Katram sava elle

Elles, kur grēcinieku dvēseles cieš mūžīgi, nav, intervijā Itālijas laikrakstam La Repubblica paziņojis pāvests Francisks.

tvnet.lv, 29. martā

Padomju laikos izdeva lasāmgrāmatas, kas vienlaikus palīdzēja celt gan lasītprasmi, gan komunismu. Vienā no tādām lasāms stāsts par pionieri Natašu un pareizticībā iestigušo vecmāmiņu, kas nevēlas izrauties no buržuju izdomātajiem reliģijas žņaugiem. Kad pionieru pulciņš iesaistās ateisma veicināšanas kampaņā, ir laiks arī vecmammu beidzot vest pie saprāta. Interesants ir argumentācijas veids, kādu izvēlas Nataša. Viņa nemēģina apšaubīt ne Dieva eksistenci, ne Jēzus Kristus dievišķumu vai kādu citu baznīcas pamatpostulātu, bet mēģina vecmāmiņai pierādīt, cik absurdi ir ticēt ellei. Kā jau varēja gaidīt, vecmamma iekrampējas savos nezinātniskajos valgos, līdz pat brīdim, kad nākas piedzīvot ciema mācītāja krāpšanu. Redzot, ka glorificētais pops izrādās tāds pats zaglīgs kretīns kā visi, vecmāmiņas ticības pamati saļogās. Pioniere Nataša jau sajūsmā berzē rokas, taču noslēgums sagādā negaidītu pārsteigumu. Vecmamma nevis pieņem zinātnisko ateismu, bet saka: “Tev taisnība, un elle varbūt arī neeksistē. Taču velns, manu meitiņ, gan ir pavisam īsts. Man ar viņu nupat bija darīšana…”

Gājienu, ka kristietību varētu graut, apšaubot tieši elles konceptu, padomju ideologi pavisam noteikti nav izdomājuši paši. To pierāda arī bizantiskā apjoma reakcija, kādu izsauca pāvesta Franciska visdrīzāk nepateiktais, taču viņam tomēr pierakstītais apgalvojums par elles neesamību sarunā ar itāļu žurnālistu Eudžēnio Skalfari. Pat kristieši, kas līdz šim bija spējuši integrēt ļoti plaša spektra ticības dekonstrukcijas un jauninājumus – no Andresa Serano Čuru Jēzus līdz sievietēm priesterienēm –, elles apšaubīšanu kaut kādu iemeslu dēļ uztvēra kā pēkšņu pamatu izsišanu zem kājām. Nav elles – nav Dieva, nav jēgas kristīgajai vēstij par iemiesoto logosu un mūžīgo mīlestību pāri visam.

Vatikāns reaģēja nekavējoties, norādot uz Franciska iepriekš rakstīto un sacīto, kad viņš piesaucis elli ar visām tās mokām, un elle nekavējoties atgriezās kristīgajā pasaules ainā.

No teoloģiskā skatpunkta gan liekas, ka visas šīs kaislības ir atgriešanās 6. gadsimtā. Tolaik baznīcā spēcīgas pozīcijas bija ieguvuši teologi, kas, līdzīgi pionierei Natašai, ideju par mūžīgām mokām nespēja savienot ar racionālo saprātu. Ja Dievs patiešām ir tik ļoti mīlošs un visu pieņemošs, kā to demonstrēja Jēzus Kristus vēsturiskā inkarnācija, tad kāpēc viņam pakļaut cilvēkus mūžīgām, šķietami bezjēdzīgām ciešanām? Pazīstamākais teologs, kas uzdeva šādu jautājumu, bija Origens 3. gadsimtā. Viņš izstrādāja veselu sistēmu, kurā dvēseles kā tādi kosmiskie naktstauriņi pastāvīgi atrodas kustībā uz mūžīgo gaismu. Origens uzstāja, ka Dieva mīlestība ir cilvēkam neaptverama un ka universa drāmas noslēgumā pats Sātans kā pēdējā no visām radībām saskatīs gaismas starojumu un uzņems pestīšanas virzienu. Elle, tāpat kā ciešanas, esot tikai pagaidu konstrukcija.

