Kas par desām

Savukārt deputāts Juris Jurašs (JKP) norādīja, ka pats ir dzirdējis šīs sarunas, tāpēc var apgalvot, ka Ameriks melo. Jurašs iepriekš strādājis par izmeklētāju Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā. Ameriks uz to atbildēja, norādot, ka politikā politiķi izmanto arī iespēju melot. Uz Juraša vaicājumu, vai viņš šo izteikumu attiecina uz sevi, Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieka amata kandidāts atbildēja, ka viņš to attiecina uz Jurašu.

kasjauns.lv, 23. jūnijā

Kā teica klasiķis: reti, bet gadās. Ne pārāk bieži kriminālizmeklētāji, pārtraukuši savu profesionālo darbību, ar pilnu švunku metas politikā. Vēl jo retāk gadās, ka šie izmeklētāji, gluži kā pavāri, kuriem, kā zināms, patīk “ņemt darbu līdzi uz mājām”, paņem sev līdzi politiskajā karjerā kādu no izmeklētajām lietām. Viens tomēr ir skaidrs. 2018. gada Saeimas vēlēšanu kampaņa vismaz daļēji būs 2010.–2011. gada rīmeiks, ar visām no tā izrietošajām sekām. Tie, kuriem šķiet, ka Latvijas galvenā problēma nu ir vienīgais pāri palikušais oligarhs Aivars Lembergs, šajā procesā varēs gūt daudz spēcīgu emociju. Tomēr otrreiz vienā upē neiekāpsi. Slavenās “Rīdzenes sarunas” tomēr ir septiņus gadus vecas, un pa šo laiku daudz kas ir mainījies. ZZS šodien ir stabila premjera partija; Saskaņa Krimas ēnā ir attālinājusies no jebkādas koalīcijas; Lemberga krimināllietas šņāc, sīc, dūmo un dziest. Kādreiz varenās ikdienas avīzes ir zaudējušas ietekmi tiktāl, ka 2010. gada ņemšanās ap Dienu šodien šķiet teju vai nesaprotama – un ne jau īpašnieku, bet gan mediju tirgus izmaiņu un vispārējās nabadzības dēļ.
Protams, “Rīdzenes sarunas” ir īsti svētki tiem, kuri no politikas vispirms gaida morālu katarsi. Tomēr šai katarsei ir vājas izredzes transformēties efektīvā politiskā platformā. Pieredze rāda, ka šādas iniciatīvas vai nu izgāžas ar lielu troksni, kā tas notika ar Zatlera reformistiem, vai pakāpeniski kļūst par “normālu” Latvijas partiju, kā tas gadījās Jaunajam laikam alias Vienotībai.
Neatkarīgi no tā, ko tālajā 2010. gadā ir vai nav teicis Ameriks, Juraša apvainojumi melošanā viņam nav bīstami. Viņš pazīst savu auditoriju un zina, ko tā no viņa gaida. Mirkļos, kad tiek publiski izteikti kādam politiķim neizdevīgi apgalvojumi, viņa galvā ieslēdzas risku kalkulators. Kas ir bīstamāk – atzīt vainu un ļaut, lai kāds pienapuika tevi publiski pazemo, vai enerģiski noliegt visu un uzreiz, riskējot, ka tavus melus kāds var vēlāk atspēkot ar faktiem? Publisks pazemojums ir ļoti bīstams, it īpaši mūsu reģionā, kur cilvēkiem nepatīk lūzeri un ļaudis, kas ļauj sev kāpt uz galvas. Tomēr zināmas briesmas slēpjas arī pieķeršanas iespējā. Ja Ameriks atzītu, ka sarunās tiešām ir dzirdams viņš, sekas būtu tūlītējas un nepārprotamas. Turpretī, lai īstenotos pieķeršanas scenārijs, ir jāpiepildās veselai virknei nosacījumu. Vispirms, ir jāparādās sarunu audioierakstiem, turklāt tiem jābūt tik nepārprotamiem, lai gaisinātu iebildumus par montāžu. Tas ir mazticami – jo vairāk tādēļ, ka šī materiāla turētājiem acīmredzot ir pietiekami daudz iemeslu to paturēt pie sevis. Vēl mazāk ticams, ka kāds Amerika sacīto turēs dienaskārtībā tik ilgstoši, lai viņa iespējamā samelošanās