Karš tev uz mēles!

Francijas prezidents Emanuels Makrons pārmet Krievijai un Ķīnai pasaules vakcīnu kara izraisīšanu.

sputniknewslv.com, 27. martā

Ir taču karš, un viņi no mums ir pievākuši miljonu.

Jānis Urbanovičs, nra.lv, 25. martā

Šobrīd tiešām ir karš.

Juris Binde, db.lv, 2. martā

Atceros, bērnībā mani mulsināja un kaitināja oficiālos avotos bieži atkārtotā formula par Lielā Tēvijas kara sākumu: tas esot sācies ar nodevīgu Vācijas uzbrukumu “bez kara pieteikuma”. It kā tad, ja karš būtu sācies ar diplomātisku pieteikuma vēstuli, tas būtu kaut kāds patīkamāks un taisnīgāks. It kā tas būtu kļuvis civilizētāks un formālāks, bet tā upuri jau a priori attaisnoti un saprotami.

Mēģinājumi karu formalizēt un saprast ir bijuši vienmēr, jo īpaši Eiropā, kur dažādas starptautiskās konvencijas un noslēgtās vienošanās paredzēja (un joprojām paredz), ko drīkst un ko nedrīkst darīt kara laikā, līdz ar to pieļaujot, ka kari būs vienmēr un no tiem izvairīties nav iespējams. Taču karš var pieņemt jaunas formas, tādā veidā izvairoties no iepriekš uzliktajiem ierobežojumiem un apgrūtinājumiem. Modē nācis apzīmējums “hibrīdkarš”, kas sākotnēji nozīmēja dažādu nemilitāru līdzekļu (piemēram, IT) izmantošanu militāros konfliktos līdzās vai pat atrauti no ierastajām armijas darbībām, taču nupat drīzāk jau jārunā par “kara” taktikas un mērķu ieplūšanu citās sfērās, un par hibrīdkara izpausmi var uzskatīt arī noteiktas vakcīnas “nepirkšanu” vai popmūziķa koncerta atcelšanu. Šādā karā atbildes uzbrukumi var būt “asimetriski”. Piemēram, uz Magņitska saraksta sankcijām, kas paredzēja Krievijas amatpersonu un uzņēmēju kontu bloķēšanu un aizliegumu iebraukt vairākās valstīs, Krievija atbildēja ar aizliegumu importēt kamambēru un prošuto. Mūsdienu Mjanmā militārā apvērsuma sarīkotāji neatslēdza internetu vispār, bet pārtrauca bezmaksas wi-fi tīklu un mobilo datu sakaru darbību. Spožs asimetriska uzbrukuma piemērs ir tvitera darbības “palēnināšana” Krievijā 2021. gada martā kā reakcija uz ielu protestiem pēc Navaļnija apcietināšanas.

Karš vienmēr bijis abstrakcija, un droši vien karš ir arī viena no senākajām metaforām. Tas, ko mēs iedomājamies, dzirdot vārdu “karš”, ir kino un literatūras radīts mitoloģisks tēls: sprāgst bumbas, zemes iet pa gaisu, ierakumos rāpo pusapdeguši cilvēki. Šajā “ideālajā” karā vienmēr rit pēdējā, izšķirošā kauja uz dzīvību un nāvi. Bet reālie vēsturiskie kari nereti bijuši visai garlaicīgi un nejēdzīgi; lai tos kaut kā sakārtotu, izrēķināts, kur un no kura līdz kuram datumam šis karš ir ildzis, un attiecīgajam karam iedots nosaukums: Lielais, Otrais, Pilsoņu, Tēvijas, Simtgadu, Sešu dienu utt. Jāpiebilst, ka reālo karu laikā dzīve turpināja ritēt savu gaitu: cilvēki precējās, radīja bērnus, izdeva grāmatas, iestudēja teātra izrādes, novāca ražu. Viss bija citādi un grūtāk, taču notika. Viens no absurdākajiem un vienlaikus likumsakarīgākajiem piemēriem ir tas, ka Sīrijas kara pārņemtajās teritorijās turpināja darbu naftas atradnes: tās nonāca kaujinieku rokās, bet iegūtā nafta tika pārdota starptautiskajā tirgū, lai par šo naudu finansētu turpmāko karadarbību. Ir arī tā saucamie “iesaldētie” vai nebeidzamie kari, kas izjauc formālos priekšstatus par karu kā līdzekli kādu (vienalga, labu vai ļaunu) mērķu sasniegšanai. Militārais konflikts starp Indiju un Pakistānu ilgst kopš 1947. gada, iekļūstot rekordu grāmatās ar ilgstošāko artilērijas kauju Siačanas ledājā (Ladākhā), kas turpinājusies gandrīz bez pārtraukuma no 1984. līdz 1999. gadam.

