Ienesīgā ģeopolitika

Pirmkārt, mūsdienu pasaulē “ģeopolitika” pastāv tur, kur nedarbojas ekonomika. Krievijai nebūtu nekādas vajadzības “piesaistīt” pie sevis Vāciju ar nerentablu cauruļvadu, ja Krievija spētu piesaistīt pasauli ar izciliem ekonomiskiem un zinātniskiem sasniegumiem. Krievijai nevajadzētu baidīties no Vācijas, Eiropas Savienības un ASV sankcijām, ja tā hibrīdkaru vietā īstenotu pieskaitāmu ārpolitiku. Otrkārt, tieši “ģeopolitika” vislabāk attaisno rebes un ekonomiski neizdevīgus projektus. Ģeopolitika un rebes Krievijā ir tik cieši saistītas, ka grūti saprast, kura no tām ir vista un kura – ola. Mēs būvējam nerentablus cauruļvadus, lai varētu īstenot hibrīdkarus, vai arī īstenojam hibrīdkarus, lai pēc tam attaisnotu nerentablu cauruļvadu būvniecību.

Jūlija Latiņina, Novaja Gazeta, 23. augustā

No Kremļa skatpunkta Gazprom īstenotā cauruļvadu būvniecības politika ir pilnībā pareiza. Šīs politikas galvenā jēga ir mazināt Krievijas energoresursu eksporta atkarību no tranzītvalstīm, kas sadārdzina piegādes un nereti apdraud to stabilitāti. Krievijai par nelaimi, pēc PSRS sabrukuma tās sauszemes “logs” uz Eiropu aizvērās un lielie transporta mezgli nonāca mazu, ne īpaši draudzīgu suverēnu valstu kontrolē (naftai – Latvijā, Lietuvā un Baltkrievijā, dabasgāzei – Ukrainā). Atteikšanās atdot tranzīta uzņēmumus, komisijas maksu sadārdzināšana un dažkārt nekaunīga resursu piesavināšanās no šo valstu puses bija daļa no Krievijas postpadomju ģeopolitiskās realitātes. Tas, protams, bija kaitinoši, turklāt arī Rietumu partneri bija likuši manīt, ka uztraucas par piegāžu drošību. Lai kāda būtu PSRS un vēlāk Krievijas politiskā retorika pret Rietumiem, tā jau kopš 20. gs. 60. gadiem ir sevi pozicionējusi kā uzticamu Rietumu partneri enerģētikā, un tiešām, līdz šim tā nav pievīlusi. Tāpēc kopš 90. gadu beigām Krievija īsteno principiāli jaunu stratēģiju eksporta kravu novirzīšanai uz jaunuzbūvētām iekšzemes ostām un jauniem cauruļvadiem ziemeļos un dienvidos.

Visi labi saprot, ka Krievija ir vairāk atkarīga no Rietumiem nekā Rietumi no Krievijas un ka Krievija Rietumu nosacītās enerģētiskās atkarības kārti var izspēlēt tikai vienreiz – pēc tam atpakaļceļa vairs nebūs. Rietumiem ir reālas alternatīvas, bet Krievijai pašlaik tādu īsti nav. Krievija nevar atļauties liela mēroga konfliktu ar Rietumiem, neriskējot ar pilnīgu ekonomikas sabrukumu. Iejaukšanās citu valstu vēlēšanu kampaņās, vērienīgu militāro mācību organizēšana un kaimiņvalstu terorizēšana ir tikai tādas palaidnības, par kurām nav vērts ilgstoši uztraukties: valda uzskats, ka šīs “palaidnības” ir domātas iekšējam patēriņam, ka pēc būtības Krievija nav ideoloģiski naidīga un ka tai pašlaik nav ekspansionistisku mērķu. Galu galā, ekonomiskie ieguvumi atsver ģeopolitiskos riskus, jo Rietumeiropai dabasgāze ir vajadzīga, turklāt – jo lētāk, jo labāk: tas ļauj veiksmīgāk konkurēt ar ASV ražotājiem. Pašā Eiropā dabasgāzes ieguves apjomi apsīkst, bet pieprasījums aug: saskaņā ar aplēsēm, 2030. gadā Eiropas Savienībā dabasgāzes patēriņš sasniegs 880 pašreizējo 550 miljardu kubikmetru vietā. Krievija pašlaik piegādā 40% no šī apjoma, kas savukārt ir 90% no Krievijas kopējā dabasgāzes eksporta.

