Jo vairāk eksporta, jo sliktāk

Jau esošajam ārējam riskam – Lielbritānijas mēģinājumam pamest Eiropas Savienību, kas izolēts šķita samērā nekaitīgs, – pievienojās daudz draudīgāks, kara pieteikums globālās tirdzniecības kārtībai. ASV lēmums pārskatīt visus līdz šim noslēgtos tirdzniecības līgumus ar mērķi panākt labākus nosacījumus radījis būtisku nenoteiktību par nākotni gan valstīm, gan arī uzņēmumiem, kuri savu produkciju eksportē uz citām pasaules valstīm.

“Eirozonas ekonomikas izaugsme padodas tirdzniecības kariem”. Krista Kalnbērziņa, Latvijas Bankas ekonomiste, delfi.lv, 1. jūlijā

Kopš neatkarības atjaunošanas esam dzīvojuši ar pārliecību, ka daudz eksportēt ir labi. “Jo vairāk eksportēsim, jo vairāk nopelnīsim, jo augstāku dzīves standartu varēsim atļauties!” ir nerimstoši skandējusi Latvijas Banka. “Mums ir nepieciešams piesaistīt vairāk ārvalstu investīciju, jo tās ļaus ātrāk pārvarēt tehnoloģisko atpalicību un cels Latvijas tautsaimniecības konkurētspēju!” piebalsojusi Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra. “Latvijas valsts diplomātiskajām misijām primāri ir jārūpējas par Latvijas uzņēmumu eksporta interesēm!” Latvijas valdības vadītājiem pie auss dīkušas Latvijas uzņēmēju organizācijas. Savukārt vienkāršo cilvēku apziņā dziļi iespiedušies stāsti par Latvijas bekona, sviesta un Minox panākumiem ārvalstīs zelta ulmaņlaikos, tāpēc līdzās ziņām par uzvarām sporta disciplīnās kā izsalkuši tveram katru jaunumu par eksportējošo uzņēmumu sasniegumiem, jo tie apliecina, ka “mēs varam!”.
Nenoliedzami, ārējā tirdzniecība vairo ekonomisko labklājību. Patērētājiem tā dod iespēju saņemt plašāku preču un pakalpojumu klāstu par zemākām cenām, nekā spētu sarūpēt pašmāju uzņēmēji, savukārt uzņēmumi gūst plašāku noieta tirgu saviem ražojumiem, kas ļauj tiem samazināt izmaksas un gūt papildu ienākumus. Tāpat tā palīdz valstīm produktīvāk izmantot vietējos resursus (piemēram, kvalificētu darbaspēku), tos novirzot, teiksim, telekomunikāciju iekārtu vai hidraulisko rotoru, nevis pirtsslotu ražošanai (tās labāk importēt no valstīm, kurās ir daudz lēta darbaspēka un, protams, bērzu).
Tiktāl teorija. Tomēr reālajā dzīvē mazajām valstīm izsisties starptautiskajā arēnā nav viegli. Deivida Rikardo postulāts, ka ikvienai valstij ir iespēja atrast vietu starptautiskajā darba dalīšanā, proti, tirdzniecībā, ir relatīvs. Pie šāda secinājuma nonāca gan vācu vēsturiskās ekonomikas skolas teorētiķi 19. gadsimtā, runājot par nepieciešamību no ārvalstu konkurences aizsargāt nenobriedušās (infant) rūpniecības nozares, gan Jaunās tirdzniecības skolas sekotāji 20. gadsimta vidū, novērojot tirdzniecības un investīciju koncentrēšanos attīstīto valstu lokā, attīstības valstis atstājot tālu perifērijā.
