Kādēļ atcelt Čaikovski?

Diriģentam Valerijam Gergijevam – labi zināmam Vladimira Putina sabiedrotajam, kurš piedalījies vienā no viņa vēlēšanu kampaņas videoklipiem, – ir atcelti koncerti un anulēti līgumi ar Metropoles operu Ņujorkā, Vīnes un Minhenes filharmonijas orķestriem, La Scala operu Milānā, Edinburgas festivālu, Verbjē festivālu un citiem. Soprāns Anna Ņetrebko, kuru gaida līdzīgi aizliegumi, atcēlusi visas uzstāšanās līdz turpmākam paziņojumam. Viņa ir paudusi apbrīnu par Putinu un pozējusi ar prokrievisko Ukrainas separātistu karogu.

Londonas Karaliskā opera un Metropoles opera atcēlušas Maskavas Lielā teātra un Marijas teātra baleta trupu uzstāšanos. Pianistu konkursi Dublinā un Kalgari atteikušies pieņemt krievu dalībniekus. Kārdifas Filharmonijas orķestris atcēlis Čaikovska koncertu, kurā bija paredzēts atskaņot arī uvertīru “1812. gads”. Šveices Théâtre Orchestre Bienne Soleure atcēlis Čaikovska operas “Mazepa” atlikušās izrādes.

Daži krievu mūziķi, tai skaitā pianisti Jevgeņijs Kisins un Aleksandrs Meļņikovs, diriģenti Vasilijs Petrenko un Semjons Bičkovs un soprāns Natālija Pšeņičņikova, ir publiski izteikušies pret karu. Viņu uzstāšanās netiek atceltas. Tai pašā laikā vērojami centieni izcelt mūziku un mūziķus, kurus varētu klasificēt kā “ukraiņu”, nevis “krievu”, lai arī cik grūti tos reizēm būtu skaidri nošķirt.

Mūzikas un mūziķu iesaistīšana politikā nav nekas jauns. Kad 1870. gadā izcēlās Francijas–Prūsijas karš, kas sakrita ar Bēthovena dzimšanas simtgadi, Vācijā viņa mūzika tika cildināta kā tīrības, veselīguma, spēka un morālās veselības iemiesojums – pretēji franču kultūras it kā morālajam pagrimumam, slimīgumam un dekadencei.

No otras puses, pēc Pirmā pasaules kara sākuma Debisī rakstīja savam skolniekam: “Mēs dārgi maksāsim par tiesībām nemīlēt Riharda Štrausa un Šēnberga mūziku” un: “Franču mākslai jāizturas pret atriebību tikpat nopietni kā franču armijai!” Viņš sāka sevi dēvēt par musicien français un izveidoja jaunu muzikālo valodu, kas sakņojās senatnes un klasicisma ideālos, vēl vairāk attālinoties no vācu mūzikas (it īpaši Vāgnera).