vēlāk vispār tiktu pamanīta. Galu galā, Rīgas vicemērs ne tuvu nav prezidents Klintons, kurš teju vai piedzīvoja impīčmentu, kad bija samelojies par Moniku. Tādēļ melošana šādā situācijā ir daudzmaz droša – ne tādēļ, ka Amerikam kāds ticētu, bet tādēļ, ka viņam izdodas samērā elegantā veidā piešūt oponentam bārdu. Tā ir specifiska komunikatīva prasme, ar kuras izpausmēm iznāk saskarties arī ikdienā. Tu intuitīvi jūti, ka tev melo, taču diskusijā nespēj pret to iebilst, neapdraudot pats savu šķietamo objektivitāti. Ja darīšana ir ar noplūdinātām šaubīgas izcelsmes “komprām”, pierādīšanas prasības pārlikšana uz oponenta pleciem ir pašsaprotams gājiens.
Protams, varam vaicāt, vai Amerikam nav morāls pienākums teikt patiesību. Protams, ir. Turklāt Ameriks, es pieņemu, normālos apstākļos bez vajadzības nemelo. Taču tad, ja tavās rokās ir vara, ja tu kontrolē ievērojamus sabiedriskos resursus un no tevis ir atkarīgi daudzi jo daudzi cilvēki, no morāliem apsvērumiem var nākties atteikties. Jautājums šeit nav par to, ko kurš ir teicis 2010. gadā, bet par to, kurš šodien var leģitīmi atrasties varas pozīcijā. Jurašam, kura loģisks politiskais uzdevums ir iesēsties Amerika vietā, ir pilns pamats apgalvot, ka viņa pretinieks nav cienīgs būt par Rīgas vicemēru. Taču ne mazāk loģiski ir, ka Ameriks Juraša priekšā nesabrūk ceļos un lūstošā balsī nelūdz viņam piedošanu, lai pēc tam noskūtu matus, šaustītu sevi ar pletnēm un visbeidzot aizietu tuksnesī, kā to šķiet prasām mūsu stingrie morālisti.
Politika nekādā gadījumā neatceļ morāli. Tomēr politikā noteiktu mērķu sasniegšanai nākas no morāles apsvērumiem atteikties. “Rīdzenes sarunu” gadījumā jautājums drīzāk ir par mērķiem, kuru vārdā kāds atsakās no morāles principiem: vai vara tev vajadzīga tādēļ, lai attīstītu valsti un izmainītu pilsoņu dzīvi, vai tādēļ, lai pildītu savas un savu draugu kabatas ar sabiedrības naudu. Tādēļ īsteni riebīgi šajās sarunās nav vis lamuvārdi (tos līdzīgā apjomā lieto arī “gaišo spēku” pārstāvji) un arī ne tas, ka kungi vēlas visiem līdzekļiem “apčakarēt” savus politiskos oponentus un bīdīt amatos sev lojālus cilvēkus (dažiem “trīs A” vērtējumiem te var tikai piekrist), vai tas, ka politiķi vēlas ietekmēt medijus (kuri paši pie mums ļoti labprāt politizējas). Piedošanu, bet tas viss pieder pie politiķa darba jebkurā valstī; tas ir tas “desu pildījums”, kuru vidējais patērētājs izvēlas labprāt neredzēt. Īsteni riebīgs ir tas, ka politiskais process pamatā grozās ap slēptām kapitāldaļām, priežu izciršanu savrupmājām, savas ādas glābšanu no kriminālvajāšanas, sīkām personiskām atriebībām un citām īstas politikas necienīgām tēmām. Tas viss liecina ne tik daudz par morāles trūkumu, cik par galēju provinciālismu un šo “valstsvīru” nespēju izvirzīt patiešām politiskus mērķus.
Pirms runāt par to, kas ir “godīga politika” un “negodīga politika”, ir vērts saprast, kas vispār ir politika. Un tā ir – cīņa par varu, nevis pacilājoša saruna svētdienas skolā. To, starp citu, labi saprata Valdis Dombrovskis, kurš, spriežot pēc “Rīdzenes sarunām”, ir ļāvis Jānim Dūklavam apkalpot Aināra Šlesera intereses, kamēr pats nosvīdis uz Vankūveras olimpiādi, lai pēc tam varētu eleganti mazgāt rokas nevainībā.