Krievija gāzes eksportu attīsta trīs virzienos: Vācijas virzienā pa Baltijas jūras gultni (Ziemeļu straume), Turcijas virzienā pa Melnās jūras gultni (Turku straume) un Ķīnas virzienā cauri Sibīrijai (Sibīrijas spēks). Plānots arī palielināt jaudu gāzes piegādēm caur Baltkrieviju: atšķirībā no Ukrainas, Baltkrievijas gāzes transporta infrastruktūra pieder Gazprom. Turklāt, lai pilnībā noslogotu ziemeļu ceļu, Gazprom vēl papildus jāuzbūvē sauszemes gāzes vads cauri Vācijas austrumiem no Baltijas jūras līdz Čehijai. Šie un citi projekti, protams, prasa apjomīgas investīcijas: pēc ekspertu aplēsēm, 93,4 miljardus ASV dolāru (salīdzinājumam: 2017. gadā Gazprom kopējā akciju tirgus vērtība bija 53,4 miljardi, savukārt Krievijas IKP – 1579 miljardi). Lai arī Ziemeļu straumes īstenotāji akcentē, ka tas ir konceptuāli jauns dabasgāzes piegādes ceļš, lai palielinātu piegādes Eiropai, Kremļa paziņojumi un reālā statistika liecina par pretējo: gan Ziemeļu, gan Turku straume ir iecerētas, lai apietu Ukrainu. Tomēr, par spīti Kremļa retorikai, Ukrainas loma Eiropas gāzes tirgū paliks nozīmīga. Ja Eiropā patēriņš turpinās augt, kā prognozēts, tad ar jaunizbūvētajām trubām vien nepietiks, lai šo pieprasījumu apmierinātu. Turklāt Eiropas ziemeļos nav iespēju gāzi uzglabāt tādā daudzumā, lai līdzsvarotu piegādes maksimālā pieprasījuma brīžos. Šajā ziņā Ukraina ir neaizstājama, jo tās kapacitāte dabasgāzes uzglabāšanā ir milzīga. Atteikšanās no tranzīta caur Ukrainu radīs nopietnus piegādes pārrāvuma riskus. Par to bažas paudusi Angela Merkele sarunā ar Vladimiru Putinu. Jāņem vērā arī tas, ka Turku straumes efektivitāte būs atkarīga no Krievijas attiecībām ar Turciju: lai arī tās ir uzlabojušās, ko sekmējis abu valstu līderu autokrātiskais vadības stils un nepatika pret Rietumu liberālajām vērtībām, abu valstu vēsture un atšķirīgās intereses Sīrijas konfliktā liek šaubīties par nodibinātās draudzības ilgtspēju.

Jūlijas Latiņinas pārmetumi, ka Krievija veido nelietderīgus risinājumus dabasgāzes piegādes paplašināšanai Rietumu tirgiem, ir saprotami no Baltijas un Ukrainas viedokļa, taču no rietumvalstu skatpunkta tie nav īsti pamatoti: jo attīstītāka infrastruktūra, jo elastīgāks tirgus, jo lielāka izvēle patērētājiem. Ne velti Ziemeļu straumes pirmās cauruļvadu kārtas atklāšanā piedalījās trīs rietumvalstu – Vācijas, Nīderlandes un Francijas – līderi. Eiropas pieaugošā atkarība no Krievijas dabasgāzes liek domāt par alternatīvām, taču bažas, ka Krievija varētu izmantot energoresursus, lai uzspiestu savu gribu Rietumu demokrātijām, ir pārspīlētas. Kā jau tika atzīmēts, Krievijas gadījumā retorika ir viena lieta, reālie darbi – pavisam cita. Demokrātijām šādu pretrunu ir grūti saprast, taču mūsu kaimiņvalstī tā ir pilnīgi normāla parādība. Turklāt laiks, kad Krievija ticēja, ka apgāde ar lētiem resursiem tai nodrošinās postpadomju valstu lojalitāti, ir pagājis, un tagad attiecības ar šīm valstīm Krievija veido, vadoties pēc nežēlīgajiem tirgus likumiem.