Šie uzskati, saprotams, Origena mazāk poētiskajiem kolēģiem bija grūti sagremojami. Kāda tad jēga būt par kristieti ar visām no tā izrietošajām grūtībām, ja, tālākā perspektīvā raugoties, nebūs nekādas atšķirības, vai esi dzīvojis kā pāvests vai kā Lucifers? Tā nu Piektajā ekumeniskajā koncilā (553) izdeva 15 anatēmas, kas ticību universālai pestīšanai pasludināja par ķecerību. Turpmāk tāds, kurš uzdrošinātos sacīt, ka neticīgam cilvēkam vai pat dēmonam sods varētu būt tikai pārejošs vai ka tie varētu cerēt uz kādu glābšanas iespēju, būtu jāizslēdz no baznīcas. Tik jūtīgi jau 6. gadsimtā tika uztverta elles apšaubīšana.

Protams, arī seno kristiešu teologu sirdis nebija gluži no akmens. Bērniem, kuri nomiruši, nepaspējot saņemt kristību, viņi paredzēja savu elli ar mīkstinātiem soda nosacījumiem. Tāpat arī sava – tēvu elle – tika paredzēta Platona un pārējo pirms Kristus atnākšanas mirušo, bet kristietībai nozīmīgo ļaužu mūžīgai ieslodzīšanai. Taču kopumā par elli neviens vairs nestrīdējās. Ar to drīzāk neglābjami aizrāvās: elles tematika mākslā un literatūrā ir pārstāvēta nesalīdzināmi vairāk nekā apceres par paradīzi. Mums ir Dantes elles loki un Miltona apokaliptiskā pasaule, bet nav nekā pat attāli līdzvērtīga gaišākajā galā.

Tomēr teoloģiski elle nudien nepavisam nav nepieciešama, lai saturētu kopā kristīgo pasaules ainu. Tā pat neparādās vēsturiskajās ticības apliecībās, kuras katru svētdienu vieno pasaules kristiešus, atzīstot ticību Marijas jaunavībai, Jēzus augšāmcelšanai un svēto kopībai debesīs. Elli piemin tikai netieši, norādot uz Jēzus “nokāpšanu pazemē”.

Arī pats vēsturiskais Jēzus neko daudz par elli nav domājis. Jēzus minētais nemirstošā tārpa simbols (“Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest”), kas visos laikos fascinējis popkultūru – no Viljama Bleika līdz Merilinam Mensonam –, patiesībā ir prozaiska un visai burtiska atsauce uz Vecās derības tekstu, kas apraksta karalaukā trūdošos līķus. Arī tajās vietās, kur Jēzus piemin mūžīgo uguni, viņš ar to, visticamāk, domājis Jeruzalemes kloāku – vietu, kur tika novadīta pilsētas kanalizācija un dedzināti atkritumi, tai skaitā neticīgo un noziedznieku ķermeņi. Tā varbūt arī bija neglīta un šausminoša, tomēr nepavisam ne mūžīga vieta.

Galu galā, kā rāda Origens un viņa vēlākie pēcteči, teoloģija nekā nezaudētu, atsakoties no elles koncepta vispār. Drīzāk tā iegūtu poētiskāku skanējumu, kas vairāk atspoguļotu mīloša Dieva ideju. Tomēr ierindas ticīgajos pat doma par elles atmešanu izraisa pamatīgu trauksmi. Varbūt tādēļ, ka, līdzīgi kā Natašas vecmāmiņai, elle ir realitāte, kuru katrs no mums kādā brīdī pieredz gluži personiski. Un vienalga, vai elle ierodas izmisuma, nabadzības, bezcerīgas diagnozes, bērnu ciešanu vai paša mirstīguma veidā. Tā ir simbols kaut kam ļoti tuvam un svarīgam. Šādā gadījumā elles noliegšana nozīmētu noliegt to, kas mūs visus vieno un padara pa īstam cilvēciskus, proti, noliegt, ka dzīve ir visai sāpīga padarīšana un ka beigās lielā kloāka sagaida mūs visus.