Kāpēc nevarētu atļaut “precēt” māsu?

Ja heteroseksuāli pāri var veidot civilas partnerattiecības, kāpēc nedot iespēju veidot legālas partnerattiecības arī platoniskiem pāriem?

Prospect Magazine, 2. jūlijā

Jā, patiesi, un kāpēc gan ne? Džūljana Badžīni provokatīvais jautājums varētu ielīksmot dažu labu Stambulas konvencijas pretinieku un tikumības sargu, ļaujot iesaukties: “Redziet, pie kā viss novedis? Es jau teicu, pasaules gals ir tuvāk nekā jebkad!”

Tomēr, izsekojot līdzi Badžīni rakstam, top skaidrs, ka “māsas apprecēšana” ir tikai trāpīgi izmests āķis, lai pievērstu lasītāja uzmanību šķietami pašsaprotamam faktam, ka laulība un civilas partnerattiecības kā heteroseksuāliem, tā viendzimuma pāriem paredz mīlētāju, tātad seksuālas attiecības.

Laulības institūcija nekad nav bijusi sastindzis veidojums.

Antīkajā pasaulē tēvs savu meitu kā dāvanu nodeva nākamajam vīram – ar mērķi veidot jaunu, plašāku aliansi, kas nāktu palīgā tēvam brīdī, kad draudētu briesmas. Laulātajiem nebija jākļūst par “dvēseles draugiem”. Sabiedrībā, kur valdīja izteikta dzimumu nošķiršana, sievietēm esot mājās, savukārt vīriešiem – agorā, tas nemaz nebūtu bijis iespējams. Sievas pienākums bija nodrošināt dzimtas nepārtrauktību, dzemdējot vīram pēcnācējus. Gan sieva, gan bērni bija vīra īpašums, un pilsoņa privilēģijas tika pārmantotas. Pirms laulībām līgavas tēvs ar līgavaini, līgavai klātneesot, slēdza mutisku saderināšanās līgumu. Līgums paredzēja nopietnas ekonomiskas sekas līgavainim gadījumā, ja laulība tomēr netiktu noslēgta. Lai arī heteroseksuāla laulība bija vienīgā oficiālā pāru savienība Senajā Grieķijā, neviens negaidīja, ka laulāts vīrs “būs uzticīgs”. Orators Apollodors ir izteicies, ka ikvienam cienījamam atēnietim vajadzētu trīs sievietes: sievu, kas dzemdē pēcnācējus un pārrauga mājas soli, konkubīni, kas ik dienu velta pienācīgu uzmanību ķermeniskām vajadzībām, un hetēru, kas nodrošina garīgu baudījumu.

Sengrieķu likumdošana paredzēja zināmu aizstāvību tieši laulātām sievām. Piemēram, bija īpašs likums, kurš aizsargāja sievu, ja vīrs bija to pametis novārtā pēc mantinieka piedzimšanas. Šis likums paredzēja, ka vīrs ir spiests stāties seksuālā kontaktā ar savu sievu vismaz trīs reizes mēnesī. Interesanti iztēloties, kā gan sievietes šo tik taisno likuma pantu realizēja sadzīvē? Tiesiskuma būtiskākās nianses atklāj fakts, ka tikai vīrietis varēja ierosināt un realizēt laulības šķiršanu – ar nosacījumu, ka viņš bija spējīgs atdot atpakaļ pūra naudu sievas iepriekšējai ģimenei, tēvam vai brāļiem.

Un, protams, atšķirībā no kristietiskā pasaules skatījuma, ideālā pāra savienība (varbūt tāpēc tai nevajadzēja nekādus regulējošus, smagnējus likumus?) bija homoseksuāla– vīrieša un zēna savienība, kas Senajā Grieķijā bija cildināma un tika uzskatīta par dabas noteiktu. Par sieviešu homoerotismu zināms ļoti maz. Grieķietes, kas savu dzīvi aizvadīja mājās, dzemdējot, zīdot un audzinot bērnus, Sapfo dzejoļus, visticamāk, izlasīt nespēja, jo gluži vienkārši nemācēja lasīt.

