Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

komentāri

Ivars Ijabs

Izvēle neizvēlēties

Ja dažādas pasaules valstu politiskās iekārtas salīdzinātu ar zoodārzu, Irāna tajā būtu kaut kas līdzīgs pīļknābim – ļoti savdabīgs evolūcijas rezultāts, kurš pilnīgi unikālā veidā iemieso dažādu sugu īpašības. Islāma republikā, faktiski teokrātijā, vienlaikus līdzās pilnībā totalitāriem šiītu “garīgajiem līderiem” darbojas kaut kas līdzīgs daudzpartiju demokrātijai. Šis režīms nav Krievijas vai Baltkrievijas tipa “elektorālais autoritārisms”, kurā vēlēšanas notiek vienīgi formas pēc, bez reālas konkurences. Lai cik ierobežota, Irānā šāda konkurence tomēr pastāv un vēlēšanu rezultāts nav izšķirts jau iepriekš attiecīgajos gaiteņos.

Vispirms nošķirsim tos režīmus, kuros dalība vēlēšanās patiesībā ir referendums “vadonim”, kā tikko Krievijā, vai arī administratīvi uzspiests, bezjēdzīgs rituāls, kā PSRS laikos pie mums. Šajos gadījumos neiešana uz “vēlēšanām” cilvēkam ir saistīta ar pārlieku lielām izmaksām, lai līdzdalības rādītāji vispār par kaut ko liecinātu. Turpretī Irānā cilvēki netiek spiesti piedalīties vēlēšanās – kas ir savā ziņā loģiski, jo reliģiskais kodekss nekur neliek piedalīties sekulārās varas vēlēšanās, un mullas uz to acīmredzot arī neuzstāj. Tas paradoksālā kārtā padara Irānu salīdzināmu ar Rietumu liberālajām demokrātijām.

Vai demokrātiskā valstī cilvēkam ir tiesības nepiedalīties vēlēšanās? Juridiski šādas tiesības ir vismaz tajās valstīs, kurās līdzdalība vēlēšanās nav obligāta, atšķirībā no Beļģijas, Grieķijas vai Jaunzēlandes, kur par nebalsošanu var uzlikt administratīvo sodu. Taču kā ir ar morālām tiesībām nebalsot? Galu galā, pirms katrām vēlēšanām mēs dzirdam mudinājumus piedalīties un paust savu attieksmi pret piedāvātajiem kandidātiem. Kāds tam ir pamatojums? Vispirms atmetīsim gadījumus, kuros cilvēki neaiziet nobalsot slinkuma vai nolaidības dēļ. Tas ir nepārprotams morāls pārkāpums, kā jebkurš no tiem, kad kāds izvairās no pienākuma veikt kādu darbu sabiedrības labuma vārdā – piemēram, savākt aiz sevis atkritumus pludmalē. Taču ir iedomājama arī “labticīga” nepiedalīšanās vēlēšanās, kad cilvēks tiešām nevēlas paust savu viedokli kādas politiskas izvēles priekšā – šaubu, izpratnes trūkuma dēļ vai arī gluži vienkārši tāpēc, lai ar savu neizsvērto viedokli “nekropļotu” līdzpilsoņu gribas izpausmi. Vai šāda nebalsošana principā ir pieļaujama?

Es sliecos domāt, ka jā. To netieši apliecina Satversmes 100. pants, proti, cenzūras aizliegums. Cenzūra, atgādināšu, ietver ne tikai kāda viedokļa aizliegšanu vai apklusināšanu, bet arī piespiešanu paust konkrētu viedokli. Ja man nav simpātisks neviens no 16 partiju sarakstiem vēlēšanās, nedrīkst man likt tomēr paust savu atbalstu kādam no tiem. Taču pilsonim šā vārda pilnā nozīmē būtu jāņem vērā ne tikai sava privātā nevēlēšanās balsot, bet arī iespējamā vēlēšanu iznākuma ietekme uz valsts nākotni. Šeit tad mēs arī nonākam tajā teritorijā, kurā pār cilvēka privātajām, grūti apstrīdamajām tiesībām nebalsot pārāki ir sabiedriskā labuma apsvērumi.

Par šiem apsvērumiem ir vērts atgādināt situācijā, kad cilvēki arvien mazāk dodas uz vēlēšanām. Vispirms, dažās Eiropas valstīs līdzdalība ir nokritusies zem 50% pat nacionālajās vēlēšanās, nemaz nerunājot par Eiropas vēlēšanām. Tas ir bīstams simptoms: galu galā, demokrātija ir vairākuma vara, un kas gan tā par demokrātiju, kurā vairākums vienkārši nepiedalās? Otrkārt, balsošana par mazāko ļaunumu patiesībā ir ļoti racionāla uzvedība: ne tikai politikā, bet arī citās dzīves sfērās reti varam iegūt tieši to, ko gribam, tomēr ļoti skaidri zinām, ko negribam.

Nesen kādā talantīgu jauniešu diskusijā man tika uzdots āķīgs jautājums: kas ir labāk – iet uz vēlēšanām un balsot “uz dullo” vai neiet uz vēlēšanām vispār? Citiem vārdiem: vai balsošanai ir kāda vērtība arī tad, ja tā nebalstās uz labu informētību un nav labi izsvērta? Šķiet, ka tāda vērtība tiešām ir. Nemaz nerunāsim par to, ka faktiski balsošana reti ir pilnīgi “uz dullo”: pat paviršākie balsotāji visbiežāk orientējas uz saviem tuvākajiem, ģimeni, draugiem un tamlīdzīgi. Politoloģijā ir teorijas, kuras apgalvo: demokrātijas spēks patiesībā nebūt neslēpjas tikai izcili zinošajos un kompetentajos pilsoņos, kuru jebkurā sabiedrībā ir mazākums, bet arī cilvēkos, kas ikdienā nav pārāk politizējušies un mobilizējas tikai uz vēlēšanām. Īsi sakot, demokrātijai ir vajadzīgi arī ikdienā politiski inerti pilsoņi. Tas nepavisam nenozīmē, ka nebūt ieinteresētam politiskos procesos ir labi. Nebūt ne. Taču, ja veiksmīgas demokrātijas priekšnoteikums būtu tikai šādu cilvēku līdzdalība vēlēšanās, tad veiksmīgu demokrātiju pasaulē nebūtu. Tomēr tādas ir.

Es pats demokrātiju lielākoties uztveru kā kolektīvu mācīšanās procesu. Mācīšanās nenotiek, ja nekļūdāmies. Kaut ko iemācīties var, izdarot kļūdas, bet pēc tam tās saprotot un labojot. Arī demokrātijas pamatā ir līdzīgs process: vienreiz aizgājām un kaut ko ievēlējām. Iespējams, kļūdījāmies – tādēļ pēc pāris gadiem šo kļūdu varēsim labot cerībā, ka nākamā izvēle būs labāka un mūsu interesēm atbilstošāka.

Raksts no Aprīlis 2024 žurnāla