Cits jautājums: vai Krievija jelkad spēs atpelnīt ieguldīto? Viedokļi šajā jautājumā atšķiras. Lai nu kā, ģeopolitisko apsvērumu priekšā ekonomiskās efektivitātes apsvērumi zaudē nozīmi, proti, ģeopolitiskās intereses diktē, kas ir ekonomiski izdevīgi un kas nav. Tiesa, Krievija būtu varējusi ietaupīt vairākus desmitus miljardu, investējot jau pastāvošajā infrastruktūrā Ukrainā. Tam gan būtu nepieciešams normalizēt attiecības ar šo valsti, kura krievu ultranacionāļu ieskatā ir teritorija “bez patstāvīgas ģeopolitiskas nozīmes”. Atteikšanās no sadarbības ar Ukrainu ir ģeopolitiska izvēle, kuras cena ir šie vairāki desmiti miljardi dolāru. Taču vai naudas izteiksmē var novērtēt tādas lietas kā valsts varas neatkarība un rīcības brīvība? Gazprom būtu varējis ietaupīt vēl vairākus desmitus miljardu, ja būvniecību – arī iekšzemē – īstenotu vienlīdzīgā partnerībā ar Rietumu kompānijām. Ārvalstu kapitāls tiek piesaistīts, bet galvenokārt aizņēmumu formā, līdz ar to Gazprom kā vienīgais patiesā labuma guvējs uzņemas visu finansiālo risku. Vai tā ir ģeopolitiska izvēle? Visticamāk, ka nav. Nav noslēpums, ka valsts kontrolēti uzņēmumi ir parocīgāki, ne tikai lai novērstu nelabvēlīgu ārvalstu ietekmi, bet arī lai nodrošinātu rebes politiskajai elitei. Krievijā robežas starp valsti un biznesu ir tik ļoti izplūdušas, ka nodalīt vienu no otra ir praktiski neiespējami. Šeit likuma vara ir domāta tikai apakšslāņiem un īpašuma tiesībām ir relatīva nozīme: visu nosaka labi personīgie sakari un lojalitāte varas vertikālei. Krievijas gadījumā pareizāk ir teikt, ka tur viss joprojām pieder valstij, taču šī īpašuma ienesīgākās daļas ir nodotas atsevišķām privileģētām personām beztermiņa lietošanā. Par lietošanu gan jāmaksā “nomas” maksa varas vertikāles stutēšanai, tajā skaitā megalomānisku projektu īstenošanai, kā, piemēram, ziemas olimpiskais centrs Sočos un vērienīgi militārie manevri. Kaut kas tāds nebūtu iespējams uzņēmumos ar Rietumu kapitālu: to Krievijai skaidri apliecināja Sergeja Magņitska skandāls.

Pēc Ziemeļu straumes pabeigšanas Vācija kļūs par Krievijas gāzes Eiropas sadales centru. Tas liek uzdot jautājumus par Vācijas un Krievijas tālāko attiecību dinamiku un tās ietekmi uz pārējām Eiropas valstīm. Vai tiešām Krievijai var izdoties piejaucēt Vāciju tādā mērā, ka tā neiebildīs nedz pret Krievijas tālāko agresiju Ukrainā, nedz potenciālo Baltkrievijas aneksiju, kā to pareģo Jūlija Latiņina, nedz pārkārtojumiem Baltijas valstīs, par ko mēs paši tik ļoti uztraucamies? Vācijas–Krievijas sadarbībai ir arī plašāks konteksts, proti: cik sekmīga un morāli attaisnojama var būt dziļa ekonomiskā integrācija starp valstīm, kurām ir atšķirīgi politiskie uzskati cilvēktiesību, likuma varas un demokrātisko institūciju jautājumos? Henrijs Kisindžers lielākos draudus ASV un pasaules liberālajai kārtībai saskatīja tieši ciešā Krievijas un Vācijas sadarbībā pēc PSRS sabrukuma. Kisindžera ieskatā pēc apvienošanās Vācija ir kļuvusi tik spēcīga, ka pastāvošajām Eiropas institūcijām nav pa spēkam līdzsvarot tās ietekmi uz pārējām Eiropas valstīm, turklāt Eiropa, arī Vācija, bez ASV iesaistes nav spējīga iegrožot Krieviju ar tās milzīgo militāro potenciālu, plašajām teritorijām un vēl dzīvajām imperiālistiskajām ambīcijām. To, kāda jauda ir Krievijas un Vācijas savienībai, Eiropa labi redzēja pirms teju 80 gadiem. Un šodien Vācijai ir tas, kā trūkst Krievijai, – kapitāls un tehnoloģijas; savukārt Krievijai tas, kā trūkst Vācijai, – resursi.