Viduslaikos laulības rituālu “piesavinās” katoļu baznīca, ieviešot izmaiņas, kas saglabājušās līdz pat mūsdienām: laulību ceremonija tiek veikta ne tikai liecinieku, bet arī priestera klātbūtnē, savukārt vecāku lemttiesības pamazām zaudē savas pozīcijas abpusējai, labprātīgai “jauno” iniciatīvai, tādējādi sagatavojot augsni tam, ko mēs šodien atzīstam par vienīgo iespējamo laulību pamatojumu, proti, “romantiskajai mīlestībai”. Tomēr galvenā atšķirība no antīkās pasaules ir tāda, ka, saņemot laulības sakramentu, viduslaiku sievietes un vīrieši apzinājās, ka tas ir neatceļams. Baznīcā slēgta laulība nevar tikt šķirta pēc savas būtības – vienalga, cik nepanesama tā kļūtu kādam no laulātajiem. Savukārt sekss laulībā tika izskatīts kā nepieciešamais ļaunums, piekopjams tikai ar vienu attaisnojošo mērķi – radīt pēcnācējus. Laulāto situācija varētu būt visai sarežģīta pasaulē, kur bezgrēka ieņemšana bija viena vienīgā un kur visgodājamākā sievietes īpašība bija jaunavība. Baznīca svēto kārtā nereti iecēla tieši jaunavas. Par vienu no iemīļotākajiem tēliem vēlīnajā viduslaiku mākslā kļuva Katrīna no Aleksandrijas – jaunava mocekle, kas devās nāvē, atsakoties pieņemt Romas imperatora Maksimiāna uzmācību.

Lielu jezgu laulības institūcijā izraisīja Luters, kurš panāca, ka mūkiem ļauts apprecēties, nevis dzīvot grēkā ar sievieti, jo “ne katrs priesteris spēj iztikt bez sievietes – ne tik daudz pakļaujoties savas miesas vājumam, cik spiedienam veiksmīgi uzturēt mājsaimniecību”. Tā laika baznīcas reforma svēto sakramentu skaitu samazināja no septiņiem līdz trim – arī laulība tika svītrota no šī saraksta. Tomēr paradoksālā kārtā tieši protestantisms laulību atzina par piemērotu un pat akūti nepieciešamu ikvienam īstenam kristietim. 1525. gadā Luters pats apprecēja bijušo mūķeni Katarīnu fon Boru. Šajā laulībā piedzima seši bērni, un vēsture ir uzcītīgi saglabājusi Lutera teikto par savu 17 gadus jaunāko sievu: “Mājas būšanās es piekāpjos Katei. Bet visādi citādi mani vada Svētais Gars.”

Aptuveni ap 1830. gadu Eiropā “romantiskā mīlestība” bija nostiprinājusi savas pozīcijas tiktāl, ka mīlestība starp vīrieti un sievieti tika uzskatīta par visīstāko ceļu uz garīgu atdzimšanu. Tomēr pretnostatījums “mīla un nauda” nebija tikai Džeinas Ostinas romānu spriedzes uzturēšanas paņēmiens. No vienas puses, tālaika sabiedrībā sāka izskanēt viedoklis, ka aprēķina laulība ir “legāla prostitūcija”, no otras puses, valdīja uzskats, ka došanās laulībā bez finansiāla nodrošinājuma ir, mazākais, neapdomīgs solis. Sievas finansiālā “laime” bija pilnībā atkarīga no vīra: lai kāds bija sievas līdzatnestais pūrs, tā likumīgais īpašnieks un pārvaldītājs bija vīrs – un tā līdz pat 20. gadsimtam.

Un tieši šajā kontekstā Badžīni jautājums par “māsas apprecēšanu” iegūst nopietnību. Kas galu galā paliek pāri no laulības institūcijas, ja tai atņem ekonomisko noslodzi un līdz ar to arī uzdevumu obligāti dzemdēt mantinieku?

Badžīni uzsver, ka pavisam nesen saikne starp pāri un pēcnācēju “atražošanu” ir kļuvusi izteikti vāja – un ne tikai tāpēc, ka pāri, kuriem nevar būt bērni vai kuri nevēlas bērnus, vairs nesastopas ar nepārvaramu nosodījumu. Līdz ar brīdi, kad tika izgudrota uzticama, droša kontracepcija, saikne starp seksu un vairošanos tika neatgriezeniski pārcirsta – un arī tas ir palīdzējis homoseksuālas attiecības pieņemt nevis kā prāta aptumšošanos, bet gan kā līdzvērtīgu, vēl vienu cilvēka seksualitātes izpausmes veidu. Laulības vienīgā jēga vairs nav padarīt pāra attiecības publiski redzamas, tādējādi piespiežot to būt atbildīgam par saviem pēcnācējiem. Mūsdienu laulības un partnerattiecības drīzāk simboliski atbalsta ilgstošas pāra attiecības un regulē godīgu “resursu” pārdali brīdī, kad šīs attiecības sabrūk.

Un vēl Badžīni aicina pārdomāt, vai gadījumā 20. gadsimta seksuālajai revolūcijai tomēr nav kas palicis nepadarīts: patiešām seksuāli liberāla sabiedrība būtu tāda, kura pieļautu, ka pāris var nebūt seksuāli aktīvs vispār, – un tas būtu loģisks vai vismaz interesants nākamo jautājumu aplis laulību un partnerattiecību izpratnē. Ar vārdiem “homoseksualitāte, biseksualitāte, monogāmija un poligāmija” vairs nevienu nobiedēt nevar. Toties ar vārdu “celibāts” var – un kā vēl.