Mazajām valstīm, lai panāktu augstu dzīves līmeni, ir jākļūst par pasaules līderiem kādu specifisku produktu ražošanā un pārdošanā, bet to panākt ir ārkārtīgi grūti. Pirmkārt, tas prasa ļoti augstu specializācijas līmeni, kas savukārt rada risku, ka, mainoties patēriņa konjunktūrai un zūdot pieprasījumam pēc šī produkta, ekonomika var nonākt dziļās problēmās. Somu Nokia stāsts šajā ziņā ir ļoti pamācošs. Otrkārt, specifiski Latvijas situāciju ietekmē tas, ka eirozona ir sadalījusies kodola valstu un perifērijas grupās. Kodolā ietilpst Vācija, Nīderlande, Austrija, Somija un visas trīs Beniluksa valstis. Šo valstu uzņēmumus saista ciešs savstarpēju piegāžu tīkls, kā iespaidā šīs valstis kļuvušas par eirozonas eksporta dzinuli. Perifērijas dalībvalstu sadarbība ar kodola valstīm nesekmējas, un tirdzniecības un investīciju apmaiņas apjomi ir samērā nelieli, veicinot ekonomiskās attīstības atšķirības. (Te gan jāatzīmē, ka Baltijas valstis šo sadarbības trūkumu ar kodola valstīm ir kompensējušas, savstarpēji cieši integrējoties un izveidojot tādu kā Baltijas vienoto tirgu.)
Līdz šim pastāvošā liberālā un noteikumos balstītā starptautiskā ekonomiskā kārtība gan bija nodrošinājusi daudzmaz sekmīgu mazo valstu aizstāvību pret diskrimināciju un brutālu apzagšanu. Šo liberālo kārtību iespējoja tieši ASV, par ietekmes instrumentiem izmantojot gan savu ekonomisko, gan militāro spēku. Taču šis Pax Americana laikmets tuvojas noslēgumam, turklāt – ironiski – pašas ASV “America First” politikas iespaidā. Šķietami nesatricināmā ekonomiskā globalizācija izrādījusies trausla parādība un tās flagmaņi – multinacionālās kompānijas – tikai bīdāmi bandinieki. Šķiet, piepildās ekonomista Danija Rodrika pirms pāris desmit gadiem izteiktā tēze par demokrātijas, nacionālās suverenitātes un ekonomiskās integrācijas savstarpēju nesavienojamību un viņa pareģojums, ka galu galā nacionālās valdības piekāpsies vēlētājiem un nevis veidos globālu pārvaldes iekārtu, kam deleģēt globalizācijas radīto sociālo un citu problēmu risināšanu, bet upurēs pašu ekonomisko globalizāciju.
Līdz ar to Kalnbērziņas satraukumam par globālās tirdzniecības kārtības nākotni ir pamats: “America First” kombinācijā ar Brexit tiešām ir nopietns drauds eirozonas uz eksportu balstītajai ekonomikas attīstībai. Taču kā tas nākas, ka tik liels ekonomiskais bloks kā eirozona, kurš veido teju sesto daļu no pasaules IKP un kuru raksturo sociāli attīstīta un dažādota tautsaimniecība, ir kļuvis tik atkarīgs no pieprasījuma (lasi – eksporta) citās valstīs? 2011. gadā eirozonai bija sabalansēta ārējās tirdzniecības bilance, un tās eksporta izrāviens ir tikai dažu pēdējo gadu fenomens. Taču tas bijis tik jaudīgs, ka jau 2012. gadā apsteidza Ķīnu, savukārt 2017. gadā eirozonas ārējās tirdzniecības pozitīvais saldo Ķīnas rādītāju pārsniedza jau vairāk nekā divas reizes. ASV tirdzniecības saldo tikmēr ir bijis negatīvs. Ne velti ASV dēvē par pasaules supermārketu, un labi, ka tā, jo kādam jau Eiropā un Ķīnā saražotais ir jānopērk. ASV to var atļauties, jo pārējā pasaule alkst pēc ASV dolāriem. Taču līdz ar Trampa nākšanu pie varas ASV vairs nevēlas būt nedz pasaules supermārkets, nedz kasieris.