Otrā pasaules kara iznākumā Vācija “saruka” līdz normālai nācijas valstij. Tā ir uzņēmusies vainu par kara upuriem un to izpērk, entuziastiski iesaistoties Eiropas integrācijas projektā un veidojot īpašas attiecības ar bijušajām upurvalstīm, galvenokārt Poliju un Krieviju. Vāciešu izpratnē Krievija nav ienaidnieks. Vācija vienmēr būs pateicīga Krievijai par to, ka tā pieņēma Vācijas atkalapvienošanu (jāatceras, ka šī ideja nebūt neizraisīja sajūsmu Francijas un Lielbritānijas galvaspilsētās). PSRS atbildība par Sarkanās armijas īstenoto vardarbību pret civiliedzīvotājiem, Vācijas sadalīšanu un totalitāras marionešu valsts izveidošanu Vācijas austrumos pēc Otrā pasaules kara vāciešus šodien uztrauc maz: tas esot bijis pelnīts pazemojums. Šodien Vācija nenoliedzami ir Eiropas integrācijas procesa nozīmīgākais objekts un subjekts vienlaicīgi. Neskatoties uz tajā valdošo eiropeisko noskaņojumu, Vācija savā ziņā iemieso nozīmīgus draudus sekmīgai ES funkcionēšanai. To labi parādīja eirozonas nedienas un vēlāk arī patvēruma meklētāju krīze. Lieta tāda, ka situācijā, kad Eiropas institūcijas nespēj diktēt darba kārtību, krīzes vadības loma ir jāuzņemas kādai no dalībvalstīm. Vācija to ir darījusi, taču vadoties no šauri iekšpolitiskām interesēm, neiedziļinoties, kādas sekas tam būs citās dalībvalstīs un savienībā kopumā. Vācija nevēlas uzņemties Eiropas hegemona lomu, jo tas nozīmētu, ka tai ir jāatgriežas pie ģeopolitiskas domāšanas – lietas, no kuras Vācija tik ilgstoši ir distancējusies. Vācija šādam solim nav politiski gatava, tāpēc Eiropas Savienība arī turpmāk riskē kļūt par ķīlnieci Vācijas iekšējiem sociālekonomiskiem procesiem.

Krievija ir Vācijas pretmets. Atšķirībā no pārējo trīs lielo Eiropas impēriju mantiniecēm – Austrijas, Turcijas un Vācijas – Krievija nav samierinājusies ar nācijas valsts statusu. Krievi joprojām tic nācijas un tās vadoņu mītiskajai providencei: šis garīgais imperatīvs pārspēj laicīgos imperatīvus, padarot realitātes un patiesības meklējumus par bīstamu nodarbi un atceļot nepieciešamību sekot likumam. Šāds apziņas stāvoklis nenoliedzami vairo sajūtu par nacionālo vitalitāti iepretim dekadentiskajiem un ar sevi aizņemtajiem Rietumiem. Jāatzīst, ka šāds romantisks autentiskums spēj aizraut ne tikai krievus, bet arī visu veidu radikāļus Eiropā. Un, kā apliecina bijušais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders, kurš tagad ir kļuvis par Krievijas energomilža Rosņeftj padomes priekšsēdētāju, nav pat jābūt radikālim, lai Krievijas politbiznesa spicē justos komfortabli. Vācijas politikas un biznesa elite – atšķirībā no ASV un Lielbritānijas – nav tik neiecietīga pret Krievijas izlēcieniem. Tā teikt, labāk Putins un siloviku kliķe nekā ultranacionāļi ar Žirinovski un Duginu priekšgalā. Savukārt no Krievijas perspektīvas Vācija atšķirībā no bijušās padomju impērijas valstiņām ir cienījams un stabils partneris. Krievijai Vācijā ir arī plaša “aģentūra” – Austrumvācijas slepenā dienesta Stasi darbinieki, kuri ieņem vadošus amatus Krievijas kompāniju meitasuzņēmumos, kas arī nav mazsvarīgi.

