērķis, taču katrā konkrētā gadījumā tiesai ir jānoskaidro, vai tiešām aizliegums fotografēt ir saistīts ar drošības interesēm un vai tas ir samērīgs. Nepietiek vienkārši norādīt, ka objektus var nofotografēt teroristi. Jāņem vērā arī tas, ka projektu izstrādājusi Drošības policija, kuras pārstāvji, spriežot pēc presē minētajām ziņām, paši iepriekš jau mēģinājuši, to nekādi nepamatojot, aizliegt fotografēt savu ēku. Tagad šis normatīvais pamatojums būs, un cilvēki zinās: ja norādes nav, fotografēt drīkst, pat ja tas nepatīk varas pārstāvjiem. Savā ziņā tas var pat palīdzēt īstenot Satversmē minētās tiesības zināt savas tiesības.

Arī citās valstīs ir bijuši līdzīgi gadījumi. Piemēram, 2007.gadā Ārlingtonas policija lika fotogrāfam dzēst kādas biroju ēkas fotogrāfijas: izrādījās, šajā ēkā izvietota ASV Aizsardzības ministrijas Aizsardzības attīstīto projektu aģentūra (DARPA). Policijas rīcību kritizēja gan prese, gan juristi, norādot, ka tā pārāk plaši interpretējusi savas pilnvaras aizsargāt valdības infrastruktūru. Atliek tikai cerēt, ka Latvijā aizliegums fotografēt tiks izmantots samērīgi, bet tiesas šo samērīgumu efektīvi kontrolēs.

Turpretī diskusijām par Eifeļa torni nakts apgaismojumā Latvijā tiešas analoģijas nav. Autortiesību likumā norādīts, ka publiskās vietās pastāvīgi izstādīta arhitektūras, fotogrāfijas, vizuālās mākslas, dizaina, kā arī lietišķās mākslas darba attēlojumu drīkst izmantot personiskai lietošanai, informācijā ziņu raidījumos vai aktuālo notikumu apskatos vai arī ietvert darbos nekomerciālā nolūkā. Šis izņēmums balstās uz ES Autortiesību direktīvā minēto, ka dalībvalstis var paredzēt izņēmumus vai ierobežojumus attiecībā uz to darbu (piemēram, arhitektūras vai tēlniecības darbu) izmantošanu, kuri radīti pastāvīgai eksponēšanai sabiedriskās vietās. Daudzas dalībvalstis šo normu izmanto, lai gan Francija un Itālija izņēmumus ilgus gadus neatzina. Vēl jo vairāk – kad Eiropas Parlamentā apsprieda ziņojumu par autortiesībām, skanēja arī priekšlikumi atteikties no šī izņēmuma visā ES.

Pretēja pieeja ir Vācijā, kur tā sauktā “panorāmas brīvība” ir nostiprināta ļoti sen. Kaut gan tā neattiecas uz ēku interjeru, panorāmas brīvība neprasa, lai fotogrāfiju izmantotu tikai nekomerciālos nolūkos. Par šādas prakses pārņemšanu vajadzētu padomāt arī Latvijas likumdevējam. Pašlaik internetā ir diezgan grūti nodalīt izmantošanu “personiskai lietošanai” no izmantošanas “komerciālā nolūkā”: piemēram, sociālā tīkla lietotājs var augšupielādēt fotogrāfiju savā profilā, bet sociālais tīkls lietotāja datus izmantos, lai gūtu peļņu.

Taču, visticamāk, “panorāmas brīvību” drīz atkal vērtēs visas ES mērogā. Pagājušajā gadā Eiropas Komisija rīkoja publisko aptauju par šo tēmu; tai, iespējams, sekos arī grozījumi autortiesību aktos. Likumu vienādošana visā ES laikam būtu vislabākais risinājums, lai Eiropas apceļotājam nevajadzētu domāt, vai ir atļauts savā profilā publicēt fotogrāfiju ar Eifeļa torni naktī vai Latvijas Republikas Ministru kabineta ēku dienā. Protams, ja vien tur nav novietota norāde “Bez saskaņošanas fotografēt, filmēt aizliegts” (balts taisnstūra laukums melnā ietvarā ar stilizētu filmēšanas un fotografēšanas tehnikas piktogrammu un uzrakstu latviešu valodā).

Autors ir Eiropas Parlamenta Zaļo/EBA frakcijas juridiskais padomnieks, taču šis komentārs atspoguļo autora viedokli un nav saistāms ar Eiropas Parlamentu vai Zaļo/EBA frakciju.