Kaut kur starp Krišnu un Hērakleitu parādījās doma par pasauli kā rotaļu, spēli, joku, ja gribat. Vissmieklīgāk šajā spēlē izskatās tie, kas mēģina visu, sevišķi sevi, ņemt nopietni, ar nopietnām sejām nopietni spriežot par nopietnās pasaules vai nopietnā sevis nopietnajām problēmām. Viņu nopietnība rada svarīguma iespaidu, uz kura turas varas mākoņi gan politikas, gan reliģijas laukos, nopietna attieksme pret sevi baro psiholoģijas un psihoterapijas apcirkņus. No skolas sola līdz bēru mielastam, no vienotas patriotiskas dziesmas līdz tautiskai nepieciešamībai vairoties nopietnība caurauž un veido to nopietnus cilvēkus apmierinošo pašapmāna pasauli, kur smiekliem nav vietas, jo viss, ziniet, ir ļoti nopietni – valsts, dievs, nāve, mīlestība, cilvēktiesības, demokrātija, korupcija, tauta, par nodokļiem un finansiālo situāciju pat nerunājot. Pati iespēja uz kaut ko tamlīdzīgu paskatīties nenopietni, pa jokam, kā rotaļu, mirāžu vai neziņas radītu mānu tiek uzlūkota kā tiešs drauds šādai lielo vārdu pasaulei. Taču jokā draudus saskata tikai bailes. Un bailes, kā zināms, ir dvēseles ienaidnieks.

Baiļu radīta nopietnība, tāpat kā nopietnības radītās bailes, tiktāl saindē vidi – apziņas vidi, citas vides nemaz nav –, ka šķiet: vairs nav kur sprukt. Uz šīs vispārējās nopietnības fona dzīvesprieks, pilnasinīga dzīve, radoša brīvība šķiet reta un gandrīz neiespējama parādība. Kā šādos apstākļos iespējams priecāties, smieties līdz asarām un just nerimstošu dzīvības straumi, kas “visur ir un visu piepilda”? Protams, nekā iespējama nav. Bet, kā bieži vien teicis mans mīļākais klauns, visklauniskākais no visiem man zināmajiem klauniem, Slava Poluņins: “Jādara tikai neiespējamas lietas, iespējamās izdarīs citi.” Slavas Dzeltenajās dzirnavās (Moulin Jaune), ko viņš izveidojis netālu no Parīzes, mani ikreiz pavada pārsteigums par to, ka kaut kas tāds ir iespējams, ka iespējama vide, kurā pulcējas laimīgi cilvēki, kas tiecas cits citam dāvāt prieku. Šo pasauli un tās iedzīvotājus, šķiet, kāds veidojis no pavisam cita, nenopietna materiāla. Tas ir pilnīgā saskaņā ar Slavas pārliecību, ka nevajag tiekties mainīt pasauli, novērst nebūšanas un “cīnīties pret ļaunajiem”, bet ir vērts radīt vietu, lai cik mazu, kurā kā oāzē viss notiek tā, kā tu gribi un vienmēr esi gribējis. Kurā valda prieks un jautrība, kurā spēj rasties vēl nebijušais, kurā var savu dzīvi veidot kā mākslas darbu, kā iesaka Slava. Galvenais, kā man reiz teica Kalifornijas Pareizticīgo baznīcas arhibīskaps Benjamins, ir neņemt sevi nopietni.