Zīmīgi, ka eirozonas eksporta izrāviens sakrita ar laiku, kad ECB sāka īstenot apjomīgas vērtspapīru iepirkuma programmas. Tieši šī ECB ekspansīvā monetārā politika patiesībā ir eirozonas pārsteidzošo eksporta rādītāju cēlonis. Proti, kopš ECB savu monetāro politiku ir pielāgojusi eirozonas vājāko dalībnieču situācijai (pretējā gadījumā, nepastāvot fiskālās solidaritātes mehānismiem, tās būtu spiestas šo zonu pamest), eiro maiņas kurss atrodas zemā līmenī pret citām valūtām, radot konkurētspējas priekšrocības eirozonas eksportējošajām valstīm, galvenokārt Vācijai un Nīderlandei. Turklāt ECB politikas starptautisko efektu būtiski pastiprinājuši eirozonas valdību īstenotie fiskālās taupības pasākumi, kā iespaidā krities eirozonas iekšējais patēriņš, tātad arī imports.
Paradokss ir tāds, ka ienākumi no eksporta automātiski nepārvēršas labklājības pieaugumā. Tikai tad, kad šie līdzekļi ir ieguldīti biznesā vai izmaksāti atlīdzībās, var runāt par to iekšzemes pozitīvo ekonomisko efektu. Diemžēl eirozonā tā tas nenotiek. Tā eirozonas eksporta ieņēmumu daļa, ko neiztērē par importu, tiek ieguldīta ārvalstu aktīvos: ja viss nopelnītais tiktu ieguldīts biznesā vai izmaksāts atlīdzībās, celtos eiro valūtas kurss un zustu konkurences priekšrocība. Taču ECB īstenotā ultrazemo – tagad jau negatīvo – naudas procentu likmju politika kombinācijā ar eksportējošo dalībvalstu valdību taupības pasākumiem padarījusi eirozonu nepievilcīgu jaunām biznesa – arī riska – investīcijām. Savukārt sabiedrības novecošanās un pastāvošo uzņēmumu stabilās pozīcijas tirgū kavē jaunu uzņēmumu veidošanos. Tāpēc SVF pārmetumi Vācijai, ka tā nedara pietiekami, lai stimulētu pasaules ekonomiku, ir visnotaļ pamatoti.
Labi iecerētais pārnacionālas valūtas projekts šobrīd ir pārvērties ne tikai par Eiropas valstu, bet arī visas pasaules ekonomiku kropļojošu mehānismu, un Trampa pārmetumi gan vācu auto industrijas, gan ECB virzienā nav tikai tukša retorika. Vācijas stūrgalvīgā turēšanās pie bezdeficīta budžeta politikas grūž eirozonu – līdz ar to arī pasauli – tirdzniecības kara un ekonomiskā sabrukuma virzienā. Mario Dragi nule kā paziņojis, ka ECB atsāks vērienīgu monetārās stimulēšanas programmu. Kā jau bija paredzams, Tramps ilgi nekavējas ar atbildi, sev ierastajā Twitter saziņā apsūdzēdams ECB apzinātā eiro kursa pazemināšanā pret ASV dolāru. Viņaprāt, ASV Centrālajai bankai – federālo rezervju sistēmai – būtu uz to pienācīgi jāreaģē.
Runājot Aristoteļa kategorijās, Kalnbērziņa ir pareizi saskatījusi problēmas materiālo cēloni, proti, draudus, kas izriet no globālās tirdzniecības kārtības satricinājumiem, taču ir kļūdījusies attiecībā uz darbīgo cēloni jeb problēmas patieso subjektu: Donalds Tramps ir nevis problēmas cēlonis, bet tikai simptoms.
Keinss reiz teicis, ka ekonomika primāri ir morāles, nevis dabas zinātne. Pie tā vēl varētu piebilst, ka ekonomika ir arī mācība par mērenību – ne tikai naudas lietās, bet arī sekošanā noteiktiem principiem. Latvijas Bankai kā eirozonas monetārajai iestādei būtu laiks beigt piedziedāt ECB padomes “vanagiem” ar Vāciju priekšgalā un sākt domāt par to, kādi formāli soļi būtu sperami, lai mazinātu eirozonas atkarību no ārējā pieprasījuma un stiprinātu izaugsmi visās zonas dalībvalstīs.