Krupja pavasaris

Pamodušās no ziemas miega, mazās radības nepaspēj tikt līdz ūdenstilpei, jo jāmēro 50–100 metri. Šādi ugunsgrēki apdraud simtiem varžu, tostarp ugunskrupju, tritonu, čūsku, arī bruņurupuču un tūkstošiem kukaiņu.

Latgales Laiks, 17. janvārī

Mežos vietām vēl nav nokusis sniegs, bet no iedobēm augsnē izlien pirmās vardes un krupji. Ziemu viņi pavadījuši sastingumā, un tur savs nopelns ir antifrīzam: tas ļauj dzīvniekiem ieslīgt auglīgā sezonas letarģijā. Uzreiz pēc pamošanās abinieki konstatē, ka ir ievērojami nometuši svaru (purva vardēm limfa zem ādas saules staros liek izskatīties spilgti zilām), un dodas uz dzimto ūdenstilpi vairoties. Šajā gadījumā patriotisms ir pavisam burtisks, savu dīķi vai ezeru viņiem liek izvēlēties instinkts, ko dēvē par homingu. Tad nu abinieki masveidā šķērso autoceļus, kur liela daļa iet bojā zem mašīnu riteņiem. Attīstītās valstīs šajā laikā mēdz slēgt veselus ceļu posmus vai uzbūvē speciālus drošus tuneļus vardēm. Jāpiebilst, ka ceļi abiniekus vilina arī citā gada laikā, jo uz tiem vieglāk pamanīt kukaiņus, kas ir galvenā viņu ēdienkartes sastāvdaļa.

Pavasarī burciņā noķerta varde, pat ja to ilgi griež ap savu asi, virzienu neaizmirst, savā priekšā saglabājot dzimtā dīķa vīziju. Ja krupja vai vardes tēviņš pa ceļam uz dīķi sastop mātīti, viņš tajā zibenīgi ieķeras un atlikušo maršrutu viņi mēro kopīgi. Pareizāk sakot, tēviņš izmanto mātīti par transportlīdzekli un ne tikai. Spēcīgi pieķerties tēviņiem palīdz īpaši izaugumi uz delnām, ko dēvē par dzimumtulznām – pēc tām nārsta laikā tēviņus var viegli atšķirt no mātītēm. Ja tos paņem rokā, tēviņi mēdz arī pīkstēt: šādi viņi signalizē par savu dzimumpiederību un bailēm tikt izvarotiem. Evolūcijas procesā daļa abinieku zaudējuši tiešu atkarību no ūdens, taču nārsts joprojām iespējams tikai ūdenī. 

Dīķī varžu tēviņi sadala teritoriju savā starpā un sāk kurkstēt, cerot pievilināt mātītes. Reizēm blakus esošais tēviņš mēdz iemaldīties kaimiņa teritorijā, un tad viņi kaujas, lai gan pārsvarā mēģina pāroties. Gadās, ka tas notiek vairākas reizes pēc kārtas, ik reizi aizmirstot piedzīvoto un neatmetot cerību. Mātīšu ir mazāk, tāpēc daļa dzīvnieku pie partnera tā arī netiek. Neprāta pārņemti, tēviņi mēdz veidot mudžekļus, kaut ko līdzīgu žurku ķēniņam, kad vairāki abinieki saķeras kopā un alkst pēc saplūsmes.

Ja satikšanās tomēr bijusi veiksmīga un izdevies atkratīties no citiem, paralēlajiem pielūdzējiem, pāris nērš ikrus. Varžu ikri veido neregulāras formas pikučus, krupju ikri – virtenes, bet tritoni ar pakaļkājām paslēpj katru ikru zem ūdensaugu lapām. Te gan būtiski piezīmēt, ka tritonu pārošanās notiek bez fiziska kontakta: mātīte ar dzimumorgāniem uzsūc tēviņa izlaisto sēklu.