Politiķi nereti ir centušies atrast eifēmismus, kas ļautu aizmirst, ka “ir karš”. Ir ticis runāts par “militāru palīdzību”, “kaujas operāciju”, “ierobežoto kontingentu”, “miera uzturēšanas spēkiem”, “militārajiem novērotājiem”, “kaujinieku sadursmēm”, “terora aktiem”, taču sabiedriskajā domā tas agri vai vēlu tika reducēts līdz tam, ka “tas taču ir karš”. Jaunā termina “hibrīdkarš” lietojums arī ir izdevīgs agresīvajām pusēm, jo ļauj radīt priekšstatu, ka tas ir kaut kāds neīsts, mazāk bīstams vai civilizētāks karš. Otrais pasaules karš turpinājās sešus gadus un vienu dienu; militārais konflikts Austrumukrainā jau šobrīd ir ilgāks.

Pārskatot vārda “karš” lietojumu dažādās valodās, redzams, ka tas jau izsenis bijis arī abstrakts termins – tāds pats kā “nāve”, “mīlestība” vai “dzīve”. Tas, ka šis vārds reti kad ir aizgūts no citām valodām, bet tā etimoloģija bieži vien ir neskaidra, liecina par izcelsmes senumu. Latviešu “karš” tiek saistīts ar senprūšu “kargis” (karaspēks) vai “karyago” (karagājiens, ceļojums), bet par saknes koro- (bars) vai (s)ker- (cirst) lomu šī vārda tapšanā valodnieku domas dalās. Angļu “war” tiek saistīts ar ģermānisku izcelsmi no werra (uzbrukt) vai werran (pārsteigt). Krievu “война” ir radniecīgs visās slāvu valodās, un tā izcelsme sniedzas līdz senindiešu veti, kas nozīmē to pašu, ko latviešu “vajāt”, – dzīties pakaļ, medīt. Visur ir runa par aktīvu, uzbrūkošu, virzītu darbību. Taču karš kā metafora drīz vien sāka apzīmēt biedējošu un pārcilvēcisku spēku, kas nereti izmantots kā tēls gleznās, plakātos vai karikatūrās. Cita metafora ir karš kā laika periods, stāvoklis, kurā nedarbojas parastie morālie un juridiskie likumi: ieviešot karastāvokli vai komandantstundu, tiek atceltas daudzas brīvības un tiesības, tiek ierobežota pārvietošanās un saziņa. Paplašinot šīs metaforas lietojumu, mēs ātri vien nonākam tajā apziņas situācijā, kurā “karš ir visu laiku”, “notiek visu karš pret visiem” un “karā kā jau karā” viss ir atļauts. Šajā ziņā nesaprātīgs metaforas lietojums, bez šaubām, ir bīstams. Tas devalvē un normalizē šī termina lietojumu ikdienas dzīvē, publicistikā, ziņās. Tas nojauc robežas starp neiedomājamo un pieļaujamo. Taču, kā jau pusgadsimtu agrāk norādīja Leonards Koens: “Notiek karš starp bagāto un nabago/ Un karš starp vīrieti un sievieti./ Notiek karš starp tiem, kas apgalvo, ka karš notiek,/ Un tiem, kas apgalvo, ka nenotiek.”