Kas no tā visa Latvijai? Ģeopolitika parasti ir lielo valstu prerogatīva, taču nav arī tā, ka mazām valstīm nebūtu ģeopolitisko interešu. Novietota starp Krieviju un jūru vienā virzienā un starp ziemeļniecisko Igauniju un centrāleiropeiski orientēto Lietuvu pretējā virzienā, būdama vienīgā īstenā Baltijas identitātes nesēja, Latvija primāri apliecina interesi par visu trīs Baltijas valstu dziļu integrāciju. Latvija vairs nav daļa no tā, ko pirms Otrā pasaules kara dēvēja par Eiropas “sanitāro kordonu” – valstu joslu no kontinenta Ziemeļiem līdz Dienvidiem, kas atdalīja Rietumus no Austrumiem. Pašlaik šī loma atvēlēta Baltkrievijai, Ukrainai un Moldovai: kamēr dzīvo šīs valstis, kaut autokrātiskas un korumpētas, Latvijai tiešas briesmas nedraud. Mūsdienu liberālā starptautiskā konjunktūra mazām valstīm dod iespēju sekmīgi eksistēt, tāpēc jārūpējas, lai šī liberālā kārtība pastāvētu arī turpmāk. Lai arī cik draudzīgas Latvijai būtu Vācija un ASV, lielo valstu viedoklis var strauji mainīties, un Latvija tur neko daudz izdarīt nevarēs. Tomēr, kā māca vēsture, starptautiskā konjunktūra arī ir mainīga, tāpēc paļaušanās tikai uz starptautiskajām institūcijām var izrādīties liktenīga kļūda: ģeopolitiskā loģika nosaka, ka Latvijai ir pēdējais laiks domāt par pašmāju tiesībsargājošo, pilsonisko un militāro institūciju stiprināšanu.

Lai arī mazās valstis nespēj diktēt noteikumus, apveltītas ar jaunradi, veiksmi un mazliet nekaunības, tās nereti spēj tīri labi konkurēt ar lielajām valstīm. Luksemburga un Īrija tam ir labs piemērs. Šķiet, ka arī Latvijai tas tīri labi padodas. Neskatoties uz nedraudzīgo oficiālo retoriku, tirdzniecības un investīciju statistika liecina, ka Krievija joprojām ir nozīmīgs Latvijas biznesa partneris. Turklāt redzams, ka biznesa sektori Latvijā un Krievijā nevis konkurē, bet viens otru papildina. Tik vien, ka šī ekonomiskā sadarbība balstās nevis stabilās tiesiskās attiecībās, bet, kā labākajās padomju laika tradīcijās, – sarunāšanā. Ja Latvijas nacionālās dzelzceļa kompānijas šefa apcietināšana var novest pie kardināla dzelzceļa kravu apgrozījuma krituma, tad tas nav normāli. Arī nacionālās valūtas maiņas kursa jautājumu padarīt par nacionālās drošības jautājumu, kā tas tika pieredzēts pirms desmit gadiem, nebija jēdzīgi. Nesenie notikumi banku sektorā vedina domāt, ka vērienīgā Austrumu naudas atmazgāšana pie mums nav bijusi tikai komercbanku patvaļa, bet gan bizness ar politisko jumtu, un, ja tā, ļoti iespējams, ka nacionālās valūtas kursa politikas veidošana nav kalpojusi tikai valstiskiem mērķiem un ka pārdzīvotās ekonomiskās kataklizmas nav bijušas sekas tikai muļķībai un sliktai makroekonomisko politiku koordinācijai. Tuvākajā nākotnē gaidāmās tiesas prāvas sola vērtīgu materiālu pārdomām, tajā skaitā par “ģeopolitikas” saistību ar rebēm arī Latvijā. Nule kā parādījušās ziņas par Latvijas iesaisti narkotiku kontrabandā no Latīņamerikas uz Krieviju šo domas vektoru padara vēl aizraujošāku. Ģeopolitika tik tiešām var būt ienesīgs bizness.