Ikra apvalks darbojas kā lēca, koncentrējot saules starus, un tā kodols ir melns, kas ļauj sākt attīstīties auglim. Kad barības krājumi ikrā ir izsmelti, kurkulis pamet apvalku un sāk pārtikt no aļģēm, ko nokasa no virsmām ar mutē esošo kasīkli. Visas viņa ķermeņa daļas nepārtraukti mainās.

Pieaugušam dzīvniekam barību norīt palīdz acis, tās no mutes dobuma atdala tikai plēve. Lai norītu, abinieks aizver acis un tās nostumj medījumu barības vadā. Tomēr acs – uzbūves īpatnību dēļ – spēj pamanīt barību tikai tad, ja tā kustas. Ja vardei pasniedz beigtu slieku, tā netiks apēsta, lai cik ļoti dzīvnieks būtu izsalcis. Taču atliek slieku pakustināt ar pinceti, un varde zibenīgi reaģē un lēca fokusējas uz objektu. Tādējādi var secināt, ka apkārtējo pasauli, kurā nenotiek skaidri iezīmēta kustība, varde neuztver. 

Dīķa bērnudārzs nav droša vieta, jo ikrus ēd daudzi ūdensputni un citi kustoņi, tomēr viens no lielākajiem ienaidniekiem ir sausums. Tieši tas izskaidro lielo ikru daudzumu vienā metienā – no tiem izdzīvo niecīgs procents. Zivis šajā jomā spērušas vēl radikālāku soli, to ikru skaits mērāms miljonos. Te gan jāprecizē, ka tās mēdz ēst savus un svešus ikrus pašas, lai gan arī vardes ēd sugasbrāļus. Tiesa, tikai tad, ja tie kustas.

Pirmās kurkulim izveidojas pakaļkājas, tad viņš sāk atsperīgi spārdīties un visu laiku ēd. Tad izaug priekškājas, bet galu galā sarūk aste, un kurkulis sāk izskatīties pēc pieaugušas vardes, tikai mazas. Šajā brīdī viņš pamet dīķi un dodas prom, lai pēc pāris gadiem atgrieztos uz nārstu.

Nebrīvē agrīnā stadijā varde jābaro ar jaundzimušiem prusakiem vai circeņiem, kas vēl ir caurspīdīgi, tos varde aprij neticamos daudzumos. Pilsētvidē daži krupji ielāgojuši, ka dzelzceļa staciju peronu apgaismojums vilina nakts kukaiņus, tie apdullināti krīt zemē, tālāk nospēlējot savu lomu barības ķēdē. 

Ja piepeši kādam ienāk prātā turēt mājās kādu krupi, apliecinu, ka to var pieradināt pie gaļas uztura. Tiesa, jāņem vērā, ka vislabāk der liellopa aknas vai sirds, kas jāsagriež strēmelītēs un tad jākustina, lai rosinātu dzīvnieka apetīti. Paēdis krupis cenšas noslēpties un bez īpašas vajadzības apmetni nepamet, turpretī viņa centieni kaut kur aizlavīties daiļrunīgi signalizē, ka viņš vēlas iekost. Ir arī tādas ragvardes, kuras nekur neiet pat gastronomiskos nolūkos: tās gaida medījumu atnākam paškājīgi. Tad ragvarde strauji saķer barībai nolemto, ko notur ar zobiem (jā, zobiem, taču tie nav domāti barības sakošļāšanai). 

Vakara apgaitā krupis apgūst savu teritoriju un iznīcina lielu daudzumu kaitēkļu, tai skaitā kailgliemežus, bet tad omulīgi atgriežas savā paslēptuvē. Anglijā reģistrēts gadījums, kad krupis nodzīvoja 36 gadus: tas pierāda, ka draudzība ar savu krupi var būt arī ilgtermiņa prieks. Un, nē, abinieki nezīž govs pienu, neēd zemenes un nav raganu rokaspuiši, lai gan šie stereotipi laikam ir mūžīgi – tāpat kā spītīgā varžu